Smiekli nenāk
Dramaturģes Ances Muižnieces darbs "Mēs, roks, sekss un PSRS" ir minimālistiski ekspresīvā teātra valodā un pulsējošos rokgrupas "Pērkons" ritmos atkārtoti uzdots režisora Jura Podnieka reiz jau uzdotais jautājums – vai viegli būt jaunam? Izrāde stāsta par trim septiņpadsmitgadīgiem jauniešiem – Eduarda Johansona dumpiniecisko, garmataino brīvdomātāju Uģi, Klintas Reinholdes feministiski plaukstošo un savu ceļu iet gribošo Vizmu un Sanda Runges uzcītīgo un sistēmā savu vietu meklējošo Andreju. Viņus vieno mūzika un atrašanās bēdīgi slavenajā vilciena vagonā pēc "Pērkona" koncerta Ogres estrādē, nonākot neērtu izvēļu priekšā.
Vizmas māte – Ilzes Pukinskas Dzidra – ir labi iekārtojusies čekas darbiniece, kuras asi vīlētie nagi prot uzspiest pareizās pogas, lai liktu padomju pilsonim glābt savu ādu, nezvēra mutē metot otru. Andreja omīte – Skaidrītes Putniņas gaišā, dievbijīgā Marija, kura savulaik pieskaitīta budžu kategorijai un izvesta uz Sibīriju – cer uz labāku dzīvi savam mazdēlam, mudinot paturēt stingru mugurkaulu vēl stingrākā sistēmā. Turpretī Uģa lielais brālis – Kārļa Freimaņa Ivo – jau ir iemanījies izmantot sistēmas nepilnības savā labā, paklusām tomēr apgūstot angļu valodu.
Sarkanā terora negaidītā, bet nojaustā augšāmcelšanās izrādes aktieriem to uzdevumu padara divkārt atbildīgu un smagu, ja reiz solīta ir satīra, bet Eiropas logā redzama reāla karadarbība. Viena tematiskā līnija ietver jauniešu savstarpējās attiecības, sistēmas draudīgās ēnas pārklātas, par pirmo draudzību, pirmo mīlestību un tās asstūraino trīsstūri, pirmajiem soļiem patstāvīgajā dzīvē. Turpat līdzās zīmējas arī attiecību līnija ar trim pieredzes ziņā atšķirīgām ģimenēm, kur gan Uģis, gan Vizma, gan Andrejs jūt viedokļu un paaudžu sadursmes, neraugoties uz katra ģimenes vēsturi. Jaunieši ne tikai rod patvērumu mūzikā, bet arī cenšas iet savu ceļu.
Pagāniskā debesu valdnieka vārdā nosauktās latviešu rokgrupas "Pērkons" pulsējošā mūzika ar maigi dumpiniecisko raksturu top par vēl vienu izrādes dalībnieku, ko neredzam, bet dzirdam.
Izvēlētās dziesmas ir spilgtākie "Pērkona" gabali, kuri, šķiet, iezīsti ar mātes pienu un vārdi paši guļas mutē, taču šodien jau ar daudz smagāku jēgu.
Basģitārists Juris Sējāns teic, ka padomju laikā bijis izteiciens – "ar garaspēku pret karaspēku". Pati rokgrupa, kas piedzima kādā Latvijas Mākslas akadēmijas karnevālā, piedzīvojusi tās darbības aizliegumu pat divkārt padomju laikā.
Māra Melgalva un Klāva Elsberga dzejas rindas atbalsojas Jura Kulakova dziesmās. Tās izrādē skan, gan papildinot ainas, piemēram, kad Uģis pauž savu emocionālo stāvokli, izvēloties konkrētas dziesmas, gan atdalot tās vienu no otras līdzīgi tematiskām starpspēlēm. Dziesmas nav tikai no 1985. gada. Daļa tapusi jau grupas pirmā aizlieguma periodā, starp citu "Pērkona" solistes Ievas mātes teātra zinātnieces Līvijas Akurateres mājā, kur tika ierakstīti grupas pirmie albumi "Mākslas darbi" (1983) un "Zibens pa dibenu" (1984).
