Kultūrdeva

«Kultūrdeva»

Kultūrdeva

Kultūrdeva. Eiropas kultūras galvaspilsēta 2027 – Liepāja un iedziedam Līgo svētkus

“Kultūrdevā” viesojas teātra režisors un Leļļu teātra direktors Mārtiņš Eihe

Kolektīva stiprināšana un laikmetīgāks saturs. Jaunā Leļļu teātra direktora Mārtiņa Eihes ieceres

"Mēs kļūsim laikmetīgāki satura ziņā," par Latvijas Leļļu teātra tālāko attīstību stāsta teātra direktors, režisors Mārtiņš Eihe un atzīmē, ka tas nenozīmē nolīdzināt visas teātra tradīcijas: "Mēs domāsim, kā izrādes kontekstualizēt, lai varam paskaidrot, kāpēc mums tās ir, kāpēc šāda forma un materiāls." LTV radījumā "Kultūrdeva" Leļļu teātra direktors ieskicē, ka plānots dažādot izrāžu repertuāru, kas ir piemērots dažāda vecuma pusaudžiem un pieaugušajiem. 

Henrieta Verhoustinska: Tu kādā intervijā esi teicis: “Ja gribētu skriet pēc panākumiem, darītu kaut ko saistībā ar sportu, jo teātrī vairāk par medaļu piešķiršanu svarīgāka ir skatītāju reakcija – vai esmu spējis viņus kaut kādā veidā uzrunāt…” Vai tu joprojām domā tāpat?

Mārtiņš Eihe: Šobrīd droši vien aktuālāk būtu iet politikā. Tāds briesmīgs laiks, bet ļoti izdevīgs, lai gūtu visādus bonusus un sasniegtu visu ko. Bet, jā, manuprāt, teātris nav tā vieta, kur tu skrien pēc kaut kādiem panākumiem. Man gan ir jākliedē viens mīts, ko droši vien izplata Latvijas Kultūras koledža – es nekad to neesmu pabeidzis. 

Bet tu esi tur mācījies.

Es tur mācījos, nokārtoju visus eksāmenus, bet, tā kā daļu no tiem kārtoju atkārtoti, tad man bija jāsamaksā diezgan liela summa tiem laikiem, lai pabeigtu skolu, un es izlēmu labāk to ieguldīt izklaidēs.

Tev vienmēr ir interesējis asi sociāls vai pat sociāli politisks teātris. Leļļu teātrī tomēr repertuārs ir primāri adresēts bērnu auditorijai, pieaugušo izrādes tajā ir tāds patīkams izņēmums. Kā tu šīs savas intereses samērosi ar Leļļu teātra repertuāru?

Esmu taisījis arī diezgan daudz izrāžu bērniem un jauniešiem. Kopā ar Kristu Burāni taisījām izrādi, kas saucas “Ziemas māja”, varam teikt, it sevišķi šobrīd, ka tā ir politiski asa izrāde, kas domāta pirmsskolas bērniem vai pirmajām divām klasēm. Tur vecaistēvs, kas ir pirmais PSRS čempions Latvijas vēsturē, izrādē cīnās ar Ivanu, kuru viņš pieveic. Mēs vienkārši rēķināmies ar auditorijas interesi, kas viņiem varētu būt, un ar to arī strādājam.

Tas nenozīmē, ja taisi izrādi mazākiem bērniem, ka to nevar taisīt arī nopietni.

Sabiedriski nozīmīgas tēmas ir arī bērnu izrādēs. Tu esi kļuvis arī par Latvijas Leļļu teātra direktoru. Nevis māksliniecisko vadītāju, bet direktoru. Vai tu sekosi tādiem piemēriem kā Jānis Vimba Nacionālajā teātrī vai Herberts Laukšteins Liepājā, proti, kur direktori ir arī mākslinieciskie vadītāji?

Viens no iemesliem, kāpēc es piedalījos šajā konkursā… Man ir divas šādas pieredzes – Liepājā un Rēzeknē – mākslinieciskajam vadītājam nav nekādas teikšanas tajā brīdī, kad jāpieņem lielāki lēmumi, jo valdes loceklis par visu atbild. Tā ir Latvijas teātru specifika, kur ir dažādi iemesli, kāpēc tas tā ir. Man liekas, ka ir svarīgi, ka šie abi divi komponenti iet kopā.

