100 Latvijas pirmizrādes

Andreja Upīša "Spartaks" Latvijas Nacionālajā teātrī (1977) – "ārpusplāna izrāde"

100 Latvijas pirmizrādes

Andra Veismaņa iestudētā Pērsela opera "Didona un Enejs" Anglikāņu baznīcā (1993)

Gončarova "Oblomovu" Jaunajā Rīgas teātrī (2011) Hermanis sauc par savu labāko izrādi

Alvja Hermaņa iestudējums «Oblomovs» – unikāla izrāde, kas «bliež ar maigumu»

Ar vairākām "Spēlmaņu nakts" balvām novērtētais iestudējums "Oblomovs" kopš pirmizrādes 2011. gada augustā vēl aizvien ir uz skatuves. Jaunajā Rīgas teātrī, kas šobrīd iemājojis ēkā Miera ielā, skatītāji šo izrādi joprojām apbalvo ar sirsnīgu līdzdzīvošanu un stāvovācijām. Pēc Vācijā pavadītā laika Oblomova lomā atkal sajūsmina Gundars Āboliņš, bet Alvis Hermanis atzīst – "Oblomovs" ir viņa labākā izrāde.

"Oblomovs" ir stāsts par krievu muižnieku, kurš savu dzīvi gan tiešā, gan pārnestā nozīmē pavada, tā arī "neizkāpjot no gultas".

"Mums ir izrāde, kas, salīdzinot ar Vācijas teātru kontekstu, ir unikāla – nezinu nevienu izrādi Vācijā, kas uzrunātu tik emocionāli spēcīgi – gan ar komiskām un traģiskām situācijām, gan aktierspēles amplitūdu, gan stāstu, kurā nav politiskas konjunktūras," atzīst Gundars Āboliņš un neslēpj: "Jūtu, ka tieši tāpēc šajā profesijā strādāju, lai varētu spēlēt šādā izrādē – ja tā notiek, tā ir Dieva dāvana un laime.”

Pārdomas par izrādes ilgo dzīvi ir Zahara lomas atveidotājam Vilim Daudziņam. "Tas noteikti ir Gončarovs un viņa brīnišķīgais romāns, un tā ir burvīgā atmosfēra, ko mums četrās stundās izdevies īstenot uz skatuves – pasaule, kurā dzīvo saimnieks un kalps.

Cilvēki ir izslāpuši pēc šādām jūtām – pēc kaut kā tik trausla un maiga kā mīlestība un uzticība, kas ir mūsu izrādē.

Protams, visam ir groteska forma, ir arī smieklīga viltība apakšā, bet galvenais šeit ir mīlestība un uzticība.”

Gundars Āboliņš un Vilis Daudziņš

Deķis uz savu pusi

Pavisam nesen aktieru ansamblim pievienojies arī Andris Keišs Štolca lomā.

"Tas ir kā futbolā, kur īsi pirms spēles beigām uz laukuma uzlaiž divus jaunus spēlētājus, kuri reizēm iegūst arī vārtus," smejas Āboliņš.

"Ar Andri esam kā divi jauni spēlētāji – es pēc ilgāka pārtraukuma, un Andris ar pozitīvo, gaišo enerģiju, kas viņam piemīt. Teorētiski tas ir viens cilvēks: Štolcam vajadzīgs Oblomovs – viņš nespēj dzīvot bez viņa nepareizās, romantiskās, apcerīgās dzīves, kurai nav nekāda praktiska saķēriena ar realitāti. Pašam Štolcam savukārt ir visi saķēriena punkti, bet viņam nav mīlestības. Neiespējamība divus cilvēkus savienot vienā – tas laikam arī ir tas traģiskais,” prāto aktieris Gundars Āboliņš.

Izrādes skatuves dzīve vēl pirms Rīgas Alvja Hermaņa režijā sākās Ķelnē.

"Tā bija ļoti līdzīga izrāde ar Gundaru Āboliņu titullomā. Protams, mūsu aktieriem piemīt cita intonācija, citi