Kultūrdeva

Kultūrdeva

Kultūršoks

Kultūršoks: «Covid-19 krīze kultūrā: secinājumi un neatbildētie jautājumi»

Kristīnes Opolais spilgtākie karjeras mirkļi un mātes loma

Operdīva Kristīne Opolais: Šobrīd mana galvenā loma ir mammas tēls

Pasaulslavenā operdīva Kristīne Opolais pandēmijas laiku pavada Latvijā. Viņa gatavojas jaunām lomām un izvērtē pagrieziena punktus savā karjerā, atzīstot, ka veiksmes atslēga ir mērķtiecīgs komandas darbs. Taču, kā atzīmē Opolais, mūsdienās opera vairāk ir bizness, kas tiecas uz ātru rezultātu, tāpēc viņa labprāt gatavo koncertprogrammas, jo tajās viņa pati var būt sev režisore. 2021. gadā Latvijas skatītāji atkal varēs tikties ar dziedātāju uz Latvijas Nacionālās operas un baleta skatuves, jo viņa piedalīsies Džuzepes Verdi operas “Aīda” izrādē.

“Viņa ir kā svaiga brīze uz operas skatuves” – tā latviešu soprānu Kristīni Opolais raksturo ārzemju prese. Opolais ir dziedājusi gan Londonas Karaliskajā operteātrī “Covent Garden”, gan Milānas “La Scala”, gan Ņujorkas Metropoles operā.

Opolais mēdz saukt par Pučīni karalieni un neparasti spilgtu operas aktrisi.

Latvijas skatītāji atceras viņas Violetu Verdi operā “Traviata”, Lizu Pētera Čaikovska operā “Jevgeņijs Oņegins”, Katerinu – Dmitrija Šostakoviča operā “Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta”. Bet viņas sākums uz Latvijas Nacionālās operas skatuves jau kļuvis par leģendu – kad režisors Andrejs Žagars iestudēja “Klīstošo holandieti”, Opolais dziedāja operas korī – iestudējumā ir epizode, kurā viņa paceļ galvenā varoņa mēteli. Žagars novērtēja Opolais spēcīgo skatuves instinktu, un drīz vien viņa kļuva par režisora māksliniecisko ideju iemiesotāju.

Savukārt pie Opolais zvaigžņu stundām pasaulē pieskaitāmi: Antonīna Dvoržāka operas “Nāra” iestudējums Bavārijas Valsts operā, kā arī Džakomo Pučīni operas “Manona Lesko” iestudējums “Covent Garden” operā, kurā viņa piedalījās kopā ar vācu tenoru Jonasu Kaufmanu.

Taču pandēmijas laiku māksliniece pavada Latvijā, un šobrīd viņa visvairāk dzīvo tieši mammas tēlā. “Tā ir mana galvenā loma šobrīd,” atzīmē Opolais. “Beidzot ir laiks sev, es uzskatu to par lielu atvaļinājumu. Un ir daudz laika, ko pavadīt ar meitiņu.

Es domāju, tas ir ļoti svarīgi, un kaut kādā ziņā esmu pateicīga situācijai, ka viss tā notika manā dzīvē.”

Kā atzīst Kristīne Opolais, viena no viņas mīļākajām lomām ir Čo-čo-sana Pučīni operā “Madama Butterfly”. Šī loma no dziedātājas prasot ļoti daudz, un viņa cenšas nedziedāt to bieži, īpaši pēc savas meitiņas piedzimšanas, jo Čo-čo-sana zaudē bērnu. Neskatoties uz to, “tas ir visideālākais sievietes tēls priekš manis visā operas repertuārā”, pauž dziedātāja.

Dziedātāja atzīmē, ka ir gatava arī eksperimentiem ar laikmetīgo operu, taču viņai ir ļoti svarīgi saprast, ko no viņas sagaida režisors. “Man patīk izdzīvot lomu, man nepatīk, kad es jūtu, ka man jātēlo,” uzsver māksliniece. Viņa pauž nožēlu, ka šodien opera ir kā bizness, kas strādā uz ātru rezultātu, darbojoties kā konveijers.  

Par savu liktenīgo cilvēku operā dziedātāja uzskata režisoru Andreju Žagaru – viņa izrāde “Pīķa dāma” bija pagrieziena punkts Opolais dzīvē. Izrādes tapšanas laikā Opolais iemācījusies daudz ko tādu, ko izmanto vēl joprojām. Viņa atzīst, ka šobrīd pietrūkst tā laika ambīciju, fanātisma, kad viņa bijusi gatava dzīvot operā, viņu interesējis viss – kā strādā mākslinieki, kā režisori strādā ar māksliniekiem.

Šodien bieži pietrūkst komandas izjūtas, jo “viss ir mainījies un tagad jāstrādā ātri, un īsti nav laika iedziļināties,” pauž dziedātāja.

Taču māksliniecei ir arī nākotnes plāni ar dažiem īpašiem režisoriem, piemēram, ar Dmitriju Čerņakovu, Martinu Kušeju, ar kuriem vienmēr ir prieks sadarboties. Opolais uzsver – viņai patīk darbs, kurā var iemācīties kaut ko jaunu. Ja visu laiku jādara viens un tas pats, tad trūkstot izaugsmes sajūtas un rodas problēmas. Šī iemesla dēļ dziedātāja vairāk veido savas koncertprogrammas, kurā viņa sev pati ir režisore.

Opolais atzīmē, ka tā sajūta, kas bija, strādājot komandā ar Andreju Žagaru, daudz neatšķiras no komandas sajūtas, piemēram, strādājot Bavārijas valsts operā Minhenē vai Ņujorkas Metropoles operā. Māksliniecei komandas sajūta ir svarīga, jo tā var panākt labākus rezultātus. “Es ļoti slikti jūtos uz skatuves, ja man nav [atsaucīga] partnera, ja es dziedu un redzu tukšas acis, un mans partneris tā kā mēģina dziedāt vairāk uz zāli, uz publiku,” skaidro Opolais.

Lieliska komandas sajūta viņai izveidojusies ar Jonasu Kaufmanu un Antonio Papano “Covent Garden” operā, strādājot pie operas “Manona Lesko”. Opolais norāda – viņa esot daudz mācījusies no Jonasa Kaufmana, bet viņš savukārt mācījies no Kristīnes Opolais.

Māksliniece atklāj, ka jaunībā nemaz neesot gribējusi kļūt par operdziedātāju, bet gan par aktrisi vai roka un popa dziedātāju.

Tolaik viņu iedvesmoja Tīna Tērnere, Madonna, Maikls Džeksons. Reiz operdziedātāja Regīna Frīnberga viņai esot ieteikusi noskatīties Marijas Kallasas ierakstu. Šis ieraksts izmainījis Opolais dzīvi – noskatoties slaveno ainu no Pučīni operas “Toska” otrā cēliena “Covent Garden” operas iestudējumā, viņa atklājusi, ka “var ne tikai dziedāt, bet arī tēlot”. Tad Opolais apzināti sākusi mācīties un ņemt privātstundas – dziedātājai bija mērķis, un pēc četriem gadiem viņa jau strādāja operā.

“Es zināju, ka tikai mans darbs un manas ambīcijas var mani atvest tur, kur es gribēju būt,” uzsver māksliniece.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti