Viņa atzina: ja toreiz izmeklētāju rīcībā būtu bijušas DNS analīzes, datori vai vismaz mobilie telefoni, daudzas lietas noteikti tiktu atšķetinātas. 87 gadu vecumā Aksenoka joprojām seko līdzi kriminālziņām un atzīst – dažreiz joprojām viņu pārņem dusmas un neizpratne par notiekošo.
Arnis Krauze: "Savos garajos darba gados izmeklētājas amatā, pat pratinot vislielāko noziedznieku, mēģināju viņā saskatīt arī ko labu. Pratināšanā un izmeklēšanas darbībās man ir palīdzējusi nevis kliegšana, kas neko labu nekad nedod, bet tieši pretēji – labestība un sirsnība. Piemēram, izmeklējot Alfrēda Rubika lietu, mēs ar viņu ļoti daudz runājām. Viņš tikai stāstīja un stāstīja, pats nemaz nejūtot, ka jau atzīstas."
Tā ir teikusi sevišķi svarīgu lietu izmeklētāja Rita Aksenoka, kura bijusi arī Valsts prezidenta Apžēlošanas dienesta vadītāja. Jau kopš 60. gadu sākuma viņa ir šķetinājusi Latvijas skaļākās un briesmīgākās krimināllietas. Viņa atklājusi daudzas slepkavības.
Rita Aksenoka bija pirmā, kas sāka izmeklēt omoniešu zvērības. Viņa ir izmeklējusi arī bērnu slepkavības un saka, ka neko briesmīgāku savos darba gados nav redzējusi. Un vēl viņa ir teikusi: nav tādu noziegumu, kurus nebūtu iespējams atklāt, vajag tikai strādāt.
Šodien raidījums "Laikmeta krustpunktā" ir ciemos pie Ritas Aksenokas. Ritas kundze, sveicināta!
Rita Aksenoka: Labdien!
Kā jums šodien klājas? Jūs dzīvojat Maskavas forštates pašā sirdī. Šobrīd laikam lielākais notikums jūsu apkārtnē ir ielu nosaukumu maiņa, bet jūsu Mazā Kalna iela pie visām varām jau vairākos gadsimtos ir tā arī palikusi – Mazā Kalna iela.
Jā, cik es zinu, šīs ielas nosaukums ir mūžīgs, jo šeit dzimis mans vīrs, kuram tagad tūlīt būs 90 gadi, un ielas nosaukums nav mainīts. Vienīgi man draugi pārmet, nu kā tu dzīvo tādā vietā kā Maskavas forštatē? Tur taču gandrīz vai katram uzbrūk un visādas nelaimes ik dienu notiek. Tad es varu droši atbildēt, ka tas tā nav, ka te gandrīz ir mierīgāks rajons nekā citur Rīgā.
Ritas kundze, man jums ievadā ir jānodod arī sveicieni no Rīgas pils jeb, kā viņas teica, Rīgas pils meitenēm – Lailas, Mairas un Dainas. Tāpat man jānodod jums sveiciens no bijušās prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas. Tas ir laiks, atceroties jūsu darbu Valsts prezidenta kancelejā, vadot Apžēlošanas dienestu.
Paldies liels! Tās tiešām bija man ļoti labas kolēģes, un tas man tiešām laikam tā dzīvē ir laimējies un liels gods, ka man izdevās strādāt ar Vairu Vīķi-Freibergu viņas komandā. To šad tad piemin, ka viņas darba laiks tomēr atšķīrās no citu prezidentu darba laikiem, un man bija tā laime strādāt ar viņu kopā.
[Viņa bija] ļoti prasīga, ļoti taisnīga, un es ļoti daudz ko iemācījos. Nostrādāju līdz tam laikam, kamēr beidzās viņas prezidentūra, un tad es arī aizgāju savā īstajā pensijā, un pēc tam es strādājusi vairs neesmu, kaut gan man jau pensijas gadi bija pāri tajā laikā.
Kāda ir jūsu ikdiena tagad? Cik daudz sekojat ziņām, varbūt arī kriminālziņām? Vai tās kriminālās lietas jums dzīvē ir tik daudz bijušas, ka vairs nekādi kriminālromāni, ne krimināli stāsti neinteresē.
Zināt, varbūt tā ir mana nelaime, ka es tiešām sekoju. Es neskatos kriminālfilmas, tās skatās mans vīrs, bet ziņas, kur ir runa par jebko, kas saistīts ar mūsu valsti un noziedzību, es skatos. Reizēm esmu ļoti, ļoti dusmīga, gan klausoties radio, televīzijas ziņas, gan arī medijus lasot, jo tiešām ir tādi brīnumi…
Nesaprotu arī. Varbūt arī tās ir veca cilvēka iedomas, ka tas ir slikti un tas ir slikti, un es darītu šitā, un tas nav pareizi... Jāsaka, ka es tiešām sekoju. Cik ilgi tas būs, es nezinu, bet pagaidām sekoju.
Ritas kundze, jūs esat kara laika bērns. Karam noslēdzoties, jums bija astoņi deviņi gadi, jūs esat arī savām acīm pieredzējusi karu. Vai jums ir kādas atmiņas? Toreiz jūs redzējāt kādus karavīrus vai dzirdējāt kara dārdus, vai jūs kā bērni no tādām lielākām šausmām bijāt pasargāti?
Jā, varbūt man tās atmiņas ir savādākas nekā citiem bērniem, kas kara laikā dzīvoja. Esmu dzimusi pirms kara, un, kad sākās karš, tajā laikā man bija pieci gadiņi. Tas bija dienā, kad manas mammas brālim tieši bija kāzas.
Mēs varējām pat redzēt no sava meža, – Liepāja taisnā līnijā bija apmēram 30 kilometri –, varēja redzēt, kā Liepāju bombardē, kad Liepājā bija pirmie uzlidojumi.
Nu, bērniem jau tā bija gandrīz kā tāda izprieca. Mēs jau neko nesapratām, ko tas nozīmē, ka tā ir liela nelaime. Pēc tam mēs palikām dzīvot, turpat dziļā mežā, kur bija mūsu māja, mežsarga māja un vēl bija divas mājas, kur bija mammas brāļi.
Jūsu dzimtais pagasts ir Cīravas pagasts?
Tas skaitās Cīravas pagasts, bet es nezinu, vai Cīravas vai Dzērves, jo brīžiem bija tā, brīžiem tā, bet laikam dzimšana bija Cīravas pagastā. Skola no mūsu mājas atradās – Dzērves vai Cīravas pamatskola tā bija – apmēram astoņus kilometrus, ja mēs gājām caur mežu kājām, bet, braucot apkārt pa ceļu, apmēram 12 kilometri.
