Ar stāstīšanas mākslas tehniku Aleksejs Rozins iepazinās pirms pieciem gadiem, un no tā brīža tā ir kļuvusi par aktiera un režisora izpausmes pamatvalodu teātrī. Pirmdien Rozins piedāvāja ar šo tehniku iepazīties īpašā meistarklasē.
“Lai ko mēs uztvertu vai radītu, mēs to varam darīt pilnvērtīgi, tikai vadoties pēc savas pieredzes. Tikai pēc savas personīgās pieredzes mēs uztveram dzīvi un to interpretējam, virzoties uz priekšu un iegūstot pieredzi. Storytelling galvenokārt ir balstīts tieši uz personīgo pieredzi un stāstītāja personību,” atklāj Rozins. “Kādā mirklī rodas sakritība ar klausītāja personīgo pieredzi. Un tas ir interesantākais saskarsmes procesā. Sākumā jūs sakāt – jā, man tā arī ir gadījies, bet pēc tā jūs satiekat pats sevi. Un tajā mirklī notiek mijiedarbība.”
Storytelling ir tikai moderns jēdziens un apzīmējums cilvēku savstarpējai komunikācijai. Teātrī šo žanru izmanto kā senāko civilizācijas komunikācijas veidu.
Stāstot stāstus, ļaudis dalījās pieredzē, vienojās savā starpā par noteikumiem un dzīves principiem. Tā ir tautas mutvārdu daiļrade.
Kā uzsver Rozins, šīs pieejas pamatā ir stāstnieka personība, viņa skats no malas – tieši stāstnieka leksika, mīmika un humora izjūta.
“Nav svarīgi, ko rāda televizorā, bet vairāk, kādā televizorā to rāda,” akcentē Rozins.
Teātrī no aktieriem stāstu stāstīšanas žanrs pieprasa augstu profesionālismu. Nav iespējas noslēpties aiz dekorācijas, ko teātrī mēdz saukt par ceturto sienu. Tā katru reizi ir dzīva uzstāšanās, kas atkarīga no zālē sēdošo reakcijas. Tas paģēr jutīgu un precīzu atbildes reakciju.
“Tas man ir palīdzējis kā aktrisei, un arī dzīvē es sajutos daudz pārliecinošāk. Aktierim vienmēr ir sarežģīti improvizēt. Tev mirklī ir jāpieslēdzas un asprātīgi jākomunicē. Tā ir spēle, kas nepārtraukti provocē attīstībai. Prāts sāk strādāt citādi. Kļūsti tiešāks, savāktāks un ātrāks. Tas ir stāvoklis, ko esmu izjutusi, tikai izmantojot šo metodi,” pārdomās par metodi dalās aktrise Marina Vasiljeva.