Kādi būs pirmie soļi jaunajā amatā? Vai būs arī kādas atlaišanas?

Nevienu neatlaidīšu, tādā nozīmē, ka man nav tāda plāna vai saraksta ar cilvēkiem, kurus atlaist. Ir lietas, kuras gribu mainīt teātrī.

Kas ir galvenās lietas, ko tu gribi mainīt?

Tas, kas jau šobrīd ir noticis ar teātri Ukrainas kara dēļ – trupas ir apvienotas un jau dara lietas kopā, bet darīt to vēl konsekventāk, veidojot kopējus treniņus, ko viņi vēl nezina, bet tagad uzzinās. Tādā veidā veidojot kopēju ansambli, lai mēs spēlētu vienā atslēgā, formā, lai saprastu viens otru, kā mēs strādājam. Otrs ir interese par padomju literatūru. Teiksim, kad es pieteicos konkursam, es veicu nelielu analīzi par to, kas ir Leļļu teātra repertuārā, un tas pārsvarā sastāv no nosaukumiem, kas ir saistīti ar padomju laiku. Tā ir vēl viena lieta, kas teātrī jau notiek, bet kam pievērst lielāku uzmanību – repertuāra politikai.

Lai kā man pašam nepatiktu vai patiktu kaut kādas ar manu bērnību saistītas filmas, multfilmas, grāmatas, ļoti daudz no tām tomēr turpina vest ideoloģiju, kas, manuprāt, nav forša.

Un, iespējams, ir adresēta vairāk vecmāmiņai nekā mazbērniem, kas iet uz Leļļu teātri.

Jā, tas ir diezgan interesanti. Bērns jau nepērk biļeti. Nav jau tikai vecmāmiņas, bet arī manas paaudzes cilvēki, kuriem ir bērni, un daži domā, ka viņi vēl joprojām dzīvo tajā laukā, kas ir saistīts ar viņu vecāku izvēlēm, literatūru, pieejamo kino, multfilmām. Tur veidojas plaisa, un to varu novērot savas 12 gadīgās meitas dzīvītē – tas, ko viņa pati izvēlās patērēt, ir pilnīgi kaut kas cits nekā tas, ko es esmu viņai spējīgs piedāvāt.

Kāds tev ir priekštats par Leļļu teātri, kuru tu vadīsi?

Domāju, ka viena no nišām, ko teātris šobrīd ir aizņēmis, kas ir diezgan spēcīga, ir bērni un jaunieši. Bērni. Jaunieši pakārtoti. Ar ļoti pilnvērtīgu ansambli, kur katram vari kaut ko atrast. Teiksim, tagad runājot arī noskaidroju, kurš kurā leļļu tehnikā ir spēcīgāks, kurš kaut ko citādākā veidā var darīt. Man nākot klāt, mēs kļūsim laikmetīgāki satura ziņā. Jāsaka godīgi, ka ar Tīnu Hercbergu man ir pirmā saskarsme šobrīd. Man liekas, īsti teātra vēsturē, akadēmijā mums nepieminēja Leļļu teātri… Tikai garām ejot. Mēs vienmēr runājām par Arnoldu Burovu vai par Pāvilu Šenhofu, bet no tā, ko šobrīd esmu dzirdējis, redzējis, apskatījies, domāju, ka viņa ir viena no nenovērtētākajām visā Latvijas teātru kontekstā. 

Kā Valmieras teātris iestudēja par Pēteri Lūci, tā jūs iestudēsiet par Tīnu Hercbergu. Vai teātrī paliks arī kāda no "apaļvaigu leļļu" izrādēm, kas ir izgājušas cauri gadu desmitiem?

Jā, nav tā, ka taisītos uzreiz visu tradīciju izmainīt, nolīdzināt. Mēs runāsim, domāsim par to, kā šī izrādes kontekstualizēt, lai varam paskaidrot, kāpēc mums tādas ir, kāpēc šādā formā, kāpēc šāds materiāls.

Tu kādu laiku turpināsi strādāt paralēli līdzšinējam direktoram Vilnim Beķerim. Kādu jūs iztēlojaties savu sadarbību?

Mēs šobrīd strādājam pirmo nedēļu kopā. Esam novienojušies par tām teritorijām, kuras ir kura atbildība. Mēs to tiešām mēģinām ievērot. Tas ir ļoti auglīgi. Vienlaicīgi, protams, mēs arī piedalāmies viens otra teritorijā, teiksim, ja es atbildu par mākslu un mārketingu, tad Viļņa atbildībā šobrīd ir finanses un būvniecība. Tas nenozīmē, ka mēs neapmaināmies ar domām, informāciju.

Mārtiņš Eihe

Par cik procentiem tu palielināsi pieaugušo izrāžu īpatsvaru repertuārā?

Es nevaru teikt procentuāli, bet domāju, ka, viennozīmīgi, katru sezonu būs vismaz viens pieaugušo iestudējums un viens līdz divi dažādām pusaudžu auditorijām. Skaidrs, ka tās izrādes sākotnēji ir nerentablas, un to tu vari redzēt visos ciparos, tāpēc ka cilvēki nav gatavi uzreiz skatīties izrādes pieaugušajiem Leļļu teātrī vai pusaudzim iestāstīt, ka ir superīgi nākt uz Leļļu teātri. 

Pieaugušie, man liekas, ir gatavi, bet pusaudži nav, jo viņi no bērnības atceras Leļļu teātri, no sava divgadnieka līdz piecgadnieka vecumam, un viņiem liekas, ka ir izauguši no tā.

Viens no variantiem, kurā domājam strādāt, ir “Skolas soma”, kur skolotājs viņiem nopērk un tu viņiem piespied noskatīties izrādi, pozitīvā nozīmē. Ja mēs varam pie viņiem aizbraukt un parādīt kaut ko tādu, kas ir atbilstoši estētikai, kurā viņi dzīvo, tad domāju, ka ar laiku tai nevajadzētu būt problēmai. 

Respektīvi, ceļojošo izrāžu tradīciju, kas brauc uz skolām, tu turpināsi.

Jā, kaut vai domājot par to, ka ir tādi reģioni un vietas, ar ko saskāros Latgalē, kas nevar atbraukt, kuriem tas sanāk pārāk dārgi, un viens no Kultūras ministrijas deleģējumiem ir nodrošināt pieejamību visiem. Tas būs tas, uz ko mēs strādāsim.

Tu pats praktizē arī izrāžu iestudēšanu ārpus teātra telpām. Vai turpināsi šo tradīciju arī Leļļu teātrī?

Par to vēl neesam runājuši ne ar vienu, bet, jā, mēs domāsim arī par to tradīciju, ko piekopj igauņi jau labu laiku. Par vasaras iestudējumiem, kas iziet ārpus telpām. Šogad, kad es stājos darbā pavisam nesen, nepaspēju pieteikties, piemēram, Rīgas pilsētas izsludinātajos konkursos par vasaras pasākumu nodrošināšanu. Ja nākošgad tāds konkurss būs, mēs viennozīmīgi tur startēsim un domāsim par to, kādā veidā Rīgu un Rīgas apkaimes iepazīstināt ar to, kas ir lelles un kas ir gigantiskās lelles.

Būs izrādes pagalmos un parkos…

Jā, tas ir jautājums arī režisoriem un māksliniekiem, bet, jā.

Tu pats gatavojies kā režisors strādāt savā teātrī?

Mazāk, bet, jā.

Leļļu teātrī ir arī latviešu un krievu trupa, vai tev ir plānots viņus iesaistīt kopīgos projektos?

Viņi jau ir iesaistīti pirms manis. Šobrīd ir vairākas izrādes, kur viņi piedalās kopā. Tas, ko mēs darīsim – nešķirosim vispār. Ja mēs gribam būt vienota valsts, mēs esam piemērs, tāpat kā mēs skatāmies uz mūsu politiķiem. Ja viņi fenderē, mēs arī fenderējam. Ja viņi ir mūsu piemērs, tad domāju, ka mums kā kultūras cilvēkiem ir jārāda piemērs par to, ka mēs spējam – dažādi cilvēki, ar dažādiem uzskatiem, dzimtajām valodām, un mums ir jāspēj. Šobrīd runājam ar vairākiem cilvēkiem par iespēju piedalīties teātrī, kas nav latviskas izcelsmes, jo tas ir valsts teātris, un valsts ir dažāda. Esam dažādi, un ir jānodrošina tas, ka visi runājam latviešu valodā, bet vienlaicīgi esam dažādi. Mēs viens otru saprotam un spējam pieņemt šo dažādību.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt