"Tā ir skaistuma vardarbība, kas ir dekadentās mākslas pamatā," atzīmē Kairišs. "Brīžiem tu ieej tādā kā transā, brīžiem izkrīti ārpus laika, tā absolūtā atklāsme, kas tevi paceļ caur tik šausmīgu stāstu, tas ir, ka tu mīli to Salomi un gandrīz saki – jā, jā…"
Bet šausmīgais stāsts ir par to, kā jūdu princese Salome, kura iegail kaislē pret Jāni Kristītāju, atraidījuma sāpēs par septiņu plīvuru deju pieprasa valdniekam Hērodam pravieša galvu. To viņa saņem, turklāt uz sudraba paplātes. Protams, stāsts ir par septiņiem nāves grēkiem un mīlestību, kas noved līdz nāvei.
Vīnes galma teātrī šīs seksuālpatoloģijas izrādīt aizliedza, arī Rainis izteicās, ka vienīgi tik mežonīgā laikā iespējams mīlas savienojums ar asins izliešanu, bet operas pirmizrāde Drēzdenē 1905. gadā bija sensācija, kas nodrošināja komponistam ienākumus villai Gārmišā.
"Faktiski tā bija mūzikas valoda, kurai nebija precedenta, jo Vāgners, kas bija viņa lielais iedvesmas avots – tas ir absolūti kaut kas cits. Tas ir spēks, pamatīgums, milzu izturība balsij. Štrausam tas viss ir, plus vēl neticama virtuozitāte, reizēm atonalitāte," Štrausa ekspresionismu raksturo diriģents Normunds Šnē.
Salome Nr. 1. Kritika ilgu nākotni neprognozē
Latvijas Nacionālās Operas vēsturē piedzīvoti veseli četri "Salomes" iestudējumi ar izcilām titulvaronēm. Komponists un kādreizējais Latvijas Nacionālās operas mākslinieciskais direktors Arturs Maskats atceras, ka "Salome" kopumā nospēlēta 113 reizes.
"Pirmais "Salomes" iestudējums bijis 1923. gadā, un toreiz daži kritiķi paziņojuši, ka ilgs mūžs šai izrādei nebūšot," stāsta Maskats.
Par spīti tam opera repertuārā noturējusies diezgan ilgus gadus. "Tad kādu brīdi tās nebija, un tad atkal parādījās. Salomes lomas leģendāra izpildītāja bija Milda Brehmane-Štengele, kura dziedāja šo lomu ne tikai Rīgā, bet arī Maskavas Lielajā teātrī.
Salome Nr. 2. Lielā atļaušanās
Arturs Maskats: "Nāk 1959. gads, un atkal tā ir diezgan liela Rīgas atļaušanās. Valda Hruščova atkusnis, bet vēl ļoti dzīvas un aktīvas bija reakcionārās un socreālisma birkas. Edgars Tons iestudē gan Vāgnera opusus, gan Riharda Štrausa "Salomi", gan pievēršas Britena "Pīteram Graimsam" un iestudē Šostakoviča "Katerinu Izmailovu".
Rīga iegūst metropoles slavu – šeit parādās opusi, kas Padomju Savienībā ir aizliegti.
Edgaram Tonam turklāt ir izcili izpildītāji, pirmkārt jau Žermēna Heine-Vāgnere, un arī šī izrāde iet sešas vai septiņas sezonas.”
Ar nežēlīgās Salomes lomu Žermēna Heine-Vāgnere esot saradusi lēnām, bet režisoram Alfrēdam Jaunušanam izdevies tēlu nedaudz romantizēt.
Savukārt princeses ažūrajam tērpam Edgars Vārdaunis iedvesmojies no Džinas Lolobridžidas filmām.
Heines-Vāgneres izcilo sniegumu novērtēja ne vien Rīgā, bet arī Ļeņingradā, kur fināla priekškars vēries reizes piecpadsmit. Kāds recenzents, uz ceļiem nokritis, skūpstījis Salomes melno mantiju, bet sajūsminātās publikas savaldīšanai pie ārdurvīm izsaukta milicija.
Salome Nr. 3. Solveigas Rajas kairais jutekliskums
Trešais "Salomes" iestudējums Oļģerta Šalkoņa režijā notiek 1981. gadā. Arnolds Klotiņš recenzijā raksta šādus vārdus: "Gluži par sensāciju šo uzvedumu nesauksim, bet par izcilu un vienu no labākajiem operas pēdējo gadu veikumiem gan. Lielākie nopelni te Aleksandra Viļumaņa vadītajam orķestrim – detaļu precizitāte, mākslinieciski pārskatāma spēle, kā arī galvenās lomas atveidotājām. Solveigas Rajas Salomes muzikālais un horeogrāfiskais plastiskums ir operskatuvē reti redzama parādība.”
Lai gan pasaules praksē Salomes septiņu plīvuru deju nereti izpilda baleta mākslinieces, mūsu operā visas dziedošās Salomes ir dejojušas pašas. Arī baletā un mākslas vingrošanā skolotā Solveiga Raja, kura šodien atceras: "Salome – tā ir brīnišķīga…
Mans vīrs bija baletmeistars, un es domāju – sava vīra klātbūtnē es varētu to tā temperamentīgāk, tā seksīgāk. Varbūt tāpēc šī deja izvērtās tik piepildīta, patiesa.
Jā, man ļoti patika. Grūtības bija – gribēju iespēt vairāk, nekā varu, tāpēc trenējos un savu panācu.”
Vietnē "Youtube" var redzēt apbrīnojamo plastiku un arī Solveigas Rajas izcilos skatuves partnerus, tostarp Hērodu Kārli Zariņu, kurš spoži savu lomu interpretēja arī nākamajā iestudējumā 1999. gadā.
Salome Nr. 4. Kā sakaitēta kardiogramma
1999. gada iestudējumu labi atceras Arturs Maskats: "Kārlis Zariņš, manuprāt, bija ģeniāls. Viņam bija perfekta vācu valoda, īpaša vokālā intuīcija.
Likās, Kārlis Zariņš taču ir aristokrāts, lords uz skatuves, un pēkšņi viņš parādās pilnīgi traks – viņš nebaidījās būt neglīts.
Tādā sakāpinātā un ārkārtīgi ekspresīvā formā – tas bija šokējoši… Arī kostīmi bija pilnīgi traki un panciski – Jozs Statkevičs to veidošanā parādīja tādu fantāzijas izvirdumu!”
Salomes lomā bija Ieva Kepe, kura šodien labi atceras: "Kad sākumā man pateica, ka būs jādejo kailai, es teicu – nē, nē, neparko! Jo tolaik mūsu publika vēl nebija radusi. Līdz ar to Statkevičs man izveidoja miesas krāsas triko ar izšuvumiem, un pa gabalu likās, ka esmu kaila."
Kopā ar režisoru Gintaru Varnu un scenogrāfu Andri Freibergu tika radīts tam laikam moderns iestudējums, ko Normunds Naumanis nosauc par eklektisku un impozantu, sacīdams, ka
"seksuāli pārkairusi pusaudze tā arī sajūk prātā, ilgi tašķīdamās asinīm no neiegūtā Johanāna".
Undīne Adamaite slavē Freiberga vizuālo meditāciju par Mēness – sudrabpaplātes – cietuma acs tēmu, bet Lilija Dzene domā, ka milzīgā apaļā plakne jeb lielais skatuves šķīvis labi iederētos katalogā, tomēr solistiem ir grūti apdzīvojams.
"Katrā ziņā, šis iestudējums bija tāds, kas paliek atmiņā,” uzskata Maskats. "Visi komponenti kopā radīja mākslas notikumu, un man noteikti gribas uzteikt mūsu solisti Ievu Kepi, kas dejoja uz lielā šķīvja. Tas prasīja lielu spēku un saspringumu, bet neapšaubāmi bija izcili efektīgi.”
Kaut arī Ievai Kepei tobrīd bija 22 gadu daiļslidošanas pieredze, viņa labi atceras, ka nebijis nemaz tik viegli: "Kad mēs mēģinājām, vakaros potītes vienmēr sāpēja, jo pēda nevienu brīdi neatrodas taisnā stāvoklī. Visu laiku tā ir slīpa. Tika aicināti vairāki horeogrāfi, un visi atteicās strādāt, jo nezināja, ko darīt ar tādu slīpu virsmu, un tad beigās mūsu pašu Elita Bukovska teica, ka viņa to var, un tā nu mēs uztaisījām!”
Un ne jau tautas dziesmas uz šīs plaknes bija jādaino, bet Rihards Štrauss!
"Tur ir nepārtrauktas sekstoles, kvintoles, un toņa paņemšanas no tādiem īpatnējiem instrumentiem kā kontrafagots – tāda rūcoša, zema, zema skaņa un no tā tagad jāpaņem kaut kāda palielināta kvarta. Tas viss sākumā bija ļoti grūti, bet beigās es to varēju visu kā a cappella nodziedāt,” pasmaida Kepe.
Režisors Gintars Varns šo erotisko operu traktējis kā tūkstošgades mijas agresīvu un sakaitētu kardiogrammu. Ieva Kepe atminas – domas par to visu viņiem sakritušas. "Bet tagad ļoti daudzi, kas atceras šo izrādi, saka, ka tai vajadzēja tapt tagad. Tiem laikiem, iespējams, daudziem tā likās pārāk moderna, pārāk askētiska. Bet man patika.”
Kritiķe Henrieta Švāne (tagad Verhoustinska) toreiz slavējusi diriģenta Gintara Rinkeviča vētraino temperamanetu, Inese Lūsiņa – kopīgo dramaturģisko virzību, un Arturs Maskats piebilst: "Tā ir Rinkēviča prasme būvēt lielas formas, atrodot daudzus slāņus partitūrā, daudzus kontrapunktus un tembrālās krāsas, tajā pašā laikā nezaudējot precīzu ritma izjūtu. Manuprāt, mūsu "Salomes" uzvedums ir viena no viņa karjeras būtiskākajām virsotnēm.”
