Kaut abi uzsver, ka abu funkcijas šoreiz vienmērīgas – jo strādājot visur pie visa vienādā atbildībā –, zināms funkciju sadalījums tomēr ir: Juris Jonelis ir mākslinieciskais vadītājs, bet Roberts Rubīns – projekciju un vizuālā video materiāla režisors.
Jonelis atklāj – komandā daudz runāts par to, kāda būs Latvijas nākamā simtgade. "Tas ir galvenais mūsu uzstādījums, domājot par šī projekta koncepciju – ko vēlamies nodot nākamajiem cilvēkiem, nākamajām paaudzēm, kas dzīvos Latvijā, par to rūpēsies un to veidos? Mēs smeļamies mūsu pieredzē. Simtgade ir tikai vienreiz, un Latvijai novēlam vismaz desmit simtgades uz priekšu, bet mirklis, kad mijas Latvijas pirmie simt ar nākamajiem, ir īpašs."
Projekts būs milzīgs un vērienīgs, un šo izjūtu pastiprinās multimediālā ievirze. "Tas nav bijis mūsu mērķis – par katru cenu veidot grandiozu pasākumu, mēģinot pārlēkt augstāk pašiem par sevi," atzīmē Rubīns. "Jā, presē, lai pievilinātu cilvēkus, tas tiek akcentēts. Taču mūsu gadījumā multimediālisms nāk caur ideju. Viss sākās pirms vairāk nekā trim gadiem, kad tika izsludināts konkurss. Vēl nezinājām, par ko tas izvērtīsies, bet redzam, ka ideja arī sākotnēji bijusi tieši tāda. Vienojāmies, ka mums nav svarīgi nodalīt žanrus, bet vēlamies visu savienot veselā stāstā – neatkarīgi no tā, vai būs filma vai uzvedums, visu integrēt lielā nedalāmā uzvedumā. Nolikumā bija prasība, ka jābūt dejai – klasiskajai, laikmetīgajai un tautas dejai kā pamatžanriem, bet mums nāk palīgā arī akrobāti, mūsdienu deja un sporta deja."
Bet kāpēc "Abas Malas" ir ar lielo burtu? Tāpēc, ka grafiski glīti izskatās!
"Bez dejas ņemam vērā arī visu iepriekšējo pieredzi, kas manā gadījumā ļoti saistīta ar video – sadarbība ar Didzi Jaunzemu ir sena," teic Roberts Rubīns. "Ņēmām to, kas jau ir gatavs.
Jo simtgadē taču jāsaliek kopā vislabākais, kas ir bijis, un no tā jāveido labs rezultāts!
Tā ātri tikām pie scenogrāfijas. Principā taisām apmēram sesto daļu no lielās Olimpisko spēļu atklāšanas. Radījām scenogrāfiju kā sastingušu karogu – pa vidu ir līnija: likteņupe Daugava, iela, dzelzceļš vai ceļš. Laika josla, kas iet cauri, un abas malas. Malas, kas, protams, satiekas."
Juris Jonelis: “Viens no uzstādījumiem – gribējām "Arēnā Rīga" atvērt salocītu vēstuli, kas atvērusies vaļā un varam ieraudzīt 100 gadus.
Taču izvēlēties, ko rādīt divās stundās, nebija viegls uzdevums.
Sākam ar to, kas ir tās vērtības un iedvesmas, kas lika mums tā degt un pastāvēt par kultūru, par savām tiesībām, liekot Latvijai būt. Lai visu savītu kopā vienotā izrādē, pamatstāsts ir par Māru – meiteni, kurai 18. novembrī ir 18. dzimšanas diena. Visu būtību skatām caur viņas prizmu – kā būtu, ja Latvijai būtu astoņpadsmit."
Roberts Rubīns: "Libretu esam veidojuši mēs visi. Vispirms mēs ar Juri izdomājām tēlu sistēmu, Rasa Bugavičūte ik pa brīdim piekoriģēja, Raimonds Briedis konsultēja, tad nāca Reinis un Andris Sējāni, kuri ar mūzikas palīdzību iedeva savu ievirzi, un tad mēs ar Juri izmetām liekos personāžus – kā slotas, kas notīrām savus baigi gudros slāņus..."
Vaicāti, kādai sajūtai būtu jārodas, skatītājiem izejot no "Arēnas Rīga", režisori neslēpj, ka sākotnēji daudz par to domājuši. Viena no domām – lai izejam ārā no "Arēnas Rīga" un nekur neskrienam: apstājamies, saprotam, uz kādas zemes stāvam, un kas ir cilvēki mums visapkārt. Un kā gribam dzīvot tālāk.
Tagad grupa vairāk strādā pie tā, kā piepildīt cilvēka mīlestību pret mūsu zemi – ka Latvijai nav vienkārši vārda diena, bet tie ir mūsu senči, kas pie zemes turējās mērķa vārdā.
Sajūtai jābūt tādai, ka mēs esam Latvija – ka no mums atkarīga šī valsts.
