Nācis no Dailes teātra 5. studijas un pirmos darba gadus pavadījis Dailes teātrī, kur nospēlējis vairākas vadošās lomas, tostarp Čehova Trigorinu, 1977. gadā Aivars Bogdanovičs pievienojās Nacionālā teātra aktieru trupai un te nostrādāja 30 gadus.
"Nu mūžs noslēdzies, un, atskatoties atpakaļ, top skaidrs, ka aktiera likteni lielā mērā nosaka ne tikai paša griba vai režisoru vēlmes, bet dažādi ārēji apstākļi, to skaitā Dieva dotie ārējie parametri. Šodien grūtāk iztēloties 70. gadu beigas, bet jau mirkli vēlāk Aivars Bogdanovičs nostājas acu priekšā kā ražens kungs, kas nevar un negrib mētāties ne ar saviem spriedumiem, ne jūtām," vēstīts Ievas Strukas atvadvārdos. "[..]Teātra mākslai skarbie 90. gadi svaru kausiem liek nosliekties par labu vieglākam repertuāram, un arī pie tā Aivara Bogdanoviča personība tikusi lieti izmantota, tikai pats viņš nu jau bija kļuvis no vīra par kungu ar iesirmiem deniņiem, cienīgu stāju un omulīgu figūru, kālab praktiski visām viņa šā perioda lomām mierīgu sirdi varēja pievienot klāt apzīmējumu "kungs"."
Aivara Bogdanoviča pēdējā loma Nacionālajā teātrī bija 2004. gadā tapušajā vecmeistara Alfrēda Jaunušana izrādē, ar kuru no teātra atvadījās daudzi teātra seniori – Edvarda Vulfa "Sensācijā", kad Bogdanovičs nospēlē Sīmani Zilbertu, norādīja Struka.
