Izrādes «Tukšais zieds» apskats: Upes postošais spēks

Šis nav stāsts tikai par bērniem vai to neesamību. Spāņu poētikas meistara Federiko Garsijas Lorkas luga “Jerma” uz Latvijas Nacionālā teātra Lielās zāles skatuves pārtapusi režisores Ināras Sluckas lugas pirmiestudējumā Latvijā “Tukšais zieds”. Kā vivisekcija sievietes novītušajai sirdij bez jelkādas anestēzijas.

(“ir labāk, ka paliec mājās”)

Traģiskā poēma trīs cēlienos “Jerma” ir viena no spāņu dramaturga un dzejnieka, mākslinieka un komponista Federiko Garsijas Lorkas tā saucamās lauku triloģijas lugām, līdzās tādiem Latvijas teātra skatītājam jau zināmiem darbiem kā “Asins kāzas” un “Bernardas Albas māja”. Tā 1934. gada nogalē Spānijā luga “Jerma” piedzīvojusi pirmizrādi, saņemot kā publikas, tā kritikas atzinību. Režisore Ināra Slucka no katoliskās Spānijas laukiem Jermas stāstu pārceļ uz mūslaiku sabiedrību, ieslogot šo sievieti pašas izvēlē, traģēdijā, kuras pieraksta adrese var būt teju jebkurā kaimiņu dzīvoklī vai savrupnamā. Jo stāsts nav par bērna nenākšanu, bet gan par slāpēm pēc pilnestības, pēc mīlestības un pēc personiskā piepildījuma.

Spāņu valodā vārdam “yerma” nāk līdzi tulkojums “tuksnesis”, arī “neauglīga, neapstrādāta zeme”. Tādējādi par nakts un nāves dzejnieku dēvētais Lorka jau lugas galvenās varones vārdā simboliski iedveš neauglību kā šīs personības traģisko noti, neļaujot sagaidīt tai mirkli, “kad smaržos pēc jasmīniem miesa”.

Savukārt aktrise Maija Doveika ir tīrradnis lomas traģiskās dabas atklāšanā.

Aktrisei piemīt meistarība piepildīt Nacionālā teātra lielo skatuvi teju ar monoizrādes spēku, nenonivelējot tēmas izklāstu, bet veidojot to saklausāmu no dažādiem skatupunktiem, pārkāpjot daudz tālāk par bezbērnu sievietes ciešanu apli.

Sēžot skatītāju rindās, uz skatuves neizbēgami novērojama sadursme starp scenogrāfes Marijas Ulmanes veidoto telpas kailo aukstumu un Lorkas (dzejnieka un tulkotāja Edvīna Raupa smalkā tulkojumā) poētisko, dabas metaforās austo košumu. Cik sastingusi ir bezpersoniskā telpa, kas liek domāt par Jermas mājokli kā par cietumu. Dvēseles šķindoņa, kas atbalsojas tukšajā telpā. Maigums, ko nobružā asie galda un krēslu stūri. Metāliska garša. Nevienam nevajadzīgs garš, taisnstūrveida saimes galds ar divpadsmit sēdvietām tam apkārt. Galds, kur sieva un vīrs sēž katrs savā galda galā, attālumam aizvien augot starp tiem. Slimnīcas palātas izmisums. Spožā telpā izgaismota gulta, kurā jāmostas dzīvībai, pārtop par gultu, kur izplēn pēdējā cerības ieelpa.

Teātris, ko spāņi mēdz dēvēt par “lorkisko teātri”, nozīmē tādu teātra veidu, kas ir piesātināts ar poētiku, lielākoties ar dabas simboliem. Lai arī tekstuāli dabas klātesamība uzvedumā “Tukšais zieds” ir saglabāta, scenogrāfiski tā ir askētiska. Tas vēl vairāk rada pretnostatījumu “te, šeit, iekšpus” un “tur, citur, ārā”.

Vienlaikus scenogrāfes telpu var tulkot arī kā vīrieša diktētu rāmi, kas atgādina krātiņu sievietes dzīvei.

Dabas poētiskā klātbūtne atbalsojas tikai tekstos. Dzejas vārsmas organiski iegulst Jermā, padarot tās sievišķo, smalkjūtīgo būtību vēl empātiju rosinošāku. Tā uz pelēkās skatuves vārdi iegūst vēl lielāku košumu. Tikpat mēmas, vārdos neiesaiņotas ir Jermas un Viktora (Kaspars Zvīgulis) attiecības. Fragmentāras, bet sīkas dzirksteles šķilošas, tādas, no kurām gribas uz mirkli novērsties, atstājot abus divatnē, bez liekiem acu pāriem.

