Šņorbēniņi

Grima māksliniece Sarmīte Balode: Es kalpoju aktierim

Šņorbēniņi

Gaismu mākslinieks Mārtiņs Feldmanis: Nepareizu ceļu nav!

Anita Znutiņa-Šēve. Leļļu teātra maģiskajā dimensijā

Leļļu teātra maģiskajā dimensijā. Saruna ar scenogrāfi un mākslinieci Anitu Znutiņu-Šēvi

Leļļu teātrī ir tāda maģiskā dimensija, kas tevi ievelk. Un, ja tu esi ieinteresējies un vienreiz to pagaršojis, tad pats meklē ceļus, kā sevi attīstīt, saka Anita Znutiņa-Šēve, kura savā pamatprofesijā būdama scenogrāfe strādājusi gan Dailes teātrī (1981-1985), gan Nacionālajā (1985-2003), bet jau gandrīz 20 gadus ir Latvijas Leļļu teātra māksliniece. 

Ieva Struka: Man kā cilvēkam, kas raksta par teātri, nereti ir sirdsapziņas pārmetumi par to, ka Leļļu teātris no pieaugušajiem mazliet paliek novārtā, jo pamatā auditorija ir bērni. Leļļu teātris tikai no viena skatpunkta ir mazs – tu ieej iekšā, ēka nav liela, mazi krēsliņi, mazas krūzītes un viss kas cits, bet patiesībā leļļu teātris ir ļoti nopietns spēlētājs Latvijas teātra ainavā. Ir ļoti daudz izrāžu, ir liela trupa – daudz aktieru, daudz mākslinieku, tādēļ man likās būtiski arī "Šņorbēniņos" runāt par to, kā strādā mākslinieki Leļļu teātrī. Es zinu, ka liela daļa Leļļu teātra darbinieku nav mācījušies būt par leļļu teātra māksliniekiem – tas attiecas gan uz aktieriem, gan vizuālajiem māksliniekiem, kostīmu māksliniekiem, scenogrāfiem, leļļu meistariem. Arī jūs esat ilgus gadus strādājusi Nacionālajā teātrī un tad nokļuvusi Leļļu teātrī. Kā tas ir? Vai tas nenozīmē arī mainīt domāšanu – pilnīgi cita auditorija, citi uzdevumi, citi izteiksmes līdzekļi? 

Anita Znutiņa-Šēve: Domāšana nebūtu tas, kas jāmaina, bet pārkvalificēšanās notiek, kad pats gribi ieiet šajā pasaulē. Atrasties Leļļu teātrī ir kā iekāpt pilnīgi citur!

Tur ir tāda maģiskā dimensija, kas tevi ievelk. Un, ja esi ieinteresējies un vienreiz to pagaršojis, tad pats meklē ceļus, kā sevi attīstīt.

Pamatizglītību esmu guvusi Maskavā kā scenogrāfe un ilgus gadus nostrādāju Nacionālajā teātrī – taisīju kostīmus, strādāju pie izrādēm. Leļļu teātrī es nokļuvu šķietami nejauši, kaut gan es neticu nejaušībām. Tas laikam kaut kur augšā bija likumsakarīgi pakārtots, ka man vajadzēja Leļļu teātrī satikties ar mūsu izcilo mākslinieci Elzu Radziņu un viņas vīru Oļģertu Šalkoni, pie kura izrādes es strādāju. Šai nejaušībai sekoja tas, ka satiku dzejnieci Dainu Strelēvicu, kura ir daudzu mūsu izrāžu dziesmu tekstu autore, un izrādījās, ka teātris meklē mākslinieku. Tajā laikā Nacionālais teātris tika renovēts un man vajadzēja meklēt, kur tālāk darbošos. Protams, bija palikuši līgumdarbi, kurus visu mūžu esmu veikusi, bet tā bija nejaušība. Kad ierados šeit, sapratu, ka nezinu pilnīgi neko. Protams, ir zināmas likumsakarības, kurām mākslinieks seko jebkurā teātrī – scenogrāfijā, telpas iekārtošanā, aktieru kostīmos, bet leļļu pasaule bija jāapgūst no jauna.

