Brīvības bulvāris

Laikmeta ētiskās prasības. Saruna ar teoloģi un rakstnieci Ilzi Jansoni

Brīvības bulvāris

Teātris un politika. Saruna ar producenti Jevgeņiju Šermeņevu (oriģinālvalodā)

Teātris un politika, "Spēlmaņu nakts" izvēles. Saruna ar producenti Jevgeņiju Šermeņevu

Teātris izgaismo sāpīgās vietas sabiedrībā. Saruna ar producenti Jevgeņiju Šermeņevu

Teātris caur emocijām izgaismo sāpīgās vietas sabiedrībā, uzskata producente Jevgeņija Šermeņeva: "Es mīlu tādu teātri. Es nemīlu teātri, kas cenšas uzlīmēt pa virsu kaut kādu līmlenti, lai liktos, ka viss ir ļoti skaisti un gludi." Viņa, baidoties no represijām pret kultūras jomā strādājošajiem, pirms astoņiem gadiem no Krievijas pārcēlās dzīvot uz Latviju un šobrīd kā teātra producente strādā Baltijas valstīs. Latvijas Radio raidījumā "Brīvības bulvāris" sarunā – par teātra un politikas saistību, "Spēlmaņu nakts" izvēlēm un Latvijas sabiedrības diskusijām.

Gints Grūbe: Jūs reiz teicāt… manuprāt, tā bija intervija pirms kādiem diviem gadiem… ka teātris itin kā ienes gaismu visā, kas pasaulē notiek.

Jevgeņija Šermeņeva: Apgaismo.

Apgaismo, jā.

Izvelk virspusē.

Tas bija pirms 24. februāra un…

Man šķiet, teātris turpina to darīt.

Jūs joprojām tā domājat?

Jā, es tā domāju…

Ka teātrim ir kaut kāda īpaša funkcija?

Es domāju, ka tas ļoti spēcīgi izgaismo visas emocijas. Un caur emocijām izgaismo sāpīgās vietas sabiedrībā. Es mīlu tādu teātri. Es nemīlu teātri, kas cenšas uzlīmēt pa virsu kaut kādu līmlenti, lai liktos, ka viss ir ļoti skaisti un gludi. Arī tāds ir. Un ir ļoti daudz interesanta teātra, kas nodarbojas tikai ar cilvēku izklaidēšanu, novēršot viņu uzmanību no lielām problēmām.

Ar to arī teātris man liekas pievilcīgs, ka tas ir dažāds. Tāpat kā jebkura māksla ir dažāda.

Filmas arī mēdz būt atšķirīgas. Dažas ir ļoti sāpīgas, citas tieši otrādi – tu skaties, lai atpūstos un ne par ko nedomātu. Tāpat arī grāmatas.

Mēs šajā studijā ne reizi vien esam runājuši par to, kāda māksla vispār ir iespējama.

Jebkāda.

Mūsdienās.

Jebkāda! Tur arī tas labums, man šķiet. Tur tas labums, ka mākslinieks var izteikties tā, kā uzskata par vajadzīgu, jo viņam tā ir iespēja pavēstīt cilvēcei to, kas viņu uztrauc un apbēdina. Un tālāk jau skatītāji – vai nu to saprot, atzīst un pieņem, vai arī tas viss attiecas tikai uz kādu nelielu auditorijas daļu. Man liekas, jebkuram mākslinieka veidotam darbam vienmēr atradīsies kaut kāda auditorija. Vai tā būs liela, plaša auditorija, vai tā būs maza, vai būs tikai viens cilvēks.

Jūs droši vien zināt Adorno izteikumu, ka pēc Aušvicas dzeja nav iespējama?

Nu, arī tas ir emocionāls izteikums. … Arī tas ir emocionāls izteikums, ko sacījis cilvēks, kas brīdī, kad šo frāzi izrunājis, rakstījis vai domājis par to, izjutis noteiktus emocionālus pārdzīvojumus, kas viņu noveduši pie tāda izteikuma. Taču tas nenozīmē, ka tā tas ir visiem.

Bet kā tas ir jums? Pēc tā, kas notiek Ukrainā? Kā tas ietekmē to, ko jūs gribat iestudēt?

Kā gan mākslinieks citādi var izteikties? Kā vienīgi caur to, ko viņš prot darīt? Mākslinieks prot gleznot gleznas, rakstīt grāmatas, sacerēt dzejoļus, rakstīt mūziku, izpildīt mūziku, rakstīt lugas un iestudēt lugas. Tas ir veids, kā sazināties ar pasauli.

Žurnālisti raksta rakstus, kaut kādā mērā veidojot sabiedrības viedokli vai atsaucoties uz sabiedrībā aktuāliem jautājumiem. Toties mākslinieks izsakās tā, kā viņš prot.

Taču man liekas – ko māksla mums vispār var palīdzēt saprast, ja notiek karš, tiek nonāvēti cilvēki? Kur vēl paliek vieta mākslai?

Zināt, piemēram, mani draugi šobrīd Kijivā… Nu, daļa, nedaudzi no viņiem ir mani draugi, daļa ir mani bijušie vai esošie kolēģi… Viņi nupat Vīnes Burgteātrī izsludināja lielu projektu ar nosaukumu "Bez viņiem". Ar domu, ka vairumam no tiem, kas šobrīd Ukrainā nodarbojas ar laikmetīgo teātri, bijusi liela darba pieredze Maskavā. Tā vai citādi daļa dzīves bijusi saistīta ar "Teatr.doc", ar Jeļenu Greminu, ar cilvēkiem, kam… Tā visa bija viena liela kompānija. Un tagad tie, kas aizbraukuši uz Ukrainu, veido savu dzīvi bez tiem, ar kuriem tas kādreiz bijis ļoti tuvu. Un man šķiet, ka tas ir ļoti svarīgs projekts – izrunāt šo sāpi un neiespējamību kaut kā turpmāk līdzāspastāvēt. Nu, lūk, viņi ir uzrakstījuši nelielas ludziņas par savu pieredzi, par saviem tuvajiem draugiem, kuri savulaik tādi bijuši un kuri tagad zaudēti. Nu, kā lai vēl viņi izsakās? Caur mākslu.

Jūs atbraucāt uz Latviju pirms gandrīz septiņiem gadiem?

Jā, es pavisam pārvācos pirms sešiem. Septiņus… pirmo gadu es vēl dalīju savu dzīvi starp Maskavu un Rīgu. Jā. Bet es iesāku te darboties 2014. gadā.

Un jūs to nolēmāt – kāpēc?

Bija ļoti daudzi notikumi, tai skaitā… No 2011. līdz 2013. gada beigām nostrādāju Maskavas pārvaldē un ļoti daudz sapratu, kad viss tas sākās. Es ļoti daudz redzēju no iekšienes to, kā tas notiek.

Kas tieši?

Kā tiek veidota politika, kādi cilvēki ieņem augstus amatus. Cilvēki bez izglītības, bez izpratnes, bez empātijas. Vistīrākā negatīvā atlase. Es atceros, mani reiz aizsūtīja kā Kultūras nodaļas pārstāvi uz kaut kādu sanāksmi, kas bija saistīta ar dažādām Krievijas tautībām. Tā bija valsts līmeņa sanāksme, kas noritēja tiešsaistē. Kāds sēdēja Kremlī, kāds sēdēja vēl kaut kur, man bija nez kāpēc jādodas uz Maskavas pilsētas policijas iecirkni, uz galveno policijas iecirkni. Tāpēc, ka tur bija kaut kāda tā telpa, kurā notika sanāksme, no kurienes gāja translācija. Vai varbūt to rīkoja iekšlietu ministrs saistībā ar to, kā risināt ar tautībām saistītus jautājumus situācijās, kad tur vai citur izceļas kaut kādas problēmas. Es atceros, ka uzstājās Vladimirs Lukins, viņš kādreiz bija cilvēktiesību komisārs. Un es sēdēju… man apkārt sēdēja Maskavas pārvaldes ierēdņi, no kuriem vairums, protams, bija siloviki. Tā man bija pirmā pieredze tādā kompānijā. Un kā viņi ņirgājās, tur sēžot, par Lukina uzstāšanos. Turklāt Lukins ir viscaur sistēmas cilvēks, viņš nav nekāds izteikts opozicionārs. Viņš vienkārši ir normāls… normāls cilvēks, kas izaudzis citā sistēmā un domā cilvēcības kategorijās kaut kādā mērā. Kad viņš runāja par to, ka nepieciešams domāt un palīdzēt cilvēkiem no mazajām Krievijas tautām, ka ir nepieciešams atbalstīt viņu kultūru, izglītību, atbalstīt valodas pastāvēšanu… Kā ņirgājās visi tie cilvēki, kas turpat sēdēja kopā ar mani… Es neizturēju un vienā brīdī vienkārši aizgāju. Es nespēju tur uzturēties. Es uzrakstīju savam priekšniekam, ka man nav pieņemami atrasties tādos apstākļos un es aizeju.

No jūsu viedokļa, viss notiekošais – vai tas ir Putina karš vai visas Krievijas karš?

Tas ir Putina karš un to cilvēku karš, kurus viņa ļaunais ģēnijs ir pacēlis no padibenēm. Tās ir duļķes, ko viņš izcēlis no dīķa dibena un kam piešķīris varu. Ir jāsaprot, ka cilvēki ar daudzmaz nopietnu attieksmi pret dzīvi, cilvēki, kas ir kaut cik empātiski pret apkārtējo pasauli, viņi skalojas ārā no Krievijas pārvaldes sistēmas. Jau sen, pēdējos desmit gadus – noteikti. Tur nav gadījuma cilvēku, nav tāpat vien. Ap viņu ir bijušie apsardzes darbinieki bez izglītības, tādi mūžam uzticīgi. Tie ir cilvēki, kas pieņem lēmumus pašā augstākajā līmenī. Par ko viņi var pieņemt lēmumus? Par ko viņi spēj sapņot? Par jaunu dzīvokli, mašīnu un savas ģimenes ērtībām. Ne par ko citu. Viņu redzesloks ir aprobežots.

Un tie, kuri nodarbojas ar mākslu? Visi taču nav aizbraukuši, daudzi ir palikuši un turpina.