Izrāde pieteikta kā satīra par dzīvi komunismā divās daļās. Taču šoreiz, skaudras sakritības dēļ, smiekli skatītāju rindās ir sekli.
Vēsture liecina, ka humors top par atbildes aizsargreakciju situācijām, kuras ietekmēt vairs nav pašu spēkos. Tā arī šobrīd tiešsaistē maldās daudzas politiskās karikatūras, kurās gaisma cīnās ar tumsonību. Sakāpinājums un absurds, iespējams, ir vienīgais veids, kā teātrī stāstīt par komunismu jaunajai paaudzei, taču vietumis izrādes gaitā satīras vietā tomēr virsroku ņem psiholoģiska attiecību izspēle, kura atkal liek satrūkties baiļu muskulim.
Kā vēsta dramaturģe Ance Muižniece izrādes programmiņā, dienā, kad notika pirmais izrādes mēģinājums, ASV vēl tikai brīdināja par militārās tehnikas un Krievijas karaspēka "mācībām" Ukrainas pierobežā, bet pirmizrādes dienā ir pagājušas jau teju trīs nedēļas, kopš karadarbības Ukrainā. Bailes, nevis smiekli ir tas, kas paliek pāri, dienām ejot, pēc izrādes piedzīvošanas.
It kā varēja būt skumji smieklīgi, ja ne sajūta, ka atskatoties šo laika kožu saēsto sarkano karogu kāds vēl plivina pār galvām. Turklāt tepat. Un turklāt, turpinot liet asinis. Asiņojoša demokrātija Eiropas pakājē.
Sarkanā autoritāte
Apaļo Valmieras Drāmas teātra zāli sarkanā lakoniski ietērpusi scenogrāfe un kostīmu māksliniece Pamela Butāne. Sarkans grīdas aplis, kas uzbāzīgi liek domāt par cirka arēnu. Sarkans drapētais aizkars, no kura iznirst un kur ieslīd novērotāji. Un visbeidzot sarkanais cietums: pārbīdāmas restes ar daudz logiem, ko izsist, lai ieelpotu "sapuvušo Rietumu" gaisu. Uz cietuma restēm laiku pa laikam uzrodas balti, padomiski lozungi par reliģijas kaitīgo dabu, mātišķības varonību, alkoholismu, seksuāli transmisīvām slimībām un mantkārību.
Aiz lozungiem tiek slēptas padomju problēmas, ko skatuviski tiecas darīt arī aktieri, bet lieki. Jo aiz tukšajiem vārdiem, tāpat kā aiz tukšajiem veikalu plauktiem, ir redzama kailā patiesība. Tikai teikt, ka karalis ir kails, jau ir kļuvis bail.
Sarkani no galvas līdz kājām ir arī uzraugu garie šineļi un nagcepures, kuros uz maiņām tērpjas aktieri, atklājot sistēmā plaukstošās liekulības un neuzticības oderi. (Starp citu, padomju modes tendences tiek ironiski apspēlētas atsevišķā ainā, demonstrējot pelēko, bezpersonisko un bezformīgo apģērbu un norādot uz tā iezīmēm un praktiskiem risinājumiem to valkāšanā, saskatot arī šim pelēkajam mākonim kādu zelta maliņu.)
Sarkanajam baiso raksturu piešķir arī gaismas kūļi, ko veidojis Gatis Priednieks-Melnacis, padarot ēnas garākas un draudīgākas, bet sarkano – acis nogurdinošāku.
Sarkanā ambivalence, ietverot sevī gan komunistiskā terora asiņainumu, gan mīlestības un kaislības jēgu, nupat uz skatuves bija izcelta kustību izrādē "Ļoti labas minūtes" Dailes teātrī. Tur komunisma sarkanais bija fons attiecību nogriežņiem starp režisori Asju Lāci un domātāju Valteru Benjaminu, ko kustību dramaturģijā stāstīja Elīna un Rūdolfs Gediņi.
Valmieras Drāmas teātrī sarkanais ir kā mēms laika liecinieks, bet vienlaikus brīdinošs signāls luksoforā. Atliek domāt, cik cieši gan politiskā ota liek kādai krāsai zaudēt savu nozīmju daudzslāņainību.
Ja antīkajā pasaulē un arī viduslaikos sarkanā krāsa bija varas un kundzības krāsa, ko iecienījuši ķeizari un pāvesti, tad 19./20. gadsimtā šo paleti pārņēma revolucionāri un komunistiskie strāvojumi. Sarkanais karogs bija pretstats gan feodālo emblēmu raibumam, gan arī trīskrāsainajiem nacionālajiem karogiem. Sarkanā krāsa, kura pārklāj komunisma karogu, gan simbolizē "visu zemju proletāriešu" savienību, gan arī vienlaikus darbaļaužu asinis, kas esot lietas cīņā pret kapitālismu. Vienlaikus tas ir sarkanā terora traips, kas neizbalo, laikam ejot.
Šai apaļajā zālē puslokā plecu pie pleca sēž gan sarkanā laika aculiecinieki, gan neatkarības laika bērni, gan tie, kas ar vienu kāju pabijuši vienā realitātē, bet ar otru jau iekāpuši citā. Arī es. Esmu dzimusi tā gada rudenī, kad notika Čornobiļas atomelektrostacijas sprādziens. Leģendārais "Pērkona" koncerts, pēc kura jaunieši it kā esot metušies vilciena vagona demolēšanā, bija izskanējis gadu iepriekš, 1985. gada 6. jūlijā. Arī izrādes dramaturģe pieder trīsdesmitgadnieku paaudzei, kura sarkano realitāti atsauc atmiņā jau ar citas paaudzes stāstu starpniecību. Visi pastāstiņi un anekdotes par padomju laiku līdz šim šķita tālas un nesaprotamas. Jā, būtu jau smieklīgi, ja tas, kas palicis aiz muguras, patiesi būtu aiz muguras.
Komunistiskā iekārta, plūstot sarkanām asinīm, dzemdēja cenzūru, dvīņus – deficītu un blatu –, plānveida ekonomiku un tās pabērnus ar tukšiem vēderiem, ateismu, uzskatot reliģiju par opiju tautai, baru stukaču, bet arī dažus disidentus un pretpadomju elementus.
Vajāja citādi domājošus ar vārda brīvības šķērēm, kas klakšķināja savu kāro muti līdzās pārlieku gariem un pinkainiem matiem. Tādiem kā Eduarda Johansona Uģim, kura gars vēl triecas ar galvu dzelzs priekškarā, zinot, ka aiz tā ir cita pasaule. Krāsaināka. Kā viedokļos, to darbībās.
Visus šos jau par svešvārdiem trīsdesmit gadu laikā pakāpeniski kļuvušos jēdzienus izrādē aktieri gan lieto, gan skaidro, vēršoties ar ilustratīvu situāciju atstāstu pie skatītāju rindām. Izrādes veidotāji uzskatījuši par nepieciešamu ne tikai piedāvāt tematiskus aktieru monologus, bet arī skaidrot šos jēdzienus. Aktieri piešķir kontekstu padomiskajiem jēdzieniem, runājot mikrofonos, līdzīgi kā lekcijā, bet vienlaikus arī kā stāvkomēdijā. Lai arī paskaidrojošās piezīmes mazliet kaitina, šī pieeja liecina, ka izrādes auditorija tik tiešām jau ir tie, kuri padomju laika reālijas nav piedzīvojuši paši. Jaunieši. To skatītāju daļu, kam skaidrojums nav vajadzīgs, atklāj bālas piekrītošas smieklu šaltis.
Laikmeta gara rekonstrukcija
Caurskatot neatkarības laika teātra hronikas, tajās laiku pa laikam redzamas gan izrādes par VDK jeb čeku, gan arī retāk, bet tomēr dažas interpretācijas par dokumentāliem faktiem mūzikas pasaulē. Piemēram, 2019. gadā uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves pirmizrāde notika "Jumpravas" iedvesmotam dramaturga Jāņa Baloža darbam "Zem diviem karogiem" Valtera Sīļa režijā, centrā izceļot vienu no grupas "Jumprava" dalībniekiem – dziesmu autoru Ritvaru Dižkaču. Savukārt pērn radošā apvienība "Miglājs?*" – Jānis Balodis, Diāna Kondraša, Viesturs Balodis – piedāvāja audiopastaigu "Nekad nezūdošās Pārdaugavas" (2021), vedot klausītāju Daugavas kreisā krasta mazzināmās pagrīdes elektroniskās mūzikas labirintos, neizbēgami portretējot arī sociālpolitiskā fona detaļas un vienlaikus mudinot domāt, kā laikmets groza pārliecības.
Turpretī pērn režisors Valters Sīlis piedāvāja ar viedtālruņa starpniecību piedzīvot nelineāru, interaktīvu klausāmizrādi "Noklausies" (2021). Taču tajā skatītājam gribot negribot bija jākļūst par stukaču, jānoklausās citu telefonsarunas un jāpieņem neērti un neētiski lēmumi, jo tikai tā bija piedzīvojama izrāde (tiesa, tā laika aculiecinieku un ausuliecinieku atsauksmes par šo formātu bija sakāpinātas, liekot iekšēji nodrebēt, tiekot piespiedu kārtā apsēdinātiem ziņotāju krēslā). Pirms tam daudzu stundu garumā Jaunajā Rīgas teātrī bija iespējams vērot Alvja Hermaņa izrādi "Vēstures izpētes komisija" (2019) ar virkni epizožu par čekas stingro roku un vērīgo aci.
Taču kontekstā ar Znotiņa izrādi "Mēs, roks, sekss un PSRS" emocionāli nostalģiskās līdzības dēļ jāmin režisora Mārtiņa Eihes izrāde "Taņas dzimšanas diena" (2016), kas tapusi Ģertrūdes ielas teātrī, dramaturģei Lailai Burānei radot scenāriju no reālām cilvēku atmiņām. Izrādes laikā apmeklētāji no skatītājiem pārtop izrādes dalībniekos, daloties atmiņās par padomju laiku un līdz ar to radot izrādi katrreiz no jauna. Taču tas nebūtu pilnvērtīgi iespējams, ja ap dzimšanas dienas galdu sēdētu vien paaudze, kura dzimusi jau neatkarības laikā. Tā "Taņas dzimšanas diena" pārtop par kolektīvu atmiņu vakaru, mazinot plaisu starp dažādās valodās runājušām sabiedrības daļām.
Izrāde "Mēs, roks, sekss un PSRS" top par padomju laika skaidrojošo vārdnīcu vai par izplēstām lappusēm no šādiem līdzās dzīvojošu paaudžu pieredzes apcirkņos atrodamiem PSRS kopotajiem rakstiem. Par lappusēm, ko izplēš un pārlasa, pirms uzkarināt uz nagliņas vai saburzīt pirms otrreizējas lietošanas sarkanā, nevis zaļā kursa spiediena rezultātā.
"Apzinoties to, kur mēs dzīvojam un kas ir mūsu kaimiņi, bija pilnīgi skaidrs, ka par to ir jārunā," pauž režisors Znotiņš. Atliek piekrist.
Izrāde neatstāj vienaldzīgu, bet liek pamosties tai daļai, kura brīvību uzskata par pašsaprotamu. Ir grūti saprast, ka sabiedrība reiz bijusi tik iebiedēta no neredzamās, bet nežēlīgās sarkanās rokas, ka varēja iztikt bez atklāta terora.
Jācer, ka šo izrādi iekļaus skolu programmā ne tikai kā vēstures stundas sastāvdaļu, bet kā atgādinājumu tam, cik svarīgi ir apgūt medijpratību un kritisko domāšanu, lai neiekristu vēlreiz tai pašā bedrē, no kuras asiņainiem pirkstiem un bailēs sažņaugtām sirdīm paaudzes pirms neatkarības bērniem reiz izkārpījušās ar nevardarbīgo dziesmu spēku. Vai varbūt atkal skaudras nejaušības dēļ? To diez vai uzzināsim. Jo vismaz režisora Vitālija Manska dokumentālajā filmā "Gorbačovs. Paradīze" (2020) pats tā laika varonis jautājumu atstāj bez viennozīmīgas atbildes.