Viss atkarīgs no cilvēka gribas – vai viņš grib to apgūt, vai grib saprast lelli – šo nedzīvo matērijas objektu, kuru jāatdzīvina. 

Izrāde "Joka pēc alfabēts"

Ko nozīmē "nedzīvs matērijas objekts"? Patiesībā tas jau ir tas lielais noslēpums – vai lelli atdzīvina aktieris, vai tomēr tā dzīvības dvaša tiek iepūsta jau tajā brīdī, kad leļļu mākslinieks tai pieskaras? 

Tas ir ļoti interesanti. Viss sākas ar baltu lapu un mākslinieka iztēli, kuru viņš uzliek uz šīs baltās lapas. Zemapziņā varbūt ir kaut kāda augstāka griba, kas caur tavu roku to visu izpauž. Radītā lelle ir tikai sākums, tā ir plakne. Leļļu mākslinieks patiesībā viens neko nevar iesākt. Aiz viņa ir vesela komanda. Kad esmu visu izdomājusi un uzzīmējusi visus šablonus, ir skaidrs, kādi mehānismi būs, vai tā būs klasiska spieķu lelle, marionete vai kāda cita veida lelle, tad tas viss ierodas pie leļļu skulptora. Leļļu skulptors Leļļu teātrī ir ļoti svarīga persona. Lellei bieži vien nav mīmikas – tā ir tikai mīmiskajās lellēs. Tāpēc lellē jau ir jāieliek tā raksturīgā iezīme, lai lelle jau būtu atpazīstama. Šeit skulptoram ir jābūt ne tikai skulptoram, bet ir labi jāsaprot, kā lelle izskatīsies telpiski – tur ir tā saskaņa, tas darbs, ko mākslinieks veic kopā ar leļļu skulptoru. Tad ir leļļu mehānismu meistars, leļļu šuvējas, kas veido lelles ķermeni un tērpu. Iedomājieties, kas tas ir par gala rezultātu, cik tur ir radošās enerģijas un kāds patiesībā tur ir uzslāņojums! Beigās lelle nonāk aktiera rokās un sākas process – iepūst lellē to dvēselīti. Mūsu aktieri lieliski to dara. 

Tad pēc jūsu domām tomēr dvēsele nāk caur aktieri? Teiksim, ja šeit blakus nosēdinātu kādu lelli, tad tā tomēr būtu tikai maza, skaista nekustīga lellīte, bet sejā vēl nevarētu saskatīt tās potenciālu.

Mēs varam uz lelli skatīties no divām pusēm – viena puse būtu, piemēram, izveidot izstādi, ielikt lelli vitrīnā, salikt rokas, uztaisīt pozu un tā tālāk. Tā it kā ir teātra lelle, bet mēs uz to skatāmies kā tēlotājmākslas priekšmetu. Es kā māksliniece esmu devusi viņai šo dievišķo pieskārienu un visi, kas rindiņā aiz manis strādājuši, arī tam visam ir pieskārušies. Kā tētiņš Karlo ņēma pagali, izgreba Buratīno, un viņš acis pamirkšķināja. Reizēm šķiet, ka mēs arī kaut ko radām un tajā brīdī liekas, ka tas priekšmets ir dzīvs. Nevar gluži teikt, ka visu dara tikai aktieris – protams, mana līdzdalība arī tajā visā ir. 

Vai var būt tā, ka jūs savā iztēlē piešķirat varonim vienu raksturu, bet aktieris to vai nu transformē, vai īsti nesajūt? Ka viņam ir cits skatījums? Kad skatāties izrādi, tas, kā jūs esat ieraudzījusi šo varoni, atšķiras no tā, kā tas realitātē darbojas uz skatuves? 

Jā, tā diezgan bieži ir bijis.

Vai tas nav sāpīgi?

Nē, tas nav sāpīgi. Acīmredzot aktieris apjauš to, ko neapjaušu es, un tas ir ļoti labi. Viena no aktrisēm, no kuras var gaidīt ļoti negaidītus pavērsienus, ir Santa Didžus. Piemēram, es absolūti negaidīju tādas rakstura izpausmes Mazās laupītājas lomā "Sniega karalienē", kā viņa parādīja. Tas bija atklājums, godīgi sakot, bet pozitīvs atklājums. Tas ir liels prieks, ja aktieris pieliek klāt savu interpretāciju, par to nav jāapvainojas. Kādreiz iznāk, ka man jārada negatīvi tēli. Man ar to vienmēr ir problēmas, jo vienmēr šķiet, ka negatīvais tāds tikai negatīvs nemaz nevar būt. Viņā jāatrod kaut kas tāds, kas var attaisnot, kāpēc viņš ir slikts. 

"Lielajā" teātrī aktieri intervijās ļoti bieži saka, ka pozitīvie tēli – tas ir tik grūti, daudzkārt interesantāk ir spēlēt, teiksim, raksturu, kurš netiek atzinīgi vērtēts. Kā ir ar lellēm, kas ir interesantāk – radīt šos maigos jēriņus vai cilvēkēdājus? 

Protams, raksturtēlus ir vieglāk radīt, viņi uzzīmējas paši no sevis. Tie skaistie un labie – viņos jāmeklē, pie kā pieķerties.

Princese ir princese un princis ir princis, bet, ja tu radi jau divdesmito izrādi, kurā ir princis un princese, katrreiz ir jāmeklē kaut kas, pie kā pieķerties, un tas reizēm ir grūti.

Tu zīmē un zīmē, bet negatīvais jau ir "uzvilcies" – viņi top ātrāk. 

Izrāde "Kazlēns, kas prata skaitīt līdz desmit"

Kā ir ar aspektu, ka visam jābūt pilnīgi citos izmēros nekā tas notiek dzīvē? Kā ir ar mēroga sajūtu, ka vari radīt kaut ko uz lielās skatuves un tad pēkšņi ir "jācako" kaut kas maziņš?

Maziņš – jā, bet lelles mēdz būt dažādos izmēros, ir arī lelles cilvēka augumā. Runājot par mazajiem, filigrānajiem darbiņiem, tur tiešām ir no svara meistarība. Īkstīti, piemēram, nevar radīt milzīgu – viņai kleitiņa, spārniņi un viss pārējais ir izšūts tik smalki un skaisti. Cepuri nost mūsu teātra vecmeistarei Aijai Krūmai, jo tas, ko viņa māk un kā viņa spēj saprast saikni starp mākslinieka vēlmi un to, kam ir jābūt rezultātā – man liekas, to nevar neviens. 

Bet vai ir sajūta, ka mazākais būtībā ir tas lielākais, jo tas ir sarežģītākais?

Ar lellēm ir interesanta lieta, un ienākot leļļu teātrī to nekādi nespēju saprast. Es skatījos klasiskās izrādes, un šķita, ka tā lelle ir liela, jo to dara īpašais apgaismojums – profila prožektori, kuru gaismā lelle izskatās liela. Tad, kad ieraudzīju, kāda lellīte patiesībā ir, viņa bija maziņa un trausla. Tas ir tas leļļu teātra brīnums – tā proporcija, tas apmāns. 

Kā ir mainījies leļļu teātris bērnu uztverē? Gan ārpus teātra, gan teātrī bieži vien ir jādzird šis stāsts, ka mazus bērnus vairs nevar ieinteresēt ar tām grāmatām, kas tev bērnībā patika, jo viņiem ir pašiem savi varoņi, sava izpratne. Vienlaikus, atverot leļļu teātra mājaslapu, mēs redzam, ka ir ļoti daudz arī klasiskā repertuāra. 

Es domāju, ka, ja mēs kaut ko iestudējam "nepareizi", tad bērnam nebūs interesanti. Bet, ja mēs ķeramies pie klasikas vai cita veida dramaturģijas, piemēram, pēc šodienas grāmatām un dzejas, vienmēr var atrast kaut ko, kam pievērsties. Tādas problēmas, ka bērnam būtu garlaicīgi, ja mēs esam pareizi strādājuši, nav.

Es domāju, ka bērnam jebkurā vecumā interesē pasakas, un viņam tās vajag.

Mēs varbūt par agru bērnus iesaistām problēmizrādēs, jo man šķiet, ka vajag saglabāt veselīgu līdzsvaru starp to, lai bērns iepazīstas ar teātra pasauli un lai viņš bērnībā izbauda to burvību un krāsainību. Tad vēlāk varēs uztvert arī "nopietnā" teātra repertuāru. Protams, ir izrādes, kas ir no divu, trīs gadu vecuma, uz kurām neiesaka vest septiņgadīgus bērnus, bet domāju, ka arī skolniekam patiks pasaka par Īkstīti. Ir vērtības, kas neizzūd, un ir ļoti svarīgi tās saglabāt. Protams, šodienas bērni ir aktīvāki, viņiem ir grūtāk nosēdēt teātra krēslā, bet tāpēc ir režisori, kas par to domā. Jūs pareizi ievērojāt, ka leļļu teātris piedāvā ļoti daudz un dažādus iestudējumus – ir gan klasika, piemēram, "Un atkal Pifs…", un šī izrāde vēl aizvien dzīvo, tā ir pāriestudēta neskaitāmas reizes. Ir pasakas, kas top vēl aizvien – paiet gadi un mēs pie tām atkal atgriežamies. Bet ir arī mūsdienīgi iestudējumi, kas atbilstoši liek bērniem mazliet aizdomāties, apjaust savas emocijas, savas jūtas un saprast kaut ko citu. Tas līdzsvars ir jāmeklē – nav tā, ka vai nu vienu, vai otru. Bērni ir ļoti atšķirīgi. Viņiem kaut kas var arī nepatikt, bet par to nav jāuztraucas. 

Izrāde "Sniega karaliene"

Bet vai varat iedomāties, ka būtu jāpadara par lelli jebkura no tehnoloģijas ierīcēm, kuras bērns atpazīst, piemēram, mobilo telefonu? 

Kāpēc ne – vajag tikai fantāziju. Tur ir tā atšķirība no "pieaugušo teātra", kaut gan leļļu teātris nav tikai bērniem. Māksliniekam ir jāiesaista daudz vairāk fantāzijas, viņam ir jādomā, jādomā un jādomā, kamēr tas kļūst interesanti. Tu nevari vienkārši uzzīmēt mobilo telefonu – ir jāizdomā kaut kas cits, kā tas izskatīsies pēc mobilā telefona. Tas ir tas aizraujošākais leļļu teātrī.

Pieaugušajiem adresētos darbos mākslinieku rokrakstu bieži var skaidri atpazīt, kas to ir veidojis. Kā ir ar lellēm? Ja ir tik liela dažādība, vispār var runāt par izteiktu rokrakstu vai arī tas nedrīkst kļūt par pašmērķi? 

Var runāt, kaut gan izrādes tiešām ir ļoti dažādas un arī mākslinieka rokraksts var būt ļoti mainīgs, bet man kolēģi un aktieri ir teikuši, ka var atpazīt rokrakstu. Lelles tomēr kaut nedaudz līdzinās to iedzīvinātājam. Man ir teikuši, ka lellei ir portretiska līdzība – vai nu kāda aktiera vaibsti, vai kaut kas tāds, kas liek saprast, ka tas ir tavs darbs. Protams, esmu strādājusi ļoti atšķirīgi un lelles ir bijušas visdažādākās, sākot ar klasiskām un beidzot ar ļoti modernām. Ir mākslinieki, kuriem ir ļoti spilgts rokraksts, piemēram, Ģedimins Kotello – viņu vienmēr var atpazīt, jo viņš strādā "vienā atslēgā". Es tā nestrādāju. Esmu sevi meklējusi dažādi, bet laikam tomēr mana būtība, mana personība tāpat redzama.

"Skroderdienas Silmačos" Latvijas Leļļu teātrī

"Skroderdienām Silmačos" veidojāt gan scenogrāfiju, gan kostīmus. Tas ir tiešām unikāls gadījums, ka Leļļu teātrī ir "Skroderdienas", un tā bija brīnišķīga izrāde. Bet, ņemot vērā, ka pietiekami ilgi strādājāt Nacionālajā teātrī, vai, veidojot šo izrādi, vairāk domājāt par Blaumani un to, kas ierakstīts lugā, vai to, ka ir šī brīnišķīgā Nacionālā teātra tradīcija? Kas bija interesantāk vai būtiskāk, vai sarežģītāk? 

Atklāšu mazu noslēpumu – mēs taisām vēl vienu "Silmaču" iestudējumu, makets un skices ir tapušas. Mēs veidojam šo iestudējumu no jauna, atkal mēģinot pateikt un izteikt pašu leļļu teātra būtību. Varbūt šajā iestudējumā mums izdosies parādīt leļļu teātri no otras puses – kā tas izskatās, kad aktieri ar lelli strādā atklātā veidā.

Protams, ietekme no Nacionālā teātra man ir bijusi. Varbūt tā nedrīkstētu būt, bet man jāatzīst, ka man acu priekšā ir šie tēli, Nacionālā teātra dižgari. No tā ir ļoti grūti izbēgt. Man ir jātaisa kostīmi arī aktieriem ar viņu tēlu iezīmēm. Ja redzējāt iepriekšējo iestudējumu, tad atceraties, ka visi "Silmaču" tēli bija dzīvnieki. Šajā iestudējumā mēs izmantosim tās pašas lelles, bet būs aktieru kostīmi un pilnīgi cita scenogrāfija. Tas, ko varu, paverot priekškaru, pateikt – šobrīd mūsu teātris ir ārpus savām mājām, tāpēc izrādes simbols man ir māja –nepiepildīts karkass, kas tiek celts, un aktieri izdzīvos šo "Silmaču" dzīvi, palēnām piepildot un apaudzējot šo karkasu ar saviem tēliem, ar pazudušajām sirdīm, kuras meklē viena otru, un to mīlestību, ko viņi atrod. Izbēgt no tā man nav izdevies, bet es mēģinu. 

Ne vienmēr šņorbēniņu tēmu apspēlēju, bet šoreiz man ir milzīgs kārdinājums. Lielajos teātros ir dažādas versijas, kas tur notiek, bet viena no tām ir, ka tur mitinās aktieru veļi, kuri skatās, kā mēs šodien dzīvojam. Vai varat iztēloties, kas varētu mitināties Leļļu teātra šņorbēniņos? 

Noteikti varu to iztēloties, jo ir ļoti interesanti uzkāpt līdz šņorbēniņiem un paraudzīties. Tam ir divi aspekti. Viens ir, kad ar pavisam citām acīm ieraugi to, kas notiek lejā. Otrs – tas ir ļoti tuvu debesīm, tāpēc varētu domāt, ka tur uzkrājas enerģija, viss labākais, ko gadu gadiem Leļļu teātrī aktieri ir veikuši. Esmu arī Nacionālajā teātrī naktī strādājusi uz skatuves. Kādreiz bija tāda profesija kā skatuves gleznotājs. Bieži vien vajadzēja strādāt naktīs, un tad man patiešām šķita, ka tur kāds ir, ka kāds mani vēro. Tā ir arī Leļļu teātrī, jo enerģija nekur nezūd. Ir enerģijas nezūdamības likums. Es nedomāju, ka tur paceļas leļļu dvēseles – tās atrodas noliktavā, lellēm ir sava dzīve, mēs tās ārā nemetam. Viņu ir daudz, un daudz kas starp viņām naktī notiek – mēs to varam tikai iztēloties. Bet tas, kas notiek šņorbēniņos, ir milzīgs pozitīvas enerģijas sakopojums. 

Tā varētu būt vēl viena ideja izrādei – kas notiek leļļu noliktavā?

Par to pat ir domāts, tikai vēl nav atrasts tāds režisors, kurš gribētu tam pievērsties. 

Mēs tagad to skaļi pasakām.

Jā, lai jaunie režisori dzird, ka tur ir daudz iespēju. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt