Henrika Ibsena lugā Solveiga apsolīja gaidīt Pēru Gintu atgriežamies no viņa klejojumiem un sevis meklējumiem. Viņa savu solījumu turēja un gaidīja visu dzīvi. Mūsdienu versijā iestudējumā “Gaidot Gintu” jaunā režisore Marta Elīna Martinsone apkopojusi vairāku sieviešu reālos dzīvesstāstus.
"No Ibsena ir paņemta metafora – Solveiga kā gaidošais tēls un Pērs Gints kā klāt neesošais, piedzīvojumus meklējošais varonis," stāsta režisore, norādot, ka 21. gadsimtā ir mainījies skatījums uz mīlestību un seksu.
"Tas viss ir brīvāks, bet tanī pašā laikā tā tēmas paliek vienas un tās pašas, kad cilvēks izvēlas šo gaidīšanu – mīlestības idealizēšanu. Man šķiet, ka mīlestības idealizēšana ir tieši 21. gadsimta problēma," uzsver Marta Elīna Martinsone.
Dokumentālos dzīvesstāstus izrādē lasa un it kā sevi tajos analizē trīs aktrises: Madara Botmane un Daiga Kažociņa no Latvijas Nacionālā teātra un Jana Čivžele no Jaunā Rīgas teātra.
"Viss dramaturģiskais materiāls ir dokuments. Intervijas ar sievietēm, viņu stāsti, ko viņas anonīmi uzdāvinājušas," turpina režisore. "Mēs tos apstrādājām skatuvei. Viss, kas parādās uz skatuves, ir piedzīvots, justs un pārdzīvots."