Ļoti daudzi ir aizbraukuši. Daudziem nav, kur aizbraukt, daudziem ir vecāki. Ir jādzīvo. Ir kaut kā jāpelna nauda. Saprotat? Iet mācīt skolā? Kur lai iet cilvēks, kurš visu mūžu ir pasniedzis teātra mākslu? Iet par skolotāju – tā ir viena iespēja, jā, taču tagad visiem skolotājiem ir jāstājas partijā "Vienotā Krievija" un jābūt tā kā padomju laikā… Jāiekļaujas tajā kontekstā, ko raksta partijas vadība. Ir obligātas prasības, no kurām nevar izvairīties. Droši vien kāds aizies strādāt katlumājā, kāds aizies… nezinu, kur. Tomēr nav jau, kur palikt. Tās ķēmīgās, derdzīgās duļķes šobrīd ir izsmērētas pa visu valsti. Ja agrāk vēl bija vietas, kur varēja patverties, tagad vairs nav.

Vai jūs domājat, ka tas ir salīdzināms ar 1937. gadu?

Zināt, man reizēm liekas, ka ir vēl ļaunāk. Tāpēc, ka tolaik cilvēkiem vēl bija kaut kāds iekšējs rūdījums un sapnis par kaut ko labāku. Šobrīd nav nedz viena, nedz otra. Šobrīd nav palicis pat sapnis par kaut ko labāku.

Cilvēkiem vairs nekā nav. Tāpēc cilvēki pārvēršas par bezgribas būtnēm. Tieši tāpēc, ka viņiem nav nekādas perspektīvas.

Tomēr nav dzirdēts, ka tur nogalinātu kā sarkanā terora laikā…

Tādā apmērā ne, protams. Taču tev nav aizsardzības, nav nekādu garantiju, ka ar tevi nekas nenotiks. Nogalina. Un tas ir zināms. Otrkārt, visa policija pievēršas tam, lai apslāpētu pretošanos varai, un neviens nenodarbojas ar reālu noziegumu izmeklēšanu. …Es domāju, ka bandītisms uz ielām pieaug acīmredzami. Es domāju, ka staigāt pa ielām drīz būs ļoti bīstami. Daudzu iemeslu dēļ. Tāpēc, ka liela daļa cilvēku kļuvuši nabagāki, un tāpēc, ka nav, kas viņus ķer. Un neviens viņus neķers. Un jau sen, nezinu, pēdējos 10 gadus ir bezjēdzīgi vērsties policijā, lai aizstāvētu savas tiesības.

Daudzi saka: tas, ko mēs novērojam, kaut kādā ziņā var būt arī pilnīgs Krievijas izirums.

Es nezinu, tas jau ir lielās politikas jautājums, man šķiet. Vai visām pārējām valstīm būs izdevīgs pilnīgs Krievijas izirums un nespēja kontrolēt šo milzīgo teritoriju? Es nezinu. Man to ir grūti pateikt.

Kā jūs domājat, vai tas, ko sauc par cancel culture jeb izslēgšanas kultūru attiecībā uz Krieviju un krievu darbiem, var kaut kādā ziņā palīdzēt?

Es domāju, ka cancel culture nekad nepalīdz. Tāpat man ir ļoti sarežģītas izjūtas saistībā ar to, kā šobrīd mainās attieksme pret 19. gadsimtā sarakstītām grāmatām.

Jūs domājat – pret Dostojevski? [..] Daudzi izsakās par impēriskajiem mērķiem, kas rodami viņa romānos.

Kā liels mākslinieks Dostojevskis raksta tā, ka katrs saskata viņa darbos to, ko grib, nevis to, ko viņš rakstījis… Neviens nezina, ko rakstījis Dostojevskis, viņa nav, viņš mums to nepateiks. Jūs atverat grāmatu un lasāt to ar savām acīm, piemērojat to savai personīgajai pasaules uztverei. Un jūs Dostojevskī izlasāt to, kas atbilst jūsu pasaules uztverei. Kad es lasu Dostojevski, es viņu lasu pavisam citādi. Saprotat?

Nevar vainot mākslinieku par to, ko viņš rakstījis, jo tas ir tavs skatījums uz viņa mākslas darbu.

Es vienmēr saku, ka tas kaut kādā mērā ir spogulis. Jūs izlasāt Dostojevskī to, ko gribat izlasīt. Jūs izlasāt Tolstojā to, ko gribat redzēt. Jūs to izlasāt Dikensā… to, kas jums liekas… nu, jūs pamanāt Dikensā to, kas jums šķiet nepareizs. Vai pareizs, vai tieši otrādi. Tas vienmēr ir mākslas patērētāja skatījums. Nevis autora. Mēs nezinām, ko domājis autors, viņa vairs nav.

Kad jūs pārvācāties šurp, jūs nolēmāt mācīties latviešu valodu.

Es to mācījos. Taču tad sākās pandēmija, es paliku mājās viena, man praktiski nebija, ar ko sazināties. Un tas viss vēl sakrita ar to, ka mani uzaicināja strādāt Lietuvas nacionālās teātra balvas žūrijā. Un es daudz enerģijas un laika tērēju, braukājot uz Lietuvu un lasot lietuviešu tekstus. Ar automātiskā tulkotāja palīdzību, ar vēl citiem paņēmieniem. Šobrīd manā operatīvajā telpā ļoti daudz laika aizņem lietuviešu māksla.

Jūsu draugi saprata, kāpēc mācāties latviešu valodu?

Kuri mani draugi?

Nu, jūsu Maskavas draugi…

Kā gan var nemācīties tās valsts valodu, kurā tu dzīvo? Tā nemēdz būt.

Mēdz būt.

Nezinu, man tādu draugu nav.

Kad sākās diskusijas attiecībā par nacionālo teātra balvu un Čulpanu Hamatovu, jūs rakstījāt, ka ir jāsaprot: mēs visi stāvam liela jautājuma priekšā, kā Latvijas sabiedrība dzīvos tālāk, saprotot…

Tas nav mans teksts, tas ir raksts, kas publicēts "Satori".

Jā. Taču jūs esat vienisprātis ar to?

Es rakstīju, ka līdz galam nepiekrītu autoram. Man tas ir diskusijas jautājums, es nevaru atzīt… Kaut arī man tas raksts likās ļoti interesants…

Diskusija par ko? Autors raksta, ka šis gadījums ar Čulpanu Hamatovu ir pavēris kaut kādu diskusiju. Kā jūs redzat šīs diskusijas jēgu?

Man šķiet – tā, kā viņš raksta. Ka ir nepieciešams saprast: tā vai citādi mēs visi atrodamies kopā. Mēs esam šeit. Un ir neiespējami izlikties, ka mūsu nav. Izlikties, ka… "Mēs" – te es domāju ikvienu no mums… jūs, mani, Čulpanu, Alvi Hermani, nezinu… skatītāju, kurš šo izrādi skatās trešajā rindā… Mēs jebkurā gadījumā atrodamies visi kopā. Un izlikties, aizvērt acis un teikt it kā tā nebūtu – tas man tiešām šķiet… Autoram taisnība. Tas, ka šī balva izsaukusi diskusiju par jautājumu, ko darīt ar cilvēkiem, kas dzīvo šeit kopā ar mums un kuri mums tā vai citādi var būt nesimpātiski, mums var nepatikt kaut kāda viņu uzvedība.

Bet mums taču ir kopā jādzīvo. Ko darīt? Un šī diskusija man šķiet ļoti svarīga.

Saprotiet, kad saka: dodiet darba iespējas tikai ukraiņiem… Kāpēc mēs izslēdzam no šī diskursa baltkrievus, kuri aizbraukuši pirms diviem gadiem, būtībā bēgot no nāvessoda. Jā? Jo mēs taču saprotam, ka cietumos viņus piesita līdz nāvei. Un ļoti daudzi aizbrauca, taču šobrīd viņi ir beztiesīgi. Par viņiem visi aizmirsuši. Viņi ir pielīdzināti valstij, kas atbalsta Putina režīmu. Taču viņi nav tādi, viņi ir aizbraukuši pirms diviem gadiem, glābjoties no vajāšanas. Tomēr viņiem nav nekādu iespēju.

Filozofs Artis Svece šajā jūsu pieminētajā "Satori" rakstā izvirzīja jautājumu, kādā mērā mēs varam atdalīt mākslinieka, aktiera, režisora personību no viņa darba, no tā ko viņš izdarījis…

Nevaram, protams. Manā skatījumā mēs to nevaram atdalīt. Saprotiet, arī tas ir tas, par ko runāju. Dzīve atgriežas nulles punktā. Tu pārvācies uz citu valsti, sāc kaut kādu citu dzīvi, nevienu neinteresē, kādi bijuši tavi agrākie sasniegumi, nevienu neinteresē, ko tu proti, ko tu zini. Tev tas ir jāpierāda katru dienu, katru minūti.

To jūs sakāt pēc savas pieredzes šeit?

Protams. Jā. Pēc tam tas kaut kādā veidā atkal kaut kā parādās un palīdz tev dzīvē, taču kaut kādā brīdī tu saproti, ka ir bezjēdzīgi apelēt pie bijušā. Tomēr tas nenozīmē, ka tā visa nav bijis. Tas tik un tā vienmēr ir ar mums. Viss, ko mēs esam izdarījuši labu un nejēdzīgu, sliktu, un apšaubāmu, brīnišķīgu un cilvēcīgu, un kļūdainu – šī pieredze mums nāk līdzi. Tā vai citādi tā ir mūsu velce. Un nav iespējams mūs atdalīt no tā, ko esam izdarījuši. Mēs paši nevaram sevi no tā atdalīt.

Kad jūs skatāties, nezinu, izrādi "Post Scriptum"… Mēs skatāmies uz Čulpanu Hamatovu, kurai jau ir viss, kas noticis līdz tam.

Nē, redziet. Es runāju par cilvēka personību. Es nerunāju par to, kas ir tēls un kas nav. Tāpēc, ka, runājot par mākslinieku, tā tomēr ir tā personība, kas maina telpu. Taču aktieris atrodas nedaudz citā sistēmā. Viņš izpilda uzdoto uzdevumu, un tas, ko redzam uz skatuves, protams, tā nav Čulpana Hamatova, tas ir viņas tēls, loma, kuru viņa radījusi. Mēs nevaram teikt, ka pati Čulpana Hamatova mums stāsta, kā viņa novedusi meitenīti līdz pašnāvībai. Pareizi?

Taču tagad mēs vērtējam nevis lomu, bet… personību?

Nē, mēs taču nevaram uz skatuves notiekošo apspriest no tā cilvēka skatpunkta, kurš tur atrodas. Tur atrodas nevis cilvēks, bet gan profesionāls skatuves mākslinieks, kurš izpilda savu lomu. Tā nav Čulpana Hamatova. Viņa kā aktrise izpilda kaut ko citu. Tas nav viņas teksts, nav viņas uzvedība, nav viņas tēls – tas, ko tur redzam. Tā nav viņa.

Saistībā ar kinozvaigžņu uztveri tiek uzskatīts, ka, skatoties vienu lomu, viss aktiera iepriekš darītais arī atstāj iespaidu uz mūsu maņu orgāniem, uz to, kā mēs uztveram.

Tas ir postmodernisms, kurā bez tā nevar, mēs to visi labi saprotam. Tas balstās uz vēsturisko kultūrpieredzi. Un bieži patapina, apzināti citē, un tā var teikt, ka aktieris vienmēr apzināti izmanto savu personību. Tas pieder pie mūsdienu kultūras, mēs bez tā nespējam. Taču tas nenozīmē, ka, skatoties uz skatuvi un redzot Čulpanu Hamatovu, spēlējam šajā izrādē, es uzreiz domāju par to, ka tā ir Čulpana Hamatova, kas dibinājusi fondu "Dāvā dzīvību" un ļāvusi dzīvot tūkstošiem bērnu. Saprotams, man nav tādu asociāciju.

Ja jūs būtu žūrijā, jūs arī dotu balvu Čulpanai?

Pirmkārt, paldies Dievam, es neesmu žūrijā, man ir lietuviešu žūrija. Man šīs sezonas laikā būs jānoskatās kā minimums kādas 125 izrādes…

Daži saka, ka žūrija šai ziņā gribējusi sākt kaut kādu diskusiju.

Nu, iespējams. Es tur nebiju, nevaru pateikt, vai viņi gribēja to sākt vai ne. Vai tikai netīšām uzminuši tai sāpīgajai varžacij.

Viņi varēja nepaņemt šo izrādi nominācijās. Būtu cita diskusija: kāpēc žūrija tīšuprāt atstājusi bez ievērības vienu no sezonas iezīmīgākajām izrādēm.

Tā taču ir iezīmīga izrāde šai sezonā?… Neapšaubāmi.

Neapšaubāmi.

Jā. "Kāpēc žūrija tīšuprāt atstājusi bez ievērības vienu no spilgtākajām šīs sezonas lomām?" Tāpēc ka tāda tā neapšaubāmi ir. Var strīdēties par šo izrādi, taču tā ir viena no iezīmīgākajām un pievilcīgākajām sezonas izrādēm. Vai žūrija var to atļauties? Man šķiet, nevar. Ja žūrija to paņēmusi nominācijā, tad tā, protams, nevarēja neņemt aktrisi, kura izpildījusi šo lomu, jo viņa tur ir vienīgā. Tas arī būtu savādi, ja žūrija apzināti viņu nebūtu atzīmējusi nominācijās. Kad mēs paskatāmies uz nominācijām – nu, laikam jau no nominācijām bija noprotams, kurš pretendē uz pirmo vietu. Nu, kaut kā, ja… šķetinot uz atpakaļ, mēs tā vai citādi nonāksim pie šī rezultāta.

Es aizdomājos, kāpēc tieši Hamatova? Šurp ir braukuši daudzi. Tādi, kurus mēs pat nezinām…

Pirmkārt, Čulpana ir traki talantīgs cilvēks. Tā ir. Viņa ir ļoti talantīga. Otrkārt, viņa ir ļoti emocionāls cilvēks, un šīs emocijas vienmēr nekautrējoties pauž. Treškārt, viņa ir pieradusi pie publicitātes, kas viņai liek izturēties zināmā veidā… Nu, viņa vienmēr ir izsaukusi diskusijas. Kopš savas pirmās parādīšanās uz skatuves. Viņas pirmā izrāde Krievijas Akadēmiskajā jaunatnes teātrī bija "Annas Frankas dienasgrāmata". Par viņu uzzināja, un visi uzreiz ierunājās – vienlaicīgi. Viņas pirmā filma, ko mēs ar jums atceramies: "Dejotāja laiks". Ar kuru viņa kļuva par vienu no spilgtākajām zvaigznēm toreiz, deviņdesmito gadu kino. "Dejotāja laiks", "Kurlo zeme", vēl kaut kas toreiz tajā laikā. Tomēr laikam "Dejotāja laiks" bija viņas spilgtākā filma, viena no pirmajām. Man tā šķiet. Un vienmēr ap viņu virmoja šis uzmanības vilnis… viņa vienmēr pievērsa uzmanību. Tāds cilvēks, tāda harisma. …Būt par sabiedrības trigeri – gan mīlestībai, gan naidam. [..] Viņa ir tas pulsējošais punkts, pietuvošanās kuram vienmēr izsauc diskusijas sabiedrībā. Kā jau es teicu. Viņa varētu klusēt, tik un tā visi par to runātu. Viņa var runāt, un visi apspriedīs, ko viņa runā. Vai kā viņa runā, vai kāpēc klusē, kāpēc viņa kaut ko dara, vai kāpēc nedara. Kā lai pasaka?

Tāds viņai liktenis – būt cilvēkam, kurš pievērš uzmanību.

Taču tas, kas bijis agrāk – šī skaidri redzamā kolaborācija ar Putinu pēc Krimas, arī tas…

Tas bija pirms Krimas, nevis pēc Krimas… Tās bija 2012. gada vēlēšanas, kad viņa bija Putina uzticības persona. [..] Tas, ko par viņu atceras… tas bija video sižets, kurā viņa bija spiesta kļūt par – kā es saprotu – uzticības personu. Šī uzticības personu institūcija tika ieviesta Krievijā pirms kāda laika. Tiek izvēlēti pazīstami cilvēki, un viņus piespiež ierakstīt video sižetus. Reāli piespiež. Es zinu, kā tas notiek. Cilvēkiem piezvana un saka: "Jums zvana no prezidenta administrācijas, mēs gribētu, lai jūs ierakstītu atbalsta video prezidentam saistībā ar vēlēšanām." Jūsu priekšā ir izvēle. Jūs varat teikt "nē". Un tātad – jums nebūs darba, jums nebūs vairāk nekādu iespēju. Visi jūsu labdarības projekti tiks aizvērti. Un visi bērni, par kuriem jūs rūpējaties, nomirs. … Nu, tas patiesi tā ir. Kad jums nav nekādas atbildības, ir ļoti viegli būt atbildīgam tikai par sevi. Kad aiz jums stāv vairākas organizācijas… Tad vispirms ir jāvēršas pie šīm organizācijām un jāpasaka: "Tieciet galā bez manis, draugi." Arī tas ir godīgs gājiens. Es tā vienreiz izdarīju. Es izsaucu savus līdzstrādniekus un pateicu, ka aizeju. Tas nebija godīgi attiecībā pret viņiem, daudzi atnāca pie manis un teica, ka tas nav godīgi, jo "mēs tikko jums noticējām, tikko sākām ar jums strādāt citos apstākļos, un jūs jau mūs pametat". Kā rīkoties šajā situācijā?

Es pats brīnos par to, ka tieši karš mums ir atklājis ukraiņu kultūras daudzveidību. Ka mēs nezinājām, pasaule par to nemaz nezināja.

Kāpēc? Pasaule zināja, es zināju. Esmu agrāk daudz braukusi uz Ukrainu. Es atvedu uz Krieviju ukraiņu teātri. Rīkoju viesizrādes viņiem. Man ļoti mīļa bija grupa "Dakha Brakha". Es ar viņiem kopš 2009. gada, šķiet… Mēs taisījām projektus pandēmijas laikā. Es visur runāju par to, cik interesanti tiešsaistes vidē strādā Vlads Troickis. Es centos par to stāstīt šeit, taču neviens neklausījās. Es nezinu, kāpēc vajadzīgs karš, lai cilvēkiem atvērtos acis un viņi spētu ieraudzīt savus kaimiņus – talantīgus un interesantus.

Tāpēc, ka tieši karš atklāja diskusiju par koloniālo skatījumu uz to, kā lielas un, protams, arī mazas valstis reaģē uz…

No kā puses koloniāls skatījums? No krievu puses?

Ne tikai.

Jā. Taču es gribu teikt, ka daudzi krievi, mākslinieki, uzmanīgi izturējās pret to, kas notiek Ukrainā, Baltkrievijā. Jūs nupat pieminējāt festivālu "Лістапад". Bija vēl tāds ārkārtīgi interesants teātra festivāls un ļoti interesants mūsdienu dramaturģijas centrs, ar ko sadarbojās Jeļena Gremina un Mihails Ugarovs. Jeļena Gremina un Mihails Ugarovs uztaisīja izrādi par 2010. gada notikumiem Baltkrievijā. Jūs zināt, kas notika Baltkrievijā 2010. gadā?

Neatceros.

Bija vēlēšanas, kurās dzejnieks Vladimirs Ņekļajevs izvirzīja savu kandidatūru kā opozīciju Lukašenko, savāca zināmu skaitu balsu, aiz viņa stāvēja ļoti liels skaits cilvēku. Pēc vēlēšanām bija demonstrācijas, kas noraidīja 2010. gada vēlēšanu rezultātus. Pēc tam Ņekļajevu arestēja, notiesāja, un viņš sēdēja mājās. Mēs neko nezinām par to, kas noticis ar mūsu kaimiņiem. Tas ir jautājums, saprotiet… Tas ir jautājums ikvienam no mums. Vai mums ir svarīgi, kas notiek tepat blakām aiz sienas, vai nav? Vai aiz durvīm.

Taču tas, kas tagad notika…

Nu, tur lija daudz asiņu…

Ir pilnīgi skaidrs, ka tas mūs ietekmēs vēl vairākus gadu desmitus.

