Piezīmes par Hermaņa izrādi «Kalpa zēna vasara. Sākums»: Baltā lapa

Svaiga gaisa malks. Tīrs personību kailums uz žilbinoši baltas lapas. Režisors Alvis Hermanis  sava tēva mīļāko grāmatu – Jāņa Akuratera stāstu “Kalpa zēna vasara” – ļauj izstāstīt nevienam citam kā pašai jaunībai.

Jaunība šoreiz iemiesojusies režisora nupat rudenī jaunuzņemtajā Jaunā Rīgas teātra aktieru kursā, kas divpadsmit balsīs skicē ainu pēc ainas izrādē “Kalpa zēna vasara. Sākums”. Triepienu pēc triepiena žilbinoši balto telpu topošie aktieri piepilda ar atšķirīgas intensitātes iedomu ainām.

Ar divpadsmit gaiša koka trīskāju ķebļiem pildīta baltā skatuve, ko idejiski iekārtojis pats Alvis Hermanis, nepieļauj kļūdas. Uz baltā ik mazākais puteklis ir pamanāms. Lai arī baltais ir gaišuma, tīrības un viegluma vārds, šāda izvēle jauniešu darbu ir tikai un vienīgi padarījusi vēl izaicinošāku.

Baltais kā neizbēgams prožektors izgaismo ikkatru (turklāt pakausī vēl kā atslēgas caurumā mazā leļļu namiņā ar vienu caururbjošu aci lūkojas 19. gadsimta franču mākslinieka Ernesta Heberta gleznotā etēriskā Ofēlija).

Viegli un pārliecinoši – Agate Brence, Jānis Grūtups, Toms Harjo, Marta Jančevska, Gerds Lapoška, Ritvars Logins, Arturs Muskars, Matīss Ozols, Elvita Ragovska, Lolita Sīle, Grēta Skara, Emīls Zagorskis – piecas jaunas dāmas un septiņi enerģiski puiši – uznākot uz teātra skatuves, plīvojot gaišu toņu kleitām un brīviem krekliem (iztiek bez melnās krāsas), atsauc atmiņā izlaiduma ainu. Beigas, bet vienlaikus sākumu vienvirziena ceļam.

Izlutināts teātra skatītājs, kam šoreiz ir iespēja paskatīties no malas uz laiku pirms, uz nokavēto vai jau aizgājušo laiku, var tvert kāri jauno aktieru etīdes. Tās režisors papildinājis arī ar mazu iepazīšanās epizodi, ļaujot katram pievienot savu zemrindas skaidrojumu lasītajam stāsta fragmentam, nosaukt savu vārdu un piederību ģeogrāfiski. Uz mirkli pazib sajūta par mūsdienās tik klasisko talantu šova formātu: īsas etīdes, kurās jāieliek savs spēks, jo visi vērtē.

Vienlaikus šāda etīžu kompozīcija izrādē nenogarlaiko skatītāju, kas ir risks gadījumā, kad aktieri uz skatuves vēl tikai mācās. Viņu biklums mijas ar aizrautību. Atmiņā paliekoši balsu tembri (piemēram, Gerda Lapoškas balss – zema un sulīga) mijas ar kustību izteiksmīgumu. Jauno aktieru balsis dažbrīd šķiet spēcīgākas par to neverbālo sniegumu. Atsevišķās ainās, ļaujot iemiesot vienu lomu vienlaikus vairākiem aktieriem, režisors tādējādi pasvītro to, ka tas nav stāsts par kādu kalpa zēnu.

Tas ir stāsts par ikvienu, par ikviena jaunu dienu rītu, par katra jaunību, kas sastapta vaigu vaigā.

Lai arī jauno aktieru ducis ir tikai pašā sākumā, ieliekot viņus divu meistaru – Alvja Hermaņa un Pētera Vaska – rokās, jaunieši iekāpj stāstā ar savu jaunības degsmi, centību un mazliet arī ar naivumu. Tieši šī nepārspīlētā atklātība atbruņo skatītāju, prātā tinot paša sākuma dienas lielajā dzīvē, jo emocijas ir tik sūrstoši uzpazīstamas. Un neviens jau neklausīsies, ko saka tie, kuru dzīves ritējums tuvojas miglā skautajam veļu laikam.

Jo jaunība ir tik dumpinieciski neatkarīga un ar tik sliktu dzirdi, ka katru savu klupienu izdzīvos, pārdzīvos pati lepnā vienatnē. Un tikai šis ceļš var slīpēt katru par neatkārtojamās pieredzes dimantu – kā dzīvē, tā profesionāli. Šo jauniešu mirdzums vēl tikai būs.

Maģiski pievilcīga ir aina, kad jaunie aktieri diriģē savu emociju toņkārtas aizvērtām acīm, pār viņiem kā rīta rasai līstot komponista Pētera Vaska debešķīgajām nošu līnijām. Mūzika, kas nav radīta izrādei, bet atlasīta tai no jau iepriekš komponētiem darbiem, pil uz baltās skatuves neredzami, bet vienlaikus piesātināti. Tieši mūzika rokrokā ar jauniešu personību daudzkrāsainību piešķir izrādei impresionistisku noskaņu.

Skatītāja priekšā ir krāsu un toņu palete, ļaujot režisoram apliecināt, ka Jāņa Akuratera darbs ne tuvu nav reālistisks stāsts par sūro kalpa zēna darbu lauku sētā, bet tieši pretēji – smalki izjusta dzīves ainava, romantizējot jaunības dienas, kad roka pirmo reizi sniedzās pēc sulīgā ābola ābelē (un te jau samanāma arī atsauce uz simbolismu).

Pats režisors kādā sarunā paudis: jo mazāka paliek saite ar dabu, jo mazāk mēs esam latvieši. Izrādē “Kalpa zēna vasara. Sākums” daba kalpo par simbolisku laika ritējumu cilvēka mūžam.

Pelēko noskaņu kā rīta dūmaku agrā pavasarī un vēlā rudenī iedveš paša Alvja Hermaņa lasījums – kaili rīta monologi kā nekrologs jaunībai un atmiņām par to.

Gredzenveida kompozīcija noslēdz stāsta vieglumu, izbalsojot jaunību no savām rindām.

Tas, kā acu priekšā jaunie aktieri, mainot lomas un mainoties vietām, vienā elpas vilcienā vienā izrādes cēlienā izstāstīja šo Akuratera daļēji atmiņu, daļēji iedomu stāstu, vien pastiprina sajūtu, cik zūdošs ir šis mirklis. Cik caurspīdīgs ir laiks, kas izgaro no plaukstas, kas cenšas to satvert aiz neredzamā pavediena.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Populārākie
Interesanti