(“tu gribi mani tāpat kā balodi pusdienās”)

Viena no izrādes ainām norisinās lidostas uzgaidāmajā telpā. Lai arī vietas izvēle ir ilustratīvi tieša, tomēr vairāk nekā par tikšanās un šķiršanās vietu tās tulkojums ir starpstāvoklis. Sievietes stāvēšana uz mājas lieveņa ar bīstamo skatienu tālēs var izbiedēt jebkuru precētu vīrieti. Normunda Laizāna Huans, kurš pats sacījis, ka “kad no vīriem paliek tikai serde, tie kļūst stipri kā tērauds”, tomēr nemitīgi cenšas norādīt uz sievietes vietu, lai tā neaizmirst, ka vīrietim vajadzīga māja, miers un sieva. Un nekas vairāk.

Šis izrādē, papildus sievietes sūtības un bērnu kā dzīves piepildījuma tēmas iztirzājumam, ļauj šķetināt vēl vienu tematisko pavedienu – vara un pakļautība.

Tie ir stāsti, kas nereti no citu acīm pazūd aiz pāru namdurvīm, bet atbalsojas paaudžu paaudzēs. Pati Jerma kādā brīdī atzīst, ka vīra acīs sevi ierauga “tādu sīku, pavisam maziņu, ļoti padevīgu, it kā pati būtu sev meita”.

Kad no vīrieša mutes izskan pārmetumi, ka “tu neesi īsta sieviete”, “tu neesi laba māte” vai līdzīgi, tie pārtop dzēšlapā, kura sievieti pakāpeniski, neatgriezeniski izbalina. Tā arī Huana vārdi kā izkapts nopļauj sievietes ziedošo dabu. Pat tad, ja tā ir despotiska vīrieša slimīga varas pazīme. Vārdi kā šautriņi saķep sievietes sirdī, un tālāk viņas soļos zūd vieglums, arī Jerma savos soļos saklausa vīrišķību.

Vēl viena ārēja sadursme rodas starp scenogrāfisko risinājumu un lugas darbības vietu. Būt ārpus vai būt iekšpus. Esot ārā, meklēt sevi. Esot iekšā, slēpties sevī. Ja Lorkas lugas rindās Jerma lielākoties meklē atbildi uz savu izsāpēto jautājumu ārpus savas mājas sienām, tad iestudējumā skaļākie atbilžu meklējumi Jermai noris, esot četrās sienās, krātiņā, kur neiespīd saules gaisma. Gaismu mākslinieka Oskara Pauliņa izvēlētā gaismēnu palete atgādina pilnmēness nakti, saltu, spožu un vilinoši biedējošu. Kā priekšvēstnesi traģiskajam. Kā noslēpumainās duendes izgaismojumu. Pats Lorka savā lekcijā “Duende. Spēle un teorija” uzsvēris, ka “duende nemaz neparādīsies, kamēr nebūs jaušams nāves tuvums, kamēr nepārliecināsies, ka nāve klejo pa māju, kamēr nebūs drošs, ka aizskāris un saviļņojis mūsu slēptākās jūtas, kurām nav un nebūs mierinājuma”.

Arī Lorkam mēness bija neatņemams bīstamības simbols, kā starpsavienojums ar traģisko bojāeju. Cerības miršanu.

Tāpat Jermas ziedēšana zaudē krāsu visnotaļ burtiski arī tērpu izvēlē: pasteļtoņu maigo rītatērpu, kas skauj vēl cerībā degošo Jermu izrādes sākumā, pakāpeniski nomaina tumšas drānas, ko radījusi kostīmu māksliniece Keita. Melnas mežģīnes un zīds sievietes trauslumu un reizē acīmredzami augošo nolemtību izceļ vēl vairāk. Jerma ir eleganta, klasiska, sievišķīga, bet aizvien sērojošāka par nenotikušo.

Mēness aukstās gaismas apspīdēta, “skumjās un precētās sievas peldē piekalnes upē”, Jerma atdod sevi naktij, pārbaudot galējās robežas sevī. Jutekliski skumjā, pagāniskā aina, ko teju caurspīdīgi, starp realitāti un šķietamību, uzskicē horeogrāfe Elīna Lutce, Jermu ietērpjot vīrišķā spēka auklējošā maigumā, kopā ar aktieriem Gundaru Grasbergu, Uldi Anži, Egilu Melbārdi un Aināru Ančeviski, atklāj lūzuma punktu.

(“ja neesi mierā ar likteni, tad arī viss sākas”)

Savukārt daļai personāžu, tostarp jaunajām māmiņām (lugā sauktām par veļasmazgātājām, kuras turklāt ir numurētas, tā izceļot to bezpersonisko masu dabu, izrādē – Madara Botmane, Ilze Blauberga, Evija Krūze, Ance Kukule) Lorka nevelta personvārdus, uzsverot to lomu kā sabiedrības allaž modrajai acij, kura redzēto ietin baumu zīdpapīrā un čaukstina to klusāk un skaļāk. Kaimiņi, sabiedrība, citi – kā tiesas liecinieki spriež par redzēto, ir klātesoši, bet  attālināti no dzimstošās traģēdijas.

Aculiecinieki vai tomēr līdzvainīgie? Tie, kuru dēļ gods kā karogs plīvo pār ģimenes dzīvi.

To, kuru dēļ, Huana vārdiem sakot, “šis gods kā nasta ir jānes abiem”.

Ja vienu un to pašu saplīsušo vietu lietai cenšas salabot vairākkārt, kādā brīdī tā vairs neturas kopā. Top nederīga. Tā arī Jermas izmisums un tiekšanās pēc savas sievietes sūtības piepildījuma apkaimes sabiedrības izpratnē kādā brīdī neatgriezeniski salauž viņas dzīvi. Nenododot savu godu, tā atdodas liktenim. Neturpināties. Un negaidīt. Jerma kā pašiznīcinoties izlemj par labu noziegumam pašai pret sevi. Viņa pati izdzēš sev doto cerību, atņemot tās jebkādu iespējamību reiz tapt par īstenību. Gods kā svešvārds mūslaiku sabiedrībai. To izceļot izrādes priekšplānā, režisore uzdrošinās runāt par vērtībām, kuras nav pašsaprotamas un neapspriežamas. Tā arī Jerma mīl savu vīru ar prātu, ne ar miesu. Un tas stindzina dzīvības ūdeņus viņā pašā. Plūstot neatgriezeniski uz traģisku izskaņu. “Es nepalieku tukša, mani pamazām piepilda naids,” Jerma pati sev to neslēpj, ļaujot no vaļējām brūcēm plūst sarūgušai naida upei.

(“upe nevar sākt tecēt pretējā virzienā”)

Piena malks, nerimstošas slāpes, avota ūdens krūka, zieda pakāpeniska vīšana, sausums, strauta dzīvelīgums, plaisājošā aramzeme, ūdens lāse, lietus, kurā plaukst akmeņi… Ūdens kā dzīvības pirmsākums ir klātesošs visā lugas ritējumā. Nespējā atdzerties, atkopties, uzziedēt Jerma savu sākotnējo kustību jutekliskumu zaudē saskarē ar akmens saltumu vīrā Huanā. Pieskaroties vīram, sievietē dzīvības ūdeņi sastingst. Kā sirojoša vilcene pilnmēness naktī Jerma meklē ceļu pie atbildes par savu likteni. Nepretojoties, bet cenšoties izprast. Neaizcērtot durvis, bet aizverot aizkarus savam namam. Paliekot savā nolemtībā vienai. Pašgribēti. Apbrīnojama ir Lorkas kā dramaturga spēja radīt tik filigrānu sievietes iekšpasaules pašaizliedzīgo traģēdiju jau pirms simt gadiem, nonākot sievietei divkaujā pašai ar sevi.

Lorka, kurš pats aizrāvies ar šūpuļdziesmu pētīšanu, secinājis, ka Spānijā šūpuļdziesmas dabā ir muzikāli būt mierinošai, bet tekstuāli būt grūtsirdīgai, pat satraucoši biedējošai. Tāpat arī iestudējumā “Tukšais zieds” šūpuļdziesmas vēsta par tukšuma klātbūtni, pastiprinot skaudrumu. Izrāde, kas jau iesākas ar Gvadiskas novada šūpuļdziesmu par mazo būdiņu uz lauka, skan nevis kā apsolījums, bet kā tiekšanās pēc patvēruma, sargājot sevi no ārpasaules. Mūzika, ko izrādei komponējis Edgars Mākens un ko izpilda Valsts akadēmiskais koris “Latvija” diriģenta Māra Sirmā virsvadībā un kontrabasisti Jānis Stafeckis un Viktors Stankevičs, skan kā pārrautas pērļu virtenes pērlīšu ripošana uz aukstas flīžu grīdas. Satraucoši skaista. Skumju piesūcināta. Ar neiztrūkstošu zaudējuma smeldzi. Šūpuļdziesmu maiguma griezīgumā. Kontrabasa zemā, tik zemā balss.

Mūzika cieši caurvij Jermas aizvien augošo apmātību, salaužot ne tikai sievietes sirdi, bet arī prātu.

Šī trīsvienība – Raupa tulkotās Lorkas rindas, Doveikas Jermas pašiznīcinošais portretējums, Mākena nošu līniju spriegums – padara izrādi par spēcīgu notikumu ne tikai Nacionālā teātra repertuārā, bet teātra annālēs kopumā. It īpaši paturot prātā to, ka šis ir pirmais lugas “Jerma” iestudējums uz teātra skatuves Latvijā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti