1913. gadā rakstītā "Pūt, vējiņi" ir visbiežāk iestudētā Raiņa luga. 2011. gada 11. novembrī – gandrīz simt gadu pēc pirmizrādes Jaunajā Rīgas teātrī – "Pūt, vējiņi!" uz Liepājas teātra skatuves sāka skanēt Kārļa Lāča mūziklā, un jaunuzvedums kļuva par 47. lugas interpretējumu.
Raiņa teksta un latviešu tautasdziesmu motīvus mūzikla specifikai pielāgojusi Evita Mamaja un Jānis Elsbergs, režiju veidojis Dž. Dž. Džilindžers.
"Sākotnēji kopā ar Evitu, Kārli un Jāni vienkārši strādājām pie paša materiāla,” atceras Džilindžers. "Tas ir jaudīgs stāsts – Rainis tajā iekļāvis visu attiecību spektru. Sākumā viņš bija atvēzējies uz ļoti mitoloģisku lugu, bet līdz galam viņam to neizdevās realizēt, tāpēc luga ir daļēji mitoloģiska, daļēji norisinās konkrētā realitātē."
Jānis Elsbergs atzīst – veidojot mūziklu, bijušas dažas un pat visai radikālas idejas kaut ko mainīt Raiņa vēstījumā, bet galu galā palikts pie samērā konservatīva varianta: "Raiņa luga ir pamatīgi preparēta – gāju tai cauri, meklēju fragmentus, kas atbilstu mūsu izvēlētās ainas saturam, arī atkarībā no mūzikas, kas jau bija tapusi.
Ja gadījās Raiņa fragmenti, kuri piegulēja jau gatavajai mūzikai, tos arī izmantoju.
Līdzīgi ar tautas dziesmām, kuras pats Rainis izmantojis – derību, apcelšanās ainas. Šķirstīju dainu sējumus, ik pa laikam uzduroties lugas fragmentiem.”
Čigāniskas romances krāsas, Balkānu kolorīts, mazliet tango un tam visam līdzās maiga latviešu tautasdziesmas "Div' dūjiņas" versija. Tas viss organiski savijies Kārļa Lāča mūzikas partitūrā, jo šis komponistam bijis pats pirmais mūzikls un tāpēc jo īpašs.
"Jau no divdesmit piecu gadu vecuma gribēju, lai kāds man pasūtītu mūziklu – protams, nezināju, kā to varētu uzrakstīt, kā un ko darīt. Tagad domāju – labi, ka tad man neviens nepasūtīja," atceras Kārlis Lācis un atzīst, ka pirmais mūzikls nācis ļoti organiski: "Materiāls bija visu dzīvi krājies, viss vienkārši izlija, nekas nebija jāizdomā."
"Radošā komanda nav vienkāršojusi Raini, bet atklājusi tajā pat agrāk nepamanītus aspektus. Erudīcija, dziļums, smalkums, kultūra, talants, zvērīgs un pašaizliedzīgs darbs – tas ir pirmais, bet nebūt ne vienīgais, kas šajā izrādē uzrunā," tā reiz vērtējusi teātra kritiķe Silvija Radzobe, atzīstot, ka mūzikls raisa pacilātību un iedvesmo.
"Pūt, vējiņi!" nospēlēts vairāk nekā 70 reižu, un to noskatījušies vairāk nekā 40 tūkstoši skatītāju. Izrāde saņēmusi raidījuma "Simt gramu kultūras" balvu "Kilograms kultūras", bet pie "Spēlmaņu nakts" balvas tikusi kā gada muzikālā izrāde, turklāt Ingas Krasovskas veikums novērtēts ar uzvaru kategorijā "Gada kustību mākslinieks".
"Mūzika šeit daudz pasaka priekšā, un horeogrāfam tas ir ļoti izdevīgi, ka nav nekas nav jāizdomā – ideja nāk no mūzikas, faktiski – nokrīt no gaisa. Ļoti daudz horeogrāfijas tapa uz vietas," atminas Krasovska.
"Baidos pārspīlēt, bet "Pūt, vējiņi!" man šķiet pirmais īstais modernā skatuves valodā atrisinātais nacionālais mūzikls, kas ne tikai mums pašiem, bet arī ārpusniekiem palīdzētu labāk saprast latviešu dvēseli,” raksta teātra kritiķe Silvija Radzobe.
Mākslinieks Mārtiņš Vilkārsis mūziklam radījis multifunkcionālu maltuvi skatuves centrā. Tas ir trijdaļīgs, vairākus metrus garš svārsts, kurš izrādes laikā pārtop par galdu, solu, šūpolēm, tiltu un pat simbolisku dzirnakmeni uzveduma sākumam. Ilzes Vītoliņas tērpos manāmas improvizācijas par nacionālo tērpu piegriezumu un detaļām, taču rezultāts ir mūsdienīgs un oriģināls, to visu vēl vairāk paspilgtina rotu meistara Aivara Vamža veikums.
Rakstnieks, kultūras žurnālists Arno Jundze pēc "Pūt, vējiņi!" pirmizrādes rakstīja šādus vārdus: "Šis beidzot ir mūzikls ar savu domu un loģiku, nevis dziesmotu iznācienu šovs, kur aktieriskajām izpausmēm nav īpašas nozīmes, bet paši priekšnesumi varētu tikt izpildīti jebkādā secībā".
Viena no Baibiņām – dziedātāja Aija Andrejeva atzīst, ka dziedātājas un aktrises arodos ir daudz kā kopīga: "Man vienmēr šķitis, ka tās nav atšķirīgas lietas – galvenais ir teksts un tas, kā tu to interpretē. Mūzika jau pati runā.”
Bet Ulda lomas atveidotājs Edgars Pujāts prāto: "Rainis precīzi uzrunā, un muzikālais materiāls paspilgtina emocionālo pusi vēl vairāk – ja ļaujies Kārļa Lāča mūzikai, sajūtas ir precīzas, pareizas."
Tomēr abi mākslinieki ir vienisprātis, ka muzikālā partitūra ir ļoti sarežģīta.
"Pārsteidzoši, bet jaunā "Pūt, vējiņi!" skatuves versija nerosina salīdzināt vai pat iedomāties par iepriekšējām interpretācijām – filmu vai izrādēm. Uz Liepājas teātra skatuves viss ir jauns, ne tikai mūzika, bet neticami – arī attiecības," laikrakstā "Kurzemes Vārds" rakstījusi teātra kritiķe Linda Ģībiete.
Pārliecinošas un tomēr ļoti atšķirīgas – tādas iestudējumā ir Baibas lomas atveidotājas Everita Pjata-Gertnere un Aija Andrejeva. Ar abām skatuves partnerībā – Kaspars Kārkliņš jeb Gatiņš un Agnese Jēkabsone jeb Zane.
"Tieši Kārļa Lāča mūzika man ļoti palīdzējusi – nevis Rainis vai Džilidžers, bet tieši mūzika galvenokārt palīdzējusi izveidot lomu," atzīmē Everita Pjata-Gertnere.
"Izrāde izdevusies patiesi jaudīga, ar lielisku aktieru ansambļa darbu – var just, ka tas iedvesmo un vieno", tā rakstījusi teātra kritiķe Līvija Dūmiņa. Šodien viņa atzīst: "Jaunāko laiku vēsturē šis ir nacionālā mūzikla žanra lielākais notikums, kurš joprojām ir repertuārā – tā ir izrāde, kas tik viegli no atmiņas neizdzēšas. Tik emocionāla, temperamentīga, smeldzīga, tā uzrunā latvieša dvēseles stīgas un galvā skan paliekoši. Lielisks aktieru ansamblis – viens veselums!
Viss izrādes kopums veido to īpašo nacionālo kodu, kas cittautiešiem paiet garām.
Kad izrādi skatījās viesi, viņi nesaprata asaras mūsu acīs un to, kāpēc mūsu nacionālās dvēseles stīgas tiek tik pamatīgi raustītas.”
"Tieši piemirstais vārds "aizgrābjošs", man liekas, visprecīzāk izsaka sajūtas izrādes laikā: tā ierauj sevī kā stihija, tu esi viesuļa centrā un vari tikai just kopā ar mūziku un tiem, kas uz skatuves. Domas, spriedumi - tas paliek uz vēlāku laiku, un šīs brīnišķais pēcsajūtas brīdis ir ilgs. Rainis, gribas ticēt, būtu gandarīts par to, kā pārvērtusies, lai pastāvētu, viņa senā luga,” uzskata teātra zinātniece un kritiķe Edīte Tišheizere.
