Arnis Krauze: Jums šobrīd ir atbildīgs laiks – uz Dailes teātra skatuves atgriežas leģendārais Henrika Ibsena "Brands". 1975. gada izrāde, ko veidoja Arnolds Liniņš un Kārlis Auškāps, jau ir ierakstīta Latvijas kultūras kanonā. Toreiz titullomās bija Juris Strenga un Harijs Liepiņš. Uz skatuves zemnieces lomā bija arī Lilita Ozoliņa. Tagad "Brands" atgriežas Viestura Kairiša režijā, un jums ir loma – ārste, Fogta sieva. Tūlīt arī pirmizrāde, kādas ir sajūtas ?
Lilita Ozoliņa: Sajūtas ir kolosālas, jo darba atmosfēra fascinējoša, neparasta man. Teiksim, kā tiek veidota izrāde – arī tas man ir liels pārsteigums. Tā ka viss kopā rada lielu prieka momentu. Man vispār, ja es daru kādu darbiņu, ja es tajā atrodu kādu prieka kripatiņu, tad viss ir kārtībā.
Skatījos, ka teātra mājaslapā šobrīd jums ir piecas repertuāra lomas.
Piecas? O, jā. Nu, tas ir ļoti labi, vēl varu izturēt.
Lilita, par jums es iedomājos decembrī, kad Latvijas Radio raidījumā "Ģimenes studija" kāda sieviete no Ukrainas, kuras ģimene te radusi patvērumu, stāstīja, ka viņai Latvija saistās ar Lilitas Ozoliņas balsi un dziesmu "Dzied circenītis aizkrāsnē".
Jā, ļoti interesanti. Man bija tāds sarīkojums teātra muzejā. Tad, kad tika dota iespēja uzdot man jautājumus, viena sieviete izstāstīja šo gadījumu.
Viņa bija dzirdējusi pa radio?
Nē, nevis pa radio, bet viņa bija tikusies ar šo sievieti. Tad es centos kaut kā teātra telefona numuru viņai nodot, varbūt saņems, varbūt mēs varēsim sazvanīties jeb satikties. Tas būtu fantastiski. Bet tad, kad man to izstāstīja, es domāju... Nē, neteikšu neko, tad es sākšu raudāt.
Bet kādas bija pirmās sajūtas, šo stāstu dzirdot?
Man ļoti gribējās šo sievieti satikt, apkampt, piespiest sev klāt un pateikt, lai viņa turas, jo sievietēm vienmēr… bērni un viss… par to ir jārūpējas, un šajā situācijā tas ir... Es savā galvā nesaprotu, kā 21. gadsimtā kaut kas tāds var notikt. Man tas nav saprotams. Es saprotu, ka var visas tehnoloģijas, aparāti brukt kopā un viņus var nīcināt ārā. Jā, lūdzu. Bet, ka tā dara, ka tā notiek ar cilvēkiem, – tas man nav saprotams. Man tas nav pieņemams, tā nevar būt.
Un tūlīt šim karam jau gads būs apkārt.
Nu? Un beigas? Var pateikt, vai pēc diviem mēnešiem vai pusgada? Neviens nezina. Katru dienu mēs kaut kādas šausmas uzzinām. Cilvēki iet bojā. Nē, tas ir prātam neaptverami. Un tāpēc man gribētos šo sievieti vienkārši… man pat negribas viņai teikt nevienu vārdu, man gribētos vienkārši viņu apskaut, piespiest sev klāt, sajust, un varbūt ar tādu apskāvienu dot viņai spēku un izturību.
Es domāju, ka šobrīd daudzi ukraiņi Latvijā sajūt mūsu visu ciešu apskāvienu un atbalstu, jo mūsu cilvēki ir ļoti līdzjūtīgi bijuši.
Nu, iespēju robežās mēs darām, un tas ir pats par sevi saprotams. Tas nav ne pienākums, ne uzdevums, tā tam ir jānotiek, ja var tādas lietas notikt 21. gadsimtā.
Kas ir jūsu skaidrojums, kādēļ liela daļa Krievijas sabiedrības šo karu un Putinu atbalsta? Jūs daudz esat tikusies ar kolēģiem Krievijā, daudz bijusi Krievijā, jūs saprotat krievu cilvēkus. Kāds ir jūsu skaidrojums?
Krievu cilvēks manā uztverē līdz šim – droši vien mana attieksme varbūt mainīsies – likās, ka krievu cilvēks savu dvēseli uzliek uz plaukstas un pasniedz. Tas likās silti, mīļi. Tagad tas ir mazliet mainījies. Vēl kas ir ļoti interesanti, tagad kolēģi, ar kuriem esmu kopā filmējusies, ir ļoti dīvaini – ir cilvēki, ar kuriem es kontaktējos un viņi lūdz neminēt viņu vārdu, ka mēs runājam, un mēs kontaktējamies pēc iespējas mazāk. Es saprotu, kādas sekas var būt, ja cilvēki runā. Un ļoti daudzi vispār vairs neatbild ne zvanam un vispār…
Ir pazuduši kopš kara tieši?
Jā, no 24. februāra, kad viss sākās. Un es domāju, ka tādi cilvēki, kuriem es arī šodien varētu uzticēties, jā, viņi to neatbalsta, bet viņu vārdus es nesaukšu.
Ko viņi saka par to, ka notiek? Kā viņi to redz?
Viņi saka, galvenais ir izturēt. Jautāti, kāpēc nekas netiek darīts, viņi atbild – tas ir bezjēdzīgi. Tā sistēma, cik es saprotu, ir tik nostrādāta un tik dziļi tā ieēdusies šajā – nevar teikt zeme, nevar teikt valsts, nezinu, kas tā ir… ka tas nav iespējams, un ir jādomā par savu dzīvību, tas ir tiesa. Tā ka situācija ir ļoti sarežģīta.
Es palūkojos arhīvos, un vienā no intervijām laikrakstam "Jūrmala" 1989. gadā jūs sakāt, ka "Man ir daudz draugu krievu. Ar prieku varu teikt, ka viņi visi pareizi izprot mūsu problēmas, mūsu vēlmi pēc pārmaiņām un patstāvības."
Tas bija šeit, Latvijā. Latvijā dzīvojošie krievi. Teiksim tie, ar kuriem es kontaktējos, arī šodien mums ir ļoti labas attiecības, viņi ir mūsu pusē. Viņi neatbalsta šo karu. Viņi ir pret. Tie ir šeit dzīvojoši. Es domāju, ka lielākās problēmas jau ir tur, pašā Krievijā, tiem cilvēkiem. Gan tiem, kas atbalsta, gan tiem, kas neatbalsta, ir vienlīdz sarežģīti. Bet attiecībā uz krievu tautību – man ir daudz draugu šeit Latvijā, un mēs uzturam kontaktus un runājam latviešu valodā. Varbūt nedaudz lauzītā. Dažs labāk, dažs sliktāk. Bet mēs esam kopā. Šī ir mūsu zeme, mēs te visi kopā dzīvojam.
Vai jūs esat domājusi, kas ir licis vairākiem jūsu kolēģiem, ar kuriem esat kopā spēlējusi, rīkoties tā, kā viņi rīkojas, kļūt par Putina stabulēm? Tur ir Mihalkovs un vesela virkne citu.
Viņu dzīves ir ļoti atkarīgas no Putina un Putina sistēmas. Viņu finansiālais stāvoklis, viņu iespējas, radošās iespējas. Tam pašam Mihalkovam, ar kādiem finansiāliem līdzekļiem viņš ir veidojis savas filmas, bez Krievijas atbalsta tas nebūtu noticis. Arī daudzi aktieri, tie, kas šobrīd nevēlas vai, nezinu, kāda iemesla dēļ mēs nekontaktējamies, es domāju, ka viņi arī domā par savu karjeru, par to, kā viņi strādās. Ne visi ir Čulpana Hamatova, ne visi.
