Divi ukraiņu un latviešu režisori izveidojuši kopīgu izrādi Ģertrūdes ielas teātrī – dokumentālu fikciju "Es gaidu…". Abi iepazinās pirms gada. Režisore no Kijivas teātra Katerina Parfirjeva nonāca Ukrainas kara bēgļu atbalsta centrā Rīgā, kur režisors Roberts Dauburs darbojies kā brīvprātīgais un piedāvājis iespēju aizvest uz teātri bēgļus. Tā abi nonākuši Ģertrūdes ielas teātrī, kur radusies ideja par kopīgu izrādi.
"Šis stāsts balstīts patiesos notikumos, nedaudz mūsu izkrāšņots. Nevarējām izmantot tikai dokumentālos faktus, pusgadu vācām dažādus materiālus. Izrādē ir apvienota Roberta dzīves pieredze, mana, tiekoties gan ar cilvēkiem šeit, gan agrāk bērnībā, līdz izveidojām vienotu stāstu," par izrādes tapšanu pastāstīja Katerina Parfirjeva.
"Tā nav gluži izrāde par karu, vienkārši karš ir tā visa iniciators. Tas ir stāsts par cilvēkiem, kā viņi ar to cīnās, kā ir gaidīt kādu tuvinieku, kā ir sadzīvot ar to, kādi viņi ir… Es nedomāju, ka mēs par to karu šobrīd varam ko pateikt, jo diemžēl tas turpinās un diemžēl neizskatās, ka tuvākajā laikā beigsies," uzsvēra Roberts Dauburs.
Izrādē "Es gaidu…" darbojas trīs aktieri: Ingas Alsiņas varone dzīvo Liepājā, viņas patēvs, aktieris Jānis Skanis, palicis kara plosītajā Mariupolē, savukārt dēls dien Latvijas armijā, viņu atveido Matīss Millers. Vairāku cilvēku pieredzes stāsti savīti vienā, atklājot gan gaidas un bailes, gan drosmi un treniņus, gan tikšanos ar bēgļiem un arīdzan nepatīkamu pieredzi.
Jauno izrādi Ģertrūdes ielas teātrī novērtējuši pirmie skatītāji.
"Kultūras cilvēki dara ļoti daudz, tie ukraiņi, kas dzīvo ar teātri, var caur mākslu, kas reizēm mēdz būt spēcīgāka par jebkuriem vārdiem, nest savu patiesību un patiesību par karu pasaulē. Viņu rokās un spēkos ir aiznest caur dramaturģiju visas tās ārprātīgās sāpes, ko pārdzīvo mana tauta. Runāt par sevi, atgādināt, kliegt, raudāt, jo mēs visi dzīvojam ar līdzpārdzīvojumu un līdzjūtību, uz kā balstās pasaule un cilvēciskās attiecības. Tieši caur kultūru šis līdzpārdzīvojums kļūst iespējams," pēc pirmizrādes pārdomās dalījās skatītāja Laura Vilcāne.
"Man liekas ļoti būtiski, ko izrādes laikā saka Ingas Alsiņas varone, ka svarīgi ir nepierast un ka māksla visu laiku atgādina," atzīmēja teātra kritiķis Atis Rozentāls. "Šī izrāde nerada tādu vienotu leģendu par to, ka viss notiek ārkārtīgi gludi, labi. Tā skatās no Latvijas pozīcijas un no reāliem stāstiem, arī pretrunīgiem stāstiem. Par to, ka šīs traumas, kas ir šiem cilvēkiem, mums var nebūt līdz galam saprotamas un šo traumu izpausmes ne vienmēr līdz galam pieņemamas."
Savukārt teātra kritiķis, "Spēlmaņu nakts" žūrijas komisijas vadītājs Toms Čevers uzsvēra: "Manuprāt, labākais ir tas, ka režisori ir jaunā paaudze, joprojām mēģina dokumentēt šo laiku un meklē teātra līdzekļus un iespējas, kā to var visuzskatāmāk, interesantāk parādīt tā, lai cilvēks justu līdzi un sasaistītos ar to. Un konkrētās izrādes gadījumā lielākā veiksme ir Līgas Zepas scenogrāfija, kas ar minimāliem līdzekļiem rada spēcīgu emocionālu efektu, burtiski norautais Ukrainas karogs kā saplēstās debesis, kas ir mums augšā."
Izrāde palīdzēs rast atbildes uz jautājumiem – kā sadzīvot ar tuvinieku izvēlēm? Un kā nezaudēt cerību situācijā, kuru ietekmēt šķiet neiespējami? Un kur smelties spēku, lai turpinātu gaidīt?