Patiesībā māju līdz klajumam, kā mēs teicām, nebija, skolā es negāju tajā laikā, jo skolas vispār nebija – tā skola, kurā es vēlāk mācījos, tur bija kaut kāds vācu štābs ierīkots, un internāts bija aizņemts.
Es sāku iet skolā tikai 1945. gada 1. septembrī, līdz tam mēs "Kurzemes katlā" bijām, līdz pēdējam. Otrajā klasē, bet man jau bija deviņi gadi. Lasīt un rakstīt es mācēju, kā nu tur bija – bija, bet tālāk tīri normāli gāja. Tā ka sākuma gadus, var teikt, līdz 1944. gada vasarai, mēs dzīvojam mierīgi.
Tēvs strādāja kā mežsargs, lai gan viņš pēc izglītības bija amatnieks, viņš mēbeles ļoti skaistas taisīja, bet, sākoties karam, acīmredzot pārkvalificējās.
Mežā mūs it kā neviens neaiztika. Mēs dzirdējām visapkārt, ka mums apkārt ir dažādi "meža brāļi", ka ir jābaidās, bet tajā pašā laikā mēs, bērni, ganījām govis mežā, aitas.
Mežs mums bija otrās mājas. Tur mēs spēlējāmies, pilis un mājas taisījām. Mēs dzīvojām mierīgi līdz tam laikam. Tad notika tā, ka vienā [dienā], nu, es zinu, ka liepas ziedēja, manu tēvu izsauca uz mežniecību, un tēvs neatgriezās.
Neko nevarēja uzzināt, arī pašā mežniecībā nekādu ziņu nebija – ar kaut kādiem vīriem viņš ir aizgājis. Mamma jau laikam saprata, un viņa brauca viņu meklēt uz Liepāju. Mēs ar vecmāmiņu toreiz vēl aizvedām viņu uz Dzērves staciju, jo tad kursēja tas mazais Aizputes–Liepājas bānītis, bet mamma arī pazuda. Mēs par vecākiem vairs nezinājām neko. Tā kā vecmāmiņa tieši pie mums nedzīvoja, viņa pie mammas brāļa dzīvoja, mēs palikām – es ar saviem diviem mazajiem brāļiem.
Vecākajam brālim bija kādi četri gadiņi vai trīs, bet mazākais ir dzimis 1941. gadā, kādi trīs gadiņi viņam bija. Pēc kāda laiciņa tad nāca pie mums vecmāmiņa, nāca radi, un tad pie mums atnāca dzīvot tēva māsīca, tāda vecāka tantiņa. Par vecākiem mēs nezinājām neko, kur viņi atrodas. It kā cietumā. Par ko, kādēļ – neko nezinājām, neko. Tas bija 1944. gadā. Jau tuvojās [kara] beigas, un tad 1944. gada decembrī mēs pirmo reizi ieraudzījām vācu zaldātus un kopā arī ar latviešu cilvēkiem bez formām. Notika tā saucamā meža ķemmēšana, kad ķēra "mežabrāļus".
Kādus – es nevaru pateikt, jo, manuprāt, ka tur bija no visām pusēm tādi un šitādi. Vadīja viņus, to mēs vēlāk uzzinājām, tāds Andrejs Macpāns, kurš tika kaut kā slavēts cilvēkos kā ļoti drosmīgs, bezbailīgs, kurš gāja bojā kara pēdējās dienās. Tā ķemmēšana notika, man liekas, 31. decembrī un janvāra pirmajās dienās. Kā vēlāk izrādījās, bija nošauti divi mammas brālēni turpat mežā, kuri tagad guļ Gobdziņu kapos, turpat, kur mamma. Viņus atrada tikai 1945. gada pavasarī.
Tad jau arī mēs sapratām, ka vecāki ir kaut kādā veidā saistīti ar visiem tiem mežabrāļiem. Nu, un mamma… Bet īsti jau neko mēs bērni nezinājām, ja arī uzzinājām, neviens jau tā īsti neatceras, kā tur bija. Tā doma bija, ka mamma ir kaut kur cietumā, tēvs ir kaut kur cietumā, nu kaut kas ir noticis.
Mamma atgriezās 1945. gadā. Šķiet, ka tas bija aprīļa mēnesis, kad kokiem vēl īsti lapu nebija. Mēs viņu nepazinām. Viņai bija nepilni 40 gadi. Matu viņai tikpat kā nebija. Zobu viņai nebija.
Apģērbs viņai bija tas, ar ko viņa bija arī aizbraukusi, tāda kaut kāda kleitiņa, kura bija vienās skrandās. Protams, viņa mums nestāstīja, kas ir bijis, to es uzzināju daudz vēlāk. Viņa pamazām atkopās, jo es sapratu, ka viņa saņēmās mūsu dēļ.
Mēs bijām trīs bērni un tā vecā tantiņa mājās. Tie bija lauki, un tomēr ko ēst mums bija, mēs nebijām badā. Tāpat radi mūs arī cienāja un nesa, ko katrs varēja. Tā ka mēs izdzīvojām, un rudenī, kā jau teicu, es sāku iet skolā.
Skolā sāka iet arī mans vecākais brālis. Viņš sāka iet pirmajā klasē, kad es otrajā. Tā laikam mums iznāca. Pamazām it kā tas viss aizmirsās. Mamma dabūja kaut kādu darbu, no sākuma pastā, bet algas tur praktiski nebija nekādas.
Ritas kundze, esmu nedaudz paskatījies arhīvos jūsu radu rakstos. Jūs runājāt par savu tēvu un to, kādām kara šausmām vajadzēja iziet cauri jūsu vecākiem. Jūsu tēvs arī zaudēja dzīvību. Lūk, 1948. gadā ir raksts laikrakstā "Jaunais ceļš", kas iznāca Aizputē. Tas ir raksts par jūsu mammu, raksta virsraksts ir "Mežzine Ernestīne Vīdnere – paraugs darbā un mācībās".
Te ir tāds citāts: "Jēkabs Vīdners bija meža kalps, viņa mājiņai visapkārt bija mežs, kas atvieglināja iespēju daudz palīdzēt padomju partizāniem. Beidzot vāciešiem radās aizdomas, ka Vīdneri darbojas pret tiem. Kaut arī neko nevarēja pierādīt, Jēkabu Vīdneru nošāva. Ernestīni turēja apcietinājumā un tikai pēc ilgas spīdzināšanas atbrīvoja. Iznākusi no cietuma, viņa bija viena ar saviem bērniem." Padomju presē tātad rakstīts, ka viņi palīdzējuši padomju partizāniem.
Nu, to nevar saprast, jā. To neviens nezina, kas tur bija un no kuras puses, bet mežs tur bija pilns ar partizāniem, kā vietējie sauca – "mežabrāļiem". Mammai tie brālēni, kuru dēļ patiesībā viņu nodeva labi draugi, Andrejs un Jānis viņi bija. Jauni puiši, un viņiem bija laiks iet leģionā, bet viņi negribēja iet armijā, cik es zinu, un aizgāja mežā. Nu, tie tad arī bija tie "padomju partizāni".
Varbūt, ka to putru deva arī vēl kādam, varbūt deva arī kādam nacionālajam partizānam, to ir grūti pateikt, jo mamma teica – tur bija tik dažādi, ka neviens nešķiroja, galvenais, ka tie bija latviešu cilvēki, par kuriem gribējās, lai viņi būtu paēduši. Es zinu, ka mums bija pie tās mežsargu mājas tāda maza pirtiņa, kur bija liels katls, un tur vārīja zupu, un es nevarēju saprast, ko tie vecāki stiepj tos katlus uz mežu. To gan es redzēju. Lūk, tas arī bija iemesls, tā palīdzība, kā to uzskatīja, kāpēc viņus aizveda.
Tad izrādījās, ka viņi bija Liepājas gestapo, bet to mēs vēlāk uzzinājām. Mamma bija ievietota tā saucamajā "Sarkanajā brīnumā", un tēvs "Zilajā brīnumā", bet, to es vēlāk no mammas uzzināju, ka viņus pratināja kopā. Spīdzināja un sita abus. Te ir rakstīts, ka tēvu nošāva. Var jau būt arī tā, ka beigās viņu nošāva, bet mammas klātbūtnē viņš bija sasists bezsamaņā. Tad viņam tika liets šķidrums virsū, lai viņš atjēgtos, un mamma ir pārliecināta, ka viņš tur arī nomira – tajā kabinetā, kurā viņu sita.
Sita arī mammu, viņa bija stāvoklī... Nu, es nezinu, īsti viņa man nav pateikusi, bet viņa saka, ka pēc tās spīdzināšanas bērniņš piedzima dzīvs – māsiņa, kura gāja bojā. Arī to mamma pārdzīvoja. Viņa saka, ka nebija tik daudz sista, cik viņai tika plēsti mati un izsisti zobi. Tas ir tas, ko mēs uzzinājām, kad mamma jau bija atgriezusies. Nedaudz vēlāk, ne jau uzreiz viņa man stāstīja, bet, kad es biju vecāka, pamazām, pamazām stāstīja.
Šis ir viens stāsts, viens piemērs, kā kara šausmas izpostījušas cilvēku likteņus. Vai jūs varējāt iedomāties, ka mūsdienās mums atkal būs jārunā par karu, jāredz karš un jādzird šī kara dunoņa nemaz ne tik tālu no mūsu robežām?
Protams, nē, bet pēc kara es ļoti baidījos, ka karš var turpināties. Mēs diezgan daudz visi par to baidījāmies. Mums bija tāds pionieru vadītājs Viktors Lagzdiņš, viņš bija arī fizkultūras skolotājs un ļoti daudz mūs nodarbināja fizkultūrā un dažādos pasākumos. Mums vajadzēja, piemēram, kārtot tādas GDA normas – gatavs darbam un aizsardzībai.
Visu es izpildīju, bet, kad vajadzēja šaut, paslēpos un negāju uz to šaušanu. Vienreiz biju ielīdusi pat apkopējas kambarī, kurā viņa lika slotas, un aizmigusi. Tādā veidā es izvairījos, un man vairs nelika šaut.
Tā arī es ieroci nevarēju turēt rokā līdz pašām beigām, jo, kad aizgāju no prokuratūras, no Sevišķi svarīgo lietu izmeklēšanas pārvaldes, man seifā bija pistole, bet es to neaiztiku līdz pēdējam. Iztiku bez šaušanas. Kad darba darīšanās gāju uz cietumu, man prasīja – nolieciet ieroci; es saku – man nav līdzi, palika seifā.
Savos vairāk nekā 30 darba gados, izmeklējot noziegumus, jūs esat redzējusi šausmas, esat redzējusi līķus, bet tagad, skatoties uz to, kas notiek Ukrainā, pie šī kara, pie tās nežēlības, pie tā var pierast, vai pat ar jūsu pieredzi tā nežēlība jūs pārsteidz?
Mani pārsteidz, bet nepārsteidz tas, ka viņi paši pie tā pierod. Acīmredzot cilvēks pie visa pierod – pie kara, pie labākas dzīves, pie sliktākas dzīves. Bet mani pārsteidz tās šausmas un tie cilvēki… Te jau nav viens cilvēks, kas izrēķinās ar otru, tie jau ir tūkstoši.
Es daudz par to domāju, protams, mēs nezinām, kā tas beigsies, bet tās tiešām ir šausmas, ko nevarēja iedomāties pat tad, kad mēs dzīvojām padomju okupācijas laikā. To nevarēja iedomāties, ka tādas šausmas varētu būt. Arī, kad mēs atguvām brīvību, mums tas savādāk notika, kaut gan arī varbūt ne tieši tā, kā raksta un runā, – tur varbūt man savs vārds arī būtu sakāms.
Jūs savulaik izmeklējāt un centāties panākt, lai tiktu notiesāti un saukti pie atbildības omonieši, kuru lodes laupīja dzīvības tad, kad mēs atguvām neatkarību. Vai jūs redzat, ka būs iespējams saukt pie atbildības arī Vladimiru Putinu, Krieviju, tiesājot Hāgā vai kur citur, par tiem milzu noziegumiem, kas šobrīd tiek pastrādāti Ukrainā?
Varbūt tas ir nepareizi, bet es par to ļoti šaubos. Krievu viltība un nežēlība, man šķiet, ļoti atšķiras no visas pasaules cilvēku dzīvēm un domām. Domāju, ka jebkurā gadījumā viņš izlocīsies. Tādas ir manas domas.
Kā jūs raugāties uz to, ko es redzu, teiksim, sociālajos tīklos un komentāros, ka arvien Latvijā ir daļa ļaužu, un tie nav tikai krievu valodā runājošie, par kuriem man ir sajūta, ka viņi varbūt pat klusībā gaida to dienu, kad no austrumiem pavērsies robeža un te atkal kā 1940. gadā pa Rīgas ielām kāds maršēs? Es jūtu, ka tomēr ir cilvēki, kuri gaida šādu pavērsienu.
Es jums pilnībā piekrītu. Ziniet, man kādreiz mamma stāstīja, kad sākās mūsu valsts okupācija, viņa teica – bet tu padomā, latvieši, man pat pazīstami, ar ziediem sagaidīja to Padomju armiju! Viņa saka – nu, kā lai mēs to vērtējam?
Mēs taču viņus gaidījām it kā, mēs viņus apsveicām, mēs viņus saņēmām. Tātad, ja tiešām kas tāds notiktu, es domāju, ka būtu cilvēki, kas pagrieztos atkal uz otru pusi un apkamptos atkal ar tiem pašiem, kas mūs ir okupējuši.
Pēdējā laikā daudz tiek atgādināts, ka mēs esam NATO dalībvalsts, ka pie mums šobrīd, Ādažu bāzē un citur, ir NATO karavīri, un, ja nu kas notiks, viņi būs plecu pie pleca ar mums. Jūs tas iedrošina? Tas liek justies drošāk, ka mēs esam NATO, ka mūsu bruņotie spēki attīstās un ir gana spēcīgi?
Zināmā mērā jā, un tiešām tas 5. pants arī darbotos, un tiešām palīdzētu valsts valstij, NATO valstis cita citai, bet, ziniet, man rada šaubas tas, ka katra valsts tomēr ir atsevišķi. Mēs jau redzam arī tagad, kā Eiropa daļēji šķeļas, kā Ungārija, kā Polija, kā Bulgārija, kā Vācija.. Katram tomēr savs krekls ir tuvāks.
Mani baida tas, ja tiešām kaut kas notiek, kā varētu būt, cik droši mēs esam. Protams, ir labi tagad, ka līdzekļi tiek izdalīti, bet es redzu, ka īpaši jau neko mēs neiegādājamies tam bruņojumam, nekā jau tāda mums nav. Labi, mēs Ukrainai palīdzam tiešām daudz, un tas ir ļoti labi, bet par sevi, man šķiet, ka mēs īpaši nedomājam.
Nesen klajā nākusi Lāsmas Gaitnieces grāmata "Skandalozākie noziegumi Latvijas vēsturē", un tajā galvenokārt ir aplūkoti tie noziegumi, kurus izmeklēja jūsu darbinieki un arī jūs sevišķi svarīgo lietu izmeklētāju komandā. Vai ir kāda lieta, kāds slepkavības stāsts, kuru varbūt līdz galam neizdevās atpiņķerēt, bet par kuru jūs domājat arī varbūt vēl pēc 50 gadiem? Vai ir kāda krimināllieta, kas līdz šai dienai neliek mieru?
Zināt, ir trīs tādas lietas, kas man neliek mieru, ko varēja atrisināt un kas būtībā bija pat tik tālu, ka it kā ir aizdomās turamā persona, bet nav, ar ko pierādīt. Dažreiz, kad ir tāds brīdis, kad es domāju par pagātni un darbu, tad atceros – bet kāpēc mēs to neizdarījām?
Kāpēc toreiz nebija DNS analīzes? Kāpēc toreiz nebija datoru? Kāpēc nebija telefonu kā tagad, kaut parasts mobilais. Nekā mums nebija. Ja būtu pieejamas DNS analīzes, tāda Krāslavas lieta, kur vairākas sievietes tika noslepkavotas, noteikti būtu atšķetināta. Nu, vēl ir dažas varbūt tādas vienkāršas, bet šīs trīs lietas ir palikušas atmiņā.
Pirmā bija slepkavību sērija Krāslavas rajonā, kur tika noslepkavotas vairākas jaunas sievietes, ejot mājās vai nu no darba, vai no sarīkojuma. Otra lieta bija Ventspilī, kur pazuda galvenā ārsta meitiņa. Mēs konstatējām, ka viņa ir noslepkavota, mājās nākot, liftā.
Trešā lieta bija saistīta ar Oļeskēviča bandu. Mēs jau iepriekš jutām, ka šī banda pastrādājusi arī divu milicijas darbinieku slepkavības Jaunjelgavā un Kuldīgā. Taču mums nebija pierādījumu, nu, kaut kas bija, bet tādas kripatiņas. Iznāca tā, ka Oļeskēvičam piesprieda augstāko soda mēru, arī izpildīja.
Tā parasti nenotiek, bet toreiz man deva atļauju ar viņu parunāt vienu dienu pirms nāvessoda izpildīšanas; Ieslodzījuma vietu pārvalde tolaik bija pakļauta Iekšlietu ministrijai. Viņš man izstāstīja to, kas mums bija, un tā bija patiesība, bet pierādīt nav ar ko.
Šīs trīs lietas manī kaut kur tā ļoti kremt, atceroties, kāpēc mēs neizdarījām.
Pārējās ir dažas tādas, varbūt nenozīmīgas, kur ne jau katru var atklāt, kur mežā atrod līķi, bet tās bija tādas ļoti smagas lietas. Tās joprojām skaitās izmeklēšanā, bet dabīgi, ka ar tām neviens nestrādā un vairs arī neko nevar pierādīt.
Tagad lūgšu jūs mēģināt pacelt no aizmirstības dažas lietas, no putekļainajiem arhīvu plauktiem. Pirmā lieta ir no 60. gadu pirmās puses, kad jūs tikko sākāt savas izmeklētājas gaitas. Tās varētu nosaukt par tā sauktajām kriminālabortu lietām, kā toreiz bija teikts – sievietes mira cita pēc citas, Stradiņa slimnīcā tolaik ik pārdienas uzņēma pacientes no laukiem, kas vai nu pašas, vai ar kāda palīdzību mēģināja pārtraukt grūtniecību. Jūs toreiz ar izmeklētāju, kolēģi Aļģi Raupu un milicijas darbiniekiem esat pat veikusi tādu kā izmeklēšanas eksperimentu, kur pati uzdevāties par sievieti, kas it kā meklē šāda veida pakalpojumu. Tie bija vieni no jūsu pirmajiem soļiem izmeklētājas darbā?
Jā, tas laikam bija pirmajā gadā, un es, protams, izdarīju ļoti lielu pārkāpumu. Labi, ka mani no darba neatlaida, jo tādu operatīvu darbu nedrīkstēja darīt, Bet, ziniet, jaunības trakumā visu gribas atklāt, jo tiešām, es strādāju Pārdaugavā, kur atrodas Stradiņa slimnīca, un lielāko daļu šīs sievietes no laukiem veda… Tur bija traktoristes, tur bija lopkopējas, kurām bija neticamā veidā taisīti aborti – ar ziepēm un adāmām adatām, apmēram tādā veidā.
Visas pēdas veda uz Bolderāju. Nu, mums toreiz bija milicija, jā, palīdzēja, bet šīs sievietes jau nerunāja. Vairākas nomira, bet bija arī, kas palika dzīvas. Viņas, dabīgi, neko nestāstīja. Tad uz Pārdaugavu atnāca strādāt Aļģis Raups arī kā izmeklētājs, viņš laikam bija vienu gadu jaunāks par mani. Viņš saka – nu, mēģināsim tā, ej tu, it kā tev to abortu vajag taisīt, mēs apmēram to māju zinām, un paskatīsimies, kas notiks.
Nu, es, dabīgi, piekrītu. Man bija pāri 20 gadiem, nu, kā nu ne – vajag atklāt. Nevienam milicijā mēs to neteicām, bet Aļģis bija ar miličiem kaut ko sarunājis. Tātad mēs aizbraucam uz turieni, es ieeju pie tās sievietes un sāku ar viņu runāt. Jā, viņa piekrīt un sāk vilkt ārā savus instrumentus. Es trīcu un drebu, domāju, kā man tagad labāk uzvesties? Vai laisties prom, vai atzīties, vai viņi nāks vai nenāks, kas notiks?
Tad sanāca tā, ka patiesībā viņa neko vēl neiesāka darīt, un es jau arī nebūtu to pieļāvusi. Kā tas būtu risinājies, es nezinu, bet tos instrumentus viņa paspēja izvilkt, un tajā brīdī ienāca Aļģis ar miličiem un viņu aizturēja. Protams, veiksmīgi, un notiesāja to sievieti, bet es dabūju rājienu.
Tā nedrīkst darīt prokuratūras izmeklētājs – ar operatīvo darbu nodarboties, bet, nu... es jauna meitene un gribējās. Domāju, ka tagad gandrīz vai slavena būšu ar šo, bet izrādījās, ka ne.
Pēc tam mani izsauca uz prokuratūru un diezgan kārtīgi nobāra, ka tā nedrīkst darīt. Turpmāk es nekad tā vairs nedarīju. Protams, mēs strādājām kopā ar milicijas darbiniekiem operatīvajā darbā, visādi padomi bija, sarunas un palīdzība, bet piedalīšanās nebija.
Nākamā lieta, par kuru es jūs vēlētos iztaujāt, ir tā saucamā Buriļinas slepkavības lieta. To atcerēties palīdz arī 1987. gadā Rīgas kinostudijā tapusī dokumentālā filma "Augstākā tiesa", bet pāris teikumos, par ko bija šī Buriļinas lieta?
Buriļinas lieta ir viena no sarežģītākajām izmeklēšanas lietām, slepkavības lietām. It kā jau liekas vienkārši – divi cilvēki noslepkavoti, iemesti vannā, apbērti ar pulveri [1984. gada maijā dzīvoklī Rīgas centrā tiek nogalināta Emma Buriļina un viņas civilvīrs Aivars Ozoliņš]. Notikuma vietā atrod ļoti daudz dārglietu, ļoti daudz labu, vērtīgu mantu. Viņi strādāja arodbiedrībā kā tirdzniecības darbinieki – arodbiedrības priekšsēdētāji.
Nu, acīmredzot, tur bija kukuļi, tur bija dāvanas tirdzniecības darbiniekiem, jo viņi organizēja braucienus uz ārzemēm. Bet otrs jautājums bija tāds, ka viņa bija saistīta ar spekulantiem. Tajā grupā bija tāds Valerijs Dolgovs no lidotāju institūta, un viņa draugs, kurš strādāja lidostā, viņi tā bija sapazinušies. Bija vēl citi, jo tā grupa bija ļoti liela, un Buriļina kā darbiniece viņiem piegādāja dažādus audumus, un tika šūti džinsi. Tādā sakarībā viņa bija saistīta ar noziedzniekiem.
Buriļina nebija attiecīgi norēķinājusies ar šiem puišiem, vai nu [nebija] naudu iedevusi, vai kā, to mums īsti neizdevās noskaidrot, bet katrā ziņā jautājums bija par naudu. Kad viņi aizgāja pie viņas prasīt to naudu, viņus tā kā sūtīja projām un nedeva. Toreiz es pati arī runāju ar apsūdzētajiem, un viņi nebija gribējuši viņu nošaut, bet pistole viņiem bija un Dolgovs viņu nošāva. Lai tā ciniskāk būtu, jo dusmas uz viņiem bija lielas, iemeta viņus vannā. Nu, Buriļinas civilvīrs Ozoliņš būtībā bija kā liecinieks, viņu nošāva tāpēc, ka viņš turpat blakus bija.
Tā lieta bija smaga, jo bija jāizmeklē visi, kas bija saistīti ar šo grupu. Es biju tajā dzīvoklī, un tur bija tik daudz vērtību. Piemēram, zem gultas bija tik daudz apavu pāru, ka tur vietas nebija. Koridorā skapis tik pilns ar smaržām, ka nevarēja ne pirkstu iebāzt, bet uz galda bija vesels trauks ar ar dārglietām, kuras nebija aiztiktas. Tātad pareizi teica Dolgovs – mums naudu vajadzēja, viņi uz pārējo neskatījās.
Vai jums ir atmiņā arī visa šī dokumentālās filmas filmēšana? Hercs Franks, Rīgas kinostudija? Lūk, jūs esat arī prokurores formā fiksēta, dokumentēts ir viss, pat izmeklēšana.
Jā, tāda prasība bija, lai mēs būtu formās. Jā, es atceros, viss, kas tur tiek stāstīts, tā visa ir patiesība, tas viss arī krimināllietā parādās. Es nezinu, kādā sakarībā Hercs Franks ieinteresējās, bet viņš bija nācis pie prokurora ar lūgumu, lai atļauj viņam nofilmēt, toreiz Jānis Dzenītis bija republikas prokurors, viņš atļāva. Pēc tam mēs lietu pabeidzām, un Dolgovam izpildīja nāvessodu. Viņam bija daudz arī citu noziegumu, bet slepkavības bija divas.
Interesanti, ka vecāki viņam bija šķīrušies, bet māte viņam bija prokurore kaut kur Vidusāzijā, un viņš mācījās lidot [aviācijas] institūtā un saņēma diezgan labu naudu no vecākiem, bet, nu, apetīte rodas ēdot, un ar spekulantiem viņi tiešām pelnīja tam laikam ļoti lielu naudu. Tieši uz džinsu rēķina, kurus šuva, – viltotus, protams.
Šis stāsts beidzās ar nāvessodu. Iespējams, tas bija arī viens no pēdējiem nāvessodiem, kas Latvijā tika izpildīts, jo tas bija 80. gadu beigās. Jūs vēlāk bijāt arī starp tiem tiesu sistēmas darbiniekiem, kuri iestājās par nāvessoda atcelšanu Latvijā.
Jā, tā ir taisnība, es ļoti daudz gatavoju materiālus arī Saeimas likumam par nāvessoda atcelšanu, kad pieņēma jauno Krimināllikumu.
Jā, es biju par nāvessoda atcelšanu, un galvenokārt tādēļ, ka izmeklēšanā tomēr var pielaist kļūdas, un mums jau bija šāda kļūda bijusi.
Tas bija Rogoļeva lietā, kurā nepamatoti bija notiesāti trīs cilvēki, un vienam bija piespriests nāvessods. Šāds sods jau ir neatgriezenisks, un to nevar pieļaut.
[Staņislavs Rogoļevs bija sērijveida slepkava un izvarotājs, kurš 80. gadu sākumā veica uzbrukumus vairāk nekā 20 sievietēm, no kurām desmit tika nogalinātas. Saistībā ar vienu no slepkavībām bija notiesāti trīs nevainīgi vīrieši, 19 gadus vecajam Zigurdam Dreimanim bija piespriests augstākais soda mērs. Taču pirms nāvessoda izpildīšanas tika noķerts īstais slepkava Rogoļevs un tika pierādīta viņa saistība ar šo noziegumu. Dreimanis tika atbrīvots no ieslodzījuma, bet Rogoļevu tiesāja un piesprieda viņam nāvessodu, kas arī tika izpildīts. Saistībā ar šo lietu tika tiesāti arī milicijas darbinieki, kas bija izsituši atzīšanos no Dreimaņa un viņa biedriem].
Par šo lietu arī lūgšu jums pastāstīt nedaudz detalizētāk. Tātad nāvessodu piesprieda Zigurdam Dreimanim. Es zinu, ka jums mājās kaut kur vēl ir viņa fotogrāfija.
Jā, ir vairākas, kuras es atnesu.
Īsumā izstāstiet šo stāstu. Tā bija izmeklēšanas kļūda?
Jā, tā bija izmeklēšanas kļūda. No sākuma jau viss likās vienkārši. Toreiz vēl bija Stučkas [tagadējais Aizkraukles] rajons, un mēs Rīgā par to lietu it kā pat nezinājām, lai gan mums darbojās tā saucamās operatīvās grupas neatklātās lietās. Bet tā kā šo lietu uzskatīja par atklātu, viņi mūs nesauca palīgā. Bija gan izmeklētāja izbraukusi pirmajā dienā, bet pēc tam jau atbrauca atpakaļ, jo bija jau aizturēti šie trīs cilvēki.
Stāsts bija tāds, ka šis Rogoļevs, kurš bija izdarījis vairāk nekā 10 slepkavības, viņam slepkavības rokraksts bija tāds, ka viņš galvenokārt sekoja sievietēm vakarā vilcienos. Viņš noskatīja tādas, kurām bija vairāk zeltlietu, lai var vienlaikus vairākus noziegumus izdarīt – aplaupīt, izvarot un noslepkavot. Pie tam viņš neizvaroja, viņu galvenokārt apmierināja tas, ka viņš darīja pāri šīm sievietēm – žņaudza, sita, spīdzināja.
Noslepkavoja viņš galvenokārt ar… viņam bija uztaisīts tāds gumijas steks ar svinu. Tā bija arī šajā lietā. [1981. gada augustā Rogoļevs netālu no Aizkraukles dzelzceļa stacijas nogalināja 23 gadus veco Marutu Začu. Viņa strādāja Kokneses aptiekā, ar pēdējo vilcienu no Rīgas bija atbraukusi līdz Aizkrauklei un kājām devās uz Koknesi, bet pa ceļam viņai uzbruka maniaks].
Zača brauca vilcienā, Rogoļevs viņai sekoja, izkāpa no vilciena Aizkrauklē, sekoja viņai uz Kokneses pusi, un tad, kad bija attiecīgā vieta, kur var noslepkavot, pārgāja pāri ceļam un noslepkavoja. Izvarota viņa nebija. Somiņu viņš bija paņēmis un vēl dažas mantas.
Šo lietu izmeklēja vietējie Stučkas rajona izmeklētāji. [Uz nepatiesu liecību pamata par slepkavību tika aizturēti vietējie iedzīvotāji Zigurds Dreimanis, Aivars Krievs un Vitauts Vaļevičs. Stučkas milicijas darbinieki viņus nežēlīgi sita un spīdzināja, lai piespiestu parakstīt atzīšanos noziegumā, ko viņi nebija pastrādājuši].
Dreimani notiesāja ar nāvessodu. Atceros, ka žurnālā "Liesma" pat bija raksts "Aplausi tiesas zālē", kad Dreimanim tika piespriests augstākais soda mērs. Nu, mēs arī priecājāmies, mēs nezinājām to lietu.
Tad pēkšņi tika notverts Rogoļevs, un mūsu puiši brauca veikt Rogoļeva liecību pārbaudi. Viņam bija viena epizode aiz šīs nozieguma vietas. Tur bija viena sieviete, viņa palika dzīva, bet ļoti sakropļota, un, braucot garām, viņš pamāja ar roku un teica – te jābūt vēl vienam līķim.
Atbrauca mūsu izmeklētāji uz prokuratūru un saka – klausies, mums taču tur nav neviena līķa, nav nevienas slepkavības. Sākām skatīties, ka tur ir uz nāvessodu notiesātie.
Uzreiz es paprasīju lietu no Augstākās tiesas, sāku pētīt un skatīties. Redzu, ka lietā ir tik daudz nesakritību, ka nevar būt tie trīs notiesātie cilvēki, jo slepkava bija tikai viens. Tur uz vietas pirmajā dienā izbrauca izmeklētāja Jefimeca, bet viņa bija tikai pirmajā dienā, jo tad nebija vairs vajadzīga. Rudeņos grāvji ir izžuvuši, ir tādi dubļi, un viņa bija ierakstījusi tā – uz mežu ved divi pēdu celiņi, atpakaļ tikai viens. Līdz ar to jau bija skaidrs, ka nevarēja tur būt četri cilvēki.
Tam sekoja daudz, daudz, daudz kļūdu un sišanas, pāridarījumi.
Mēs konstatējām, ka šie puiši nav vainīgi, viņi tika atbrīvoti no cietuma. Tur jau arī bija vesela traģēdija, kā viņus nosargāt, jo milicija jau visādā veidā centās atriebties.
Mēs ierosinājām lietu par milicijas darbiniekiem, kurus pēc tam sauca pie atbildības un notiesāja ar brīvības atņemšanu par vardarbību, par dienesta stāvokļa pilnvaru pārkāpšanu, pielietojot vardarbību.
Dreimanis bija ļoti sasists, viņš patiesībā palika zināmā mērā kropls. Bet, iznākot no cietuma, viņam izdevās iekārtoties darbā lauku rajonā, viņš apprecējās ar māsiņu, kura pēc cietuma viņu ārstēja Gaiļezerā. Viņiem, šķiet, četri bērniņi piedzima.
Pēc tam viņš šad tad pie mums ienāca, viņš tā kā uzskatīja mūs par otrajiem vecākiem, jo vecāku viņam nebija, vecāki viņu bija pametuši, viņu audzināja vecmāmiņa.
Nu, un tad mēs pēkšņi uzzinām, ka viņš ir gājis bojā. [1994. gadā Dreimanis gāja bojā, savā mājā Līvānu pusē labojot elektrības vadus]. Tas palika kā mīkla. Mēs to nezinājām, tikai kaut kad pēc pāris mēnešiem uzzinājām, ka viņš ir gājis bojā, it kā no elektriskās strāvas. Tur arī palika šaubas par to, ļoti lielas šaubas, jo Preiļu rajona prokuratūra nebija izdarījusi normālu apskati, nebija līķis apskatīts. Tas palika [neatbildēts] jautājums, vai viņam atriebās, vai tiešām tas bija nelaimes gadījums.
Bet šis gadījums bija viens no iemesliem, kāpēc jūs uzskatījāt, ka izmeklēšanā var būt arī kļūdas, un tādēļ nāvessods ir atceļams.
Jā, tas tiešām bija viens no šādiem gadījumiem. Nu, vēl man bija praksē arī tādi gadījumi, kad es strādāju Valsts prezidenta kancelejā, kur skaidri redz, ka cilvēki ir nepamatoti notiesāti ar brīvības atņemšanu, kur ir kļūdas. Tur nebija nāvessods, bet bija brīvības atņemšana uz daudziem gadiem. Izstudējot šīs lietas un arī pasaules praksi, un ņemot vērā Cilvēktiesību deklarāciju... Es biju kategoriski par to, ka ir jāatceļ [nāvessods].
Toreiz mūsu prezidents Guntis Ulmanis arī bija teicis, ka Latvija lemj par nāvessoda atcelšanu. Tas bija kādā 1996. gadā, un tad mēs tiešām strādājām, skatījāmies materiālus, un pārliecība bija tāda, ka prezidentam ir jāatceļ nāvessods, un Saeima mums piekrita turpat vai par 90%.
Bet pēc tam es saņēmu ļoti daudz pārmetumu no kolēģiem par to, ka nāvessods ir atcelts, ka to vajag atjaunot. Vēl tagad šad tad dzirdu tādas runas.
Šādas runas mēs īpaši dzirdam brīžos, kad pastrādāts kāds noziegums pret bērniem, kad bijusi vardarbība, kad bērni ir nogalināti. Tad ļaudis ieminas, ka varbūt būtu bijis labāk, ja nāvessods nebūtu atcelts. Garajā izmeklētājas darbā jums arī nācies saskarties ar šādiem noziegumiem?
Jā, varbūt tas pat bija iemesls, kāpēc es aizgāju no izmeklēšanas. Tieši viena bērna slepkavība. Redziet, kā ir... Nāvessodu mēs aizstājām ar mūža ieslodzījumu. Mūža ieslodzījums ir soda mērs. Nāvessods ir, nu... mirkļa jautājums. Cilvēka vairs nav, viņš sodu ir saņēmis, un it kā cietušais ir apmierināts, kaut gan ne vienmēr visi.
Man bija viens cietušais, kurš atnāca un teica – nu, nevajadzēja, tas manu dēlu atpakaļ neatgriezīs. Bet mūža ieslodzījums ir ļoti smags soda veids. Jā, ir paredzēta apžēlošanas iespēja pēc 20 gadiem, bet neesmu dzirdējusi, ka prezidents kādu būtu apžēlojis, bet tagad jau mūža ieslodzījumu izcieš daudzi.
Es biju Jelgavas cietumā pie šiem [cilvēkiem], kas ir notiesāti uz mūža ieslodzījumu.
Nu, ziniet, es domāju, ka tas ir daudz, daudz grūtāk nekā tad, ja viņš būtu saņēmis nāvessodu. Tas ir ļoti smags un piemērots sods.
Par noziegumiem pret bērniem runājot, pēdējā lieta man bija mākslinieku ģimenes slepkavība Jūrmalā. [1991. gada aprīlī noziedznieku banda Jūrmalā noslepkavoja četrus cilvēkus, mākslinieku Pēteri Galeviusu un vēl trīs viņa ģimenes locekļus, to vidū 10 gadu veco dēlu Jāni].
Tur nošāva visu ģimeni, tajā skaitā arī viņu dēliņu, desmitgadīgo Jānīti. Man gadījās būt klāt morgā, jo mēs centāmies būt klāt ekspertīzēs, lai varētu uzreiz noskaidrot visus jautājumus, lai ekspertam pēc tam nebūtu papildu jautājumi.
Pēc tam man vairs nebija spēka strādāt. Es sapratu, ka vairs nevaru, es nevaru būt klāt tur, kur ir cietuši bērni, jo laikam jau tomēr tie gadi bija darījuši savu.
Noslēdzot šo sadaļu par jūsu pieredzētajiem noziegumiem un satiktajiem noziedzniekiem, vēlētos dzirdēt no jums vēl vienu stāstu. Tas ir saistīts ar Aleksandra Oļeskēviča lietu. Pirms viņam izpildīja nāvessodu, jūs esat bijusi arī pie viņa kamerā, un jums tā saruna izvērtās krietni gara. Faktiski jūs ar šo noziedznieku ilgāku laika posmu bijāt viena, aci pret aci?
Jā, Oļeskēviču es pati pratināju daudzas reizes. No sākuma bija lieta par divām slepkavībām, un pēc tam mēs sākām skatīties, pratinot apsūdzētos, viņi bija kādi deviņi pavisam kopā tajā bandā, noskaidrojās, ka viņiem ir noziegumi pa visu republiku.
Laupīšanas, tajā skaitā arī ar ieročiem, ar miesas bojājumiem. Kopumā mums sanāca izmeklēt ap 300 epizodēm. Oļeskēvičs un arī otrs apsūdzētais Vangravs, viņu pratināja galvenokārt izmeklētāja Jefimeca. Viņiem bija labs kontakts, viņš daudz izstāstīja, un arī Oļeskēvičs izstāstīja.
Bija tāds kuriozs gadījums, kad es Oļeskēviču pratināju, pratināju, viņš man tik daudz stāsta, un mēs aizraujamies un nosēžam līdz pulksten 22 kamerā. Visi mūs ir aizmirsuši, pat dežuranti. Tā nu es esmu kamerā kopā ar bandītu, kuram ir roku dzelži.
Man beidzot jāiet mājās, bet netieku ārā no kameras. Neviens mēs netiekam ārā. Tad domāju, ka nu būtu īstais laiks mani piebeigt. Lai gan patiesībā tā īsti nebiju nobijusies, jo mums diezgan labs kontakts bija. Tad šis Oļeskēvičs ar saviem roku dzelžiem tik ilgi sita pa durvīm, kamēr kādu sasauca, un es tiku mājās.
Tā bija smaga lieta, bet viņš kā cilvēks bija ļoti atklāts. Viņš izstāstīja par savu bērnību, kā milicija viņu ievilka aģenta lomā un kā viņam uzdeva izdarīt noziegumus, galvenokārt zādzības, priekš milicijas. Viņam kratīšanu mājās taisīja gandrīz mēnesi, un visos stūros atrada vai nu mašīnu numurus, vai kaut kādas riepas, vai citas daļas, kas bija noslēptas.
Viņi noziegumus bija darījuši vairākus gadus, kādus divus trīs apmēram. Viņš bija jau agrāk arī tiesāts par zādzībām, bet ļoti atklāti visu stāstīja. Galvenais bija tas, ka viss, ko viņš stāstīja, atbilda patiesībai, un mēs izmeklējām. Mēs jau varējām kā tagad, izdalīt kaut ko vienu un par to notiesāt, bet mēs gribējām visu izdarīt.
Arī viņa līdzgaitniekus notiesāja, kuri laupīšanās bija piedalījušies ar ieročiem un tirgojušies ar ieročiem. Noziegumu tur bija ļoti daudz, un tie bija ļoti smagi. Bet bija interesanti, ka lietu mēs saņēmām, kad Oļeskēvičs un Vangravs, un, man liekas, vēl Salmiņš bija apcietinājumā jau vairākus mēnešus.
Toreiz augstākais termiņš pirmstiesas izmeklēšanai Latvijā bija seši mēneši un Maskavā līdz deviņiem mēnešiem, tas bija viss. Ja nu kaut kas, tad bija jāiet uz Augstākās padomes prezidiju, bet ne šajā lietā. Buriļinas lietas turpinājumā mēs lūdzām to pagarinājumu, bet šeit mēs pabeidzām lietu ar visām epizodēm, un būtībā visas lietas pie mums bija nepilnu pusgadu.
Tāpēc es tagad brīnos, kāpēc tik ilgi izmeklē lietas. Tas prasa, protams, ļoti lielu darbu, un varbūt tiešām vajadzīga izmeklētāju grupa, un tā prasmīgi ir jāizmanto, lai varētu visas epizodes izmeklēt, bet, manuprāt, ir nepareizi izdalīt kaut ko, ja mēs skaidri zinām, ka tam apsūdzētajam aiz muguras ir ļoti daudzi noziegumi, kuri paliek neatklāti.
Ritas kundze, klausoties jūsu stāstījumā, es varu tikai apbrīnot, ka jums arvien ir tik laba atmiņa, ka jūs joprojām atceraties uzvārdus, atceraties epizodes. Bērnībā un jaunībā jūs esat arī daudz sportojusi, sportiska bijusi gan jūsu, gan vīra ģimene. Vai jaunības sportiskums dod spēku arī šodien?
Dod spēku arī tas, ka no bērnības man vajadzēja mājas darbus darīt – visu ko, ieskaitot govs slaukšanu un ganīšanu. Es arī visus savus garos darba gadus neslimoju.
Noticis ir tā, ka saslimu pirms diviem gadiem, un acīmredzot ir kaut kāds nelabs vīruss mani piemeklējis, un tāpēc es tagad esmu tāda vārga, bet visā visumā, strādājot izmeklēšanā, man pat nav prātā, ka man būtu bijusi īsti slimības lapa. Varbūt bija kādas iesnas vai kaut kas tāds, bet visumā es turējos diezgan dūšīgi.
Par to vārgumu es apšaubīšu, jo ļaudis šobrīd dzird gan jūsu valodu, gan atmiņu. Tiešām esmu pārsteigts, kā jūs varat tik daudzas lietas arī pēc tik daudziem gadiem atcerēties.
Vispār interesanti, šo to atceros, šo to neatceros, kādreiz padomāju un reizēm pašai liekas, vai tas ir bijis? Man pat vienu brīdi bija tāda doma prātā, ka varbūt vajadzētu pierakstīt, bērniem vismaz lai paliek, bet ir jau diezgan daudz kas palicis.
Kad strādāju prokuratūrā, nezin kāpēc draudzējos ar žurnālistiem. Viņi nāca pie manis, un tai skaitā mēs ar jums arī esam tikušies, un es esmu arī tos rakstus saglabājusi.
Tiešām gribas mazbērniem, bērniem atstāt, lai redz, ka vecmāmiņa arī kaut ko kādreiz ir darījusi. Bērni jau zina, bet daudz kas tāds, sevišķi OMON lietā… Mazmeitai, kad es izstāstīju par OMON lietu, viņa [skolā] dabūja desmitnieku, jo izrādījās, ka klasē neviens nezina, ka tāds OMON ir bijis un kas ir noticis. Es viņai apmēram pastāstīju, kas bija, un visi viņai bija pateicīgi.