Es vēlreiz pieminēšu interviju laikrakstā "Jūrmala". Arī tur tiek pieminēts "Ilgais ceļš kāpās", jo ar jums neviena saruna neiztiek, nepieminot filmu "Ilgais ceļš kāpās". Jūs runājat, ka, ja filmu veidotu 80. gadu beigās, tā būtu daudz savādāka, jo, kā jūs sakāt: "Neaizmirsīsim, ka 1983. gadā vēl nebija pieņemts runāt pilnā balsī par staļiniskajiem noziegumiem. Ja filmu filmētu 80. gadu beigās, tad tur būtu ievīts arī manas Martas un viņas tuvinieku liktenis, jo arī mana ģimene ir pieredzējusi staļiniskos noziegumus, un tas ir mans pienākums runāt deportēto vārdos, jo deportēto vidū bija arī mans tēvs – lidotājs Arvīds Ozoliņš." Tā jūs sakāt 80. gadu beigās.
Pamats, kāpēc es tā runāju, ir, jo "Ilgais ceļš kāpās" man nav tikai kārtējā filma vai viena loma klāt pārējām. Var pasmaidīt par to, var uzskatīt, ka esmu tāda sentimentāla, bet es uzskatu, ka "Ilgais ceļš kāpās" ir mans dvēseles parāds, kas tiek atdots maniem vecākiem. Līdz šai filmai savu vecāku dzīvi es uztvēru kā filmu, neesot tajā iekšā, bet skatoties kā kadrus, uzzinu šo to jaunu, šo to, ko jau zināju. Bet izprast, sāksim ar tēvu… Man bija jāraksta paplašinātās biogrāfijas, lai tiktu uz ārzemēm, un, kad man pretī stāvēja tēvs un teica: meitiņ, piedod, es esmu sabojājis tavu biogrāfiju, tad es teicu, ka nerakstīšu nekādas paplašinātas biogrāfijas, ka es no tēva nekaunos un nekur nebraukšu. Man tas nav vajadzīgs. Tikai situācija bija tāda, ka toreiz tas pirmais brauciens bija uz Somiju, kuru viņi, somi, apmaksāja, un bija jābrauc tam, kuru viņi pieprasīja, nevis kādam citam. Un attiecībā uz manu mammu… Vēl viens moments ir, ka mana māsa, kura būtu bijusi trīs gadus vecāka par mani, kuras vārds bija Vija, viņa šajos ceļos kopā ar vecākiem saslima, vilcienā bija auksts, un mazais bērniņš nomira. Jā, tas ir šausmīgi, un visu laiku manī tas tā eksistēja, bet ar šo filmu, Martas lomu, it kā iekšā man pavērās, kā lai pasaka, tāda īpaša siltuma strūkla, kas atļāva sajust, ko nozīmē pazaudēt savu bērnu. Tāpēc es domāju, ka šajos gados bija jāsaka paldies Oļegam Rudņevam, ar kura palīdzību šajā filmā varbūt tikai viena vai divas epizodes tika mainītas vai izgrieztas, bet pamatā palika viss, kā iecerēts.
Bet tā ir, ka, pateicoties šai filmai, daudzi Padomju Savienībā, arī daudzi krievi varbūt pirmo reizi kaut ko uzzināja un saprata par latviešu likteni.
Precīzi. Tad, kad nāca milzum daudzās vēstules, tur bija ļoti daudz rakstīts – mēs nezinājām, ka jūs esat tā... mēs nezinājām jūsu vēsturi, mēs nezinājām, ka jūs esat tik daudz izcietuši. Jā, to visu rakstīja. Tā tas bija.
Vai jūs pati esat kādreiz iztēlojusies, kā "Ilgais ceļš kāpās" varēja turpināties?
Bija jau iecerēts, ka būs filmai turpinājums, un man liekas, ka sāka pat kaut ko jau rakstīt, tika nopietni domāts.
Kāds tas būtu bijis, kas bija paredzēts?
Tālāk visi tie likteņi, bet viss apstājās pie tā, ka tie aktieri, kas spēlēja pirmajā "Ilgais ceļš kāpās", gadu ziņā nevarētu turpināt, un līdz ar to uz šo gadu robežas viss apstājās un noklusa. Es domāju, ka tas ir labi, ka tas, ko ir iemīlējuši skatītāji, ka nevajag to vēlreiz atkārtot vai papildināt – lai tas paliek. Lai tas paliek kā nobeigta filma un viss. Bet nu doma tāda bija.
Vēl viena filma, ko vēlos pieminēt, ir 1967. gadā tapusī Aloiza Brenča filma "Kad lietus un vēji sitas logā". Jums, Lilita, ir Veltas loma, tā ir jūsu pirmā lielā loma. Jums toreiz bija 20 gadi, cik daudz jūs vispār zinājāt par mežabrāļiem, par to, kas notika Latvijā 40. gadu otrā pusē? Harijs Liepiņš, viņš, protams, zināja, jo bija saistīts ar leģionu. Varbūt viņš ko vairāk stāstīja?
Viņam, protams, bija dzīves pieredze, bet man viss bija pirmo reizi. Man pirmo reizi bija loma, ne es Teātra fakultātē biju mācījusies, ne es teātrī strādāju, es biju tikai pirmo gadu iestājusies Tautas kinoaktieru studijā. Tur es satikos ar Aloizu Brenču. Viņš mani, tādu svaigu gurķīti, neko nezinošu cilvēciņu, paņēma uz provēm un apstiprināja šai lomai. Lai es teiktu, ka es zinātu kaut ko un būtu sagatavojusies šai lomai, tie būtu meli. To, ka es zinātu, kā veidot šo lomu, kā vispār ķerties pie lomas klāt un sākt kaut ko darīt, ja es teiktu, ka to zināju, tie arī būtu meli. Es esmu ļoti pateicīga Harijam Liepiņam, kurš mani izmisuma brīžos... viņš mani sauca par Vinniju Pūku. Tiklīdz es iegāju Kinostudijā, kolīdz Brenčs man atkal kādu asāku vārdu pateica, tā es tik raudāju un raudāju. Un tad Harijs teica – Vinnij, tu vispirms sāc kaut ko darīt un tad raudi. Bet man tas bija tāds liels neziņas periods. Nu, cik mums tajā laikā skolā mācīja Latvijas vēsturi? Minimāli. Kad man jau bija kaut kāda apjēga un sava nostāja, un es biju lasījusi grāmatas un vairāk zināju par autoru, par [rakstnieku Arvīdu] Griguli, mana attieksme bija pavisam savādāka nekā tad, kad mēs filmējām šo filmu. Jo tad es biju absolūts nezinītis visās jomās. Neko es nezināju. Es vienkārši metos iekšā, mani Brenčs tur iemeta, un kā nu es varēju, tā eksistēju. Tas man tāds lēciens aukstā ūdenī, bet, nu, paliku dzīva.
Vēl viena filma, kura noteikti jāpiemin, ir "Ezera sonāte". Jums Vijas loma. Interesanti šodien uzzināt, ka jūsu māsa, ja vien būtu dzīvojusi, arī būtu Vija.
Es domāju, ka tā loma, ka to man Dieviņš uzdāvināja. Uz kino mēģinājumiem mani uzaicināja pašā, pašā pēdējā brīdī, un pēc tam man stāstīja, ka Gunārs Cilinskis nav varējis zināt, kas varētu šo lomu spēlēt, un viņi vienkārši joka pēc sarunājuši, lai atnāk Lilita, nu, pamēģināsim.
Bez jums tika izmēģinātas vismaz sešas citas aktrises, diezgan gara tā rinda ir bijusi.
Jā, un es biju pati pēdējā, un es domāju, ka šo lomu man uzdāvināja Dieviņš un Rasma Prande. Tā ir grimētāja studijā, un tad, kad es atnācu uz kino mēģinājumu, viņa bija atradusi parūku, uzlika man to, un es kaut kā ļoti jocīgi vispirms jutos. Tas man neparasti pašai bija, sāku tā dīvaini uzvesties, un grimētavā ienāca Gunārs Cilinskis, un es jocīgi tā ar viņu, ne pa savam, sasveicinājos, un tas arī bija tas izšķirošais moments, kad apstiprināja šo lomu. Tā kā esmu ļoti pateicīga Šarlam, kā mēs saucām šo grimētāju, par to, ka es, pateicoties viņas atrastajai parūciņai, dabūju šo lomu. Tāda spēle dzīvē arī mēdz notikt. Un esmu pateicīga liktenim, ka manā pūrā ir šī loma. Šajā filmā, tāpat kā filmā "Ilgais ceļš kāpās", ir mans parāds vecākiem, šeit es gribu teikt, ka es gaidīju savu meitiņu. Notika tā, ka kolēģe Astrīda saslima, līdz ar to visa filmēšanās ievilkās par pāris mēnešiem, un vēderiņš man auga. Uz beigām var redzēt, ka filmēta esmu līdz viduklim. Tā ir viena lieta, ar ko man saistās šī filma. Un tad man ir ļoti skaists nobeigums šai filmai. Tad, kad veidoja filmu par to, kā filmēja "Ezera sonāti", mēs bijām aizbraukuši uz šīm mājām. Tagad tur bija citi saimnieki, un šis saimnieks bija atradis precīzi tādu pašu sienas pulksteni, kā ir filmā, – to, ko es tur sadauzīju. Viņš bija to restaurējis un uzdāvināja man šo pulksteni. Tā kā no šīs filmas man ir vēl tāda atmiņa.
Vēl bez filmām, Atmodas laikā jūs esat visos svarīgākajos lielajos notikumos. Arī 1990. gadā, kad pēc padomju okupācijas gadiem pirmo reizi atkal Mežaparkā, svētku koncertā, skanēja "Dievs, svētī Latviju!", jums bija iespēja kopā ar aktieri Ģirtu Jakovļevu vadīt Dziesmu svētkus.
Jā, tas man bija liels gods.
Arī šis ir Dziesmu svētku gads.
Jā, es šoreiz droši vien būšu klausītāju rindās, bet tas ir skaisti, ka tas notiek. Tas tiešām ir tautas spēks. Mēs apliecinām, ka mēs esam, mēs būsim un ka mēs esam vienreizēji, nepārspējami. Mums ir jālepojas pašiem ar sevi, un nevajag sevi noliegt, ka tas nav labi un tas nav labi. Jā, daudz kas nav labi, bet mēs esam kolosāli!
Dziesmu svētki daudziem ir kā vieta, kur vari uzlādēt baterijas pēc tam ilgam laikam. Tas ir tautas spēks...
Ko nevar tā vārdos izteikt, to tikai iekšā tā jūt.
Kas vēl būtu jūsu spēka vārdi? Mēs jau raugāmies uz gaismu un pavasari, bet ir tomēr ikdienas rūpes, rēķini un Ukraina. Kur jūs redzat gaismu un spēku visā?
Lai es pateiktu pavisam tā atklāti, visu laiku galvā varēju sakārtot to mazliet, bet tagad ir pienācis tas brīdis, kad ir mazlietiņ par daudz. Reizēm ir tā, ka es netieku galā, tad es cenšos nesekot ziņām, lai mazlietiņ pasaudzētu sevi. Bet, ko es gribu teikt, – es gribu teikt, ka nevajag zaudēt ticību, iekšēju harmoniju un savu vērtību. Un apzināties to. Visiem cilvēkiem šobrīd ir grūti. Ir grūti, bet mēs to izturēsim. Mēs daudz kam esam gājuši cauri. Gan mani vecāki, [gan tagad mēs]. Tad, kad sākās karš Ukrainā, atcerējos, kā mana mammīte teica – meitiņ, nekas nevar būt briesmīgāks pasaulē par karu. Un tagad es to piedzīvoju. Bet cilvēks var to izturēt, un cilvēks var stāvēt tam pāri. Tā es domāju.