Un patiesībā tas notika 2010. gadā. Kad pirmo reizi kaut kāda valsts daļa pavēstīja, ka nav ar mieru. Un visus šos gadus no 2010. līdz 2020. baltkrievi krāja spēkus. Baltkrievi nodarbojās ar laikmetīgo mākslu, baltkrievi mācījās Polijā. Baltkrievi brauca uz Krieviju. Baltkrievi rakstīja jaunas lugas. Baltkrievi rakstīja grāmatas. Baltkrievijā ir satriecoša mūsdienu literatūra. Milzīgs slānis, ļoti daudz ārkārtīgi interesantu rakstnieku. Nevis tikai viena Svetlana Aļeksijeviča. Visu šo laiku tika krāti spēki. Un 20. gadā tas noveda pie tā, pie kā noveda. Tas tika apspiests, nogalināts, iznīcināts. Diemžēl. Taču… taču bija skaidrs, ka pie tā nonāks. Tie, kas visus šos desmit gadus zināja par notikumiem 2010. gadā…

Kā šis gads ir jūs izmainījis?

Man nepietiek spēka tam, ar ko es gribētu nodarboties. Es vienkārši esmu ļoti nogurusi. Jo es esmu šogad ļoti daudz darījusi. Es šogad ļoti daudz esmu darījusi, esmu centusies darīt un… Kā lai pasaka? Maijā mēs izlaidām tiešsaistes izrādi ukraiņu valodā. Mēs to ierakstījām šeit, Rīgā. Tie bija četri ukraiņu aktieri. Mēs ierakstījām to kopā ar latviešu kinoskolas studentiem kinoskolas paviljonā. Atbrauca cilvēki no Viļņas, no Tallinas un nolasīja lugu ukraiņu valodā, ko mēnesi iepriekš bija sarakstījušas divas ukraiņu dramaturģes, kuras kopā uzturējās rezidencē Vācijā. Lūk. To mēs ierakstījām maijā. Es taisīju to, pēc tam to visu publicēju. Tā ir brīnišķīga luga "Kaķi-bēgļi". Vienkārši burvīga. Pēc tam… Ko es vēl pēc tam darīju? Pēc debatēm par pieminekli es atradu vecu lugu "Uzvaras diena", kuru savulaik sarakstījis Miša Durņenkovs un kurā aprakstīts vēstures piesavināšanās process no mūsdienu vadītāju un menedžeru puses, un kā tas viss tiek pārdots un pirkts. Un kā cilvēki ar to manipulē. Un kā tas viss iziet caur milzīgām mārketinga dzirnām. Un kā svētums kļūst vienkārši par pārdodamu preci. Mēs to nolasījām krievu valodā ar aktieriem no Tallinas, no Viļņas un Rīgas. [..] Luga ir kolosāla. Tā ir par to, kas šeit šobrīd daudziem sāp. Bet cilvēki neaizdomājas, kā ar viņiem manipulē un kā viņus izmanto.

Bet, atvainojiet, kas manipulē?

Valsts vara manipulē…

Jūs domājat Latvijas valsts varu?

Nē. Tā luga ir rakstīta Krievijā. Tā stāsta par to, kā valsts vara privatizēja Uzvaras dienu. Un tirgojas ar to… Un… Jā, tas bija ļoti interesants darbs. Bija ļoti dažādi dalībnieki, lieliski aktieri no visiem trim krievu teātriem. Pēc tam mēs atvedām šurp viesizrādēs teātri no Kijivas – Rimmu Zjubinu un viņas kolēģi. Viņi brauca uz Helsinkiem, viņus ielūdza ukraiņu kopiena Helsinkos, apmaksāja ceļu. Es teicu: "Jūs taču tik un tā brauksiet caur Rīgu." Viņi atbildēja: "Jā." Es teicu: "Tad palieciet vienu dienu, es jūs paturēšu, nospēlēsim te jūsu izrādi. Jo es gribu, lai visi tevi ierauga, kāda tu esi aktrise." Mēs spēlējām Ģertrūdes ielā, bija pilna zāle. Tur zāle nav liela, droši vien varēja spēlēt arī lielākā zālē.

Jūs kādreiz rakstījāt, ka esat atbraukusi uz Rīgu, lai uzsāktu savu darbību.

Tā arī ir mana darbība.

Kāda ir ideja?

Es visu mūžu esmu nodarbojusies ar teātra projektu producēšanu un realizāciju. Tie var būt dažādi. Tie var būt lasījumi, tā var būt palīdzība…

Bet kādu jūs tur saskatāt jēgu?

Parādīt, kāds vēl var būt teātris. Tāds, kāda šeit nav. Tāpēc, ka šeit nav teātra krievu valodā, kas runātu par mūsdienu problēmām.

Un kur jūs redzat šī teātra vietu šejienes krievu kopienā?

Ir cilvēki, kas nāk un skatās, jā. Ir. Piemēram, mūsu 2018. gadā veidotā izrāde "Karš vēl nav sācies", kuru Mihails Durņenkovs sarakstījis 2015. gada sākumā kā reakciju uz saviem emocionālajiem pārdzīvojumiem saistībā ar 2014. gadu. Ar to visu pasaules normāluma sajūtas zaudējumu. Mēs to spēlējam. Tūlīt atkal spēlēsim, jau kādu nedēļu biļešu vairs nav uz šo izrādi. Mēs to spēlējam krievu valodā, jo tajā spēlē Guna Zariņa, lietuviešu aktieris Gitis Ivanausks un Rīgas Krievu teātra aktieris Saša Maļikovs. Trīs aktieri, kuriem šīs lugas valoda, teksts ir kopīgs. Visi viņi zina un saprot krievu valodu un var tajā strādāt. Rīgā mēs spēlējam ar tulkojumu latviešu valodā – ar titriem. Kad spēlējām Lietuvā, mums, protams, bija tulkojums lietuviešu valodā. Igaunijā – igauņu valodā. Man tā šķiet ļoti svarīga izrāde. Tajā ir svarīgas tēmas. Pāridarījumi. Naids un mīlestība. Ir viltus ziņu stāsts, kas vēsta par manipulāciju ar sabiedrības viedokli. Un līdz kam tas var novest pat ģimenes iekšienē. Lūk. Es tādas lugas šeit neesmu redzējusi, tāpēc ar tām nodarbojos.

Jūs ļoti daudz esat redzējusi Lietuvā, Igaunijā…

Jā. Arī Vācijā.

Un kā atšķiras naratīvi Baltijas valstu starpā?

Tie ir pavisam atšķirīgi. Visas trīs valstis ir pavisam atšķirīgas.

Domāšanas veids?

Gan domāšanas veids, gan emociju paušana, gan aktiermeistarība, gan tas, kā aktieris dzīvo uz skatuves, gan režisoru izteikšanās veids. Viss ir ļoti dažāds.

Kur ir tā atšķirība?

Aktieri ir atšķirīgi. Aktieri eksistē atšķirīgā formātā. Lietuviešu aktieri ir tādi – ļoti spilgti un spēj ļoti ātri reaģēt. Saprotat? Viņiem nevajag ilgi laist caur sevi kaut kādu darbību, lai uz to reaģētu. Reakcija viņiem var būt momentāna. Tā neizskatās nedabīga. Gan smiekli, gan kliedzieni, gan raudas, gan histērija izskatās dabīgi. Ja tā uzvestos latviešu aktieri, tas izskatītos nedabīgi, jo viņiem ir nedaudz… Latvijas teātra skolai ir nedaudz cits stils. Tas ir lielisks, man tas ļoti patīk. Tas ir smalks, ļoti trausls. Man tas, piemēram, kļuva acīmredzams Elmāra Seņkova Igaunijā iestudētajā izrādē "Divas garāžas", kurā bija igauņu un latviešu aktieri. Tā bija vienkārši neiedomājama laime vērot to, kā aktieri dzīvo uz skatuves. Uz skatuves katra sekunde ir svarīga. It kā nekas nenotiek, bet tu redzi, ka aktierī notiek kaut kāda sava dzīve. Un tas ir brīnišķīgi.

Šīs divas kopienas, ar kurām jūs esat šeit saistīta – latviešu un krievu. Vai jūs esat tām pa vidu? Kā jūs to saskatāt?

Nu, es nevaru teikt, ka es vispār esmu krievu kopienā. Kad atbraucu šurp, pamatā mani draugi bija latvieši. Un mana profesionālā dzīve pārsvarā norit latviešu sabiedrībā – jaunu cilvēku vidū. Tāpēc, ka es darbojos ar neatkarīgo teātri, nevis valsts teātri. Un nevalstiskajā teātrī pārsvarā ir jauni cilvēki. Un mani kolēģi, ar kuriem es pavadu kopā daudz laika, ir jauni cilvēki. Kas man dod, es domāju, kaut kādu īpašu skatījumu. Es ne visai labi pārzinu Latvijas krievvalodīgo kopienu, cilvēkus, kas šeit dzimuši un auguši.

Es tikko novēroju Tallinas kinofestivālā – bija atbraukuši daži krievu kinoproducenti, kuri savā starpā runāja, ka pičingā labāk neteikt "es pieslēdzos no Maskavas".

Slēpa savu…

Slēpa savu krievu identitāti.

Ja cilvēki grib strādāt, viņiem tā dažkārt nākas rīkoties. Ko darīt? Ko viņiem darīt? Viņi grib strādāt, viņu darbā ir ieinteresēti vēl citi cilvēki, viņi prot strādāt. Viņiem ir sakari Eiropas kino. Viņi ir samērā noderīgi cilvēki pat kaut kādos, nezinu, nekrievu projektos. Viņi var un prot to darīt, viņi kādam ir vajadzīgi. Nu, jā. Ja sabiedrība viņus tādus nepieņem… Tātad acīmredzot vajag, lai tevi pieņemtu kaut kā citādi.

Bet jūs taču arī to jūtat?

Es to nejūtu. Nē. Es pilnīgi to nejūtu, taču es varu saprast šos cilvēkus. Es varbūt ar viņiem neesmu vienisprātis, taču varu viņus saprast. Man vispār liekas, ka sapratne ir pats galvenais, kam būtu jābūt mūsdienu pasaulē. Es nerunāju par vienprātību. Nē, katram pašam jāpieņem lēmums un par to jānes atbildība. Taču saprast otru ir iespējams. Nav obligāti jāpieņem.

Nu, nezinu, saprast Putinu, manuprāt, ir neiespējami.

Es nerunāju par monstriem. Es runāju par cilvēkiem, ar kuriem mums ir saskare, kas ir līdzās.

Skaidrs. Paldies jums.

Lūdzu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti