“Latviešu mīlestības” pamatā ir gan reāli, gan pašu aktieru fantāzijās radīti stāsti par vientulību, satikšanos un otra cilvēka meklējumiem. Kopš pirmizrādes 2006. gada 15. septembrī ir pagājuši vairāk nekā 12 gadi, bet joprojām skatītāju zāle ir pārpildīta, un “Latviešu mīlestības” fenomens uzrunā visus. Tiesa, neviens gan atklāti neatzīstas, vai kādā epizodē saskata tieši sevi, bet viedoklis par to, kāda ir latviešu mīlestība, šeit rodas visiem.
"Bet fenomenāli, kā franči parāda savu mīlestību, ka vienmēr ir kaisle utt., un cik latvieši tomēr praktiski un tomēr tik mīļi," stāsta Elizabete, izrādes apmeklētāja.
"Ar šiem vecajiem cilvēkiem, ar vienādām interesēm. Un nenormālo zināšanu krājumu par vecajiem rakstniekiem un autoriem," tā savukārt Jete.
Savukārt Liene par izrādi nav sajūsmā, uzskatot, ka tā tapusi, "lai parādītu, kādi latvieši ir stulbeņi. Nu humors ir humors. Kā kurš pieiet tam jautājumam."
"Nu negribētos tādai būt," caur smiekliem saka Diāna, cita apmeklētāja, jautāta, vai izrādē saskata sevi.
Kā zina stāstīt teātrī – pastāvīgo skatītāju šai izrādei netrūkst. Ir laulāts pāris, kas katru gadu ar izrādes apmeklējumu atzīmē satikšanās gadadienu, jo pirmo reizi randiņš norunāts tieši šeit. Bet kāds cits skatītājs jau aptuveni piecus gadus, regulāri vērojot izrādi, cer sajust, vai līdzās ir īstā mūža mīlestība.
"Viņš nāk ar jaunajām potenciālajām nākotnes sievām kā uz pirmo randiņu uz šo izrādi. Acīmredzot tādā veidā pārbauda, vai būs dzirksts meitenes acīs, vai nākotne būs kopīga," stāsta teātra klientu apkalpošanas administratore Sintija Šlēgele.
Pēc teātra administrācijas aprēķiniem ir nospēlētas 198 izrādes, bet paši aktieri pieskaita izrāžu skaitam arī ārzemēs spēlētās. Pavisam kopā 213. Gadi iet, mainās gadsimti, bet alkas pēc otra cilvēka blakus paliek – tā izrādes ilgmūžības fenomenu skaidro “Latviešu mīlestības” galvenie mīlētāji.
"Turklāt te ir tādi latviski arhetipi, kas visiem ir labi uzpazīstami. Tiklīdz ierauga kaut ko ļoti pazīstamu – kaimiņu, radinieku, mums nodibinās ļoti labas attiecības - tiem kas uz skatuves, tiem kas publikā," stāsta aktieris Vilis Daudziņš.
"Šeit ir leksika svarīga. Leksika ir noklausīta no dzīves. No cilvēkiem, un šeit ir gadiem cauri spilgtākie citāti; nav mūsu izdomāti, bet noklausīti no dzīves tramvajā, sarunās," tā savukārt Kaspars Znotiņš.
"Izrādes ilgtspēja ir tā, ka mums pašiem patīk šie tēli. Ar lielu prieku spēlēju katru no varoņiem un katrā esmu es," saka aktrise Baiba Broka.
Aktieri nolēmuši nemainīt izrādē divpadsmit gadus senajai pagātnei raksturīgās detaļas – lati paliek lati nevis eiro, un “Tramvaju un trolejbusu pārvaldi” nepārdēvē par “Rīgas satiksmi”. Bet, ja izrāde taptu šodien – protams, tā būtu nedaudz citādāka.
"Mobilie telefoni. Otrs – neraksta vairs cilvēki vēstules. Sarakstās e-pastos. Vēstules – tas ir zudis. Mani personāži – es izmantoju tikai saraksti," stāsta aktieris Ģirts Krūmiņš.
Reiz no kāda skatītāja – jaunskunga - Andris Keišs un Jēkabs Nīmanis saņēmuši īpašu lūgumu: pēc izrādes uzkavēties uz skatuves un nodziedāt vienu no izrādes dziesmām. Tai skanot, skatītājs bildinājis savu izredzēto.
"Bija tāds gadījums, kad viens skatītājs pārlaimē visu izrādi nosmējās. Līdz sviedriem. Beigās nesa puķes. Vēl vecajās mājās – sarežģītas kāpnes augšā. Un viņš tajā priekā lejā kāpjot krita un salauza kāju," zina stāstīt aktieris Andris Keišs.
Kā atzīst paši aktieri – izrāde nediktē noteikumus viņiem izskatīties tieši tikpat jauniem, cik pirms teju trīspadsmit gadiem. Tādēļ “Latviešu mīlestība” uz Jaunā Rīgas teātra skatuves dzīvos vēl ilgi un laimīgi.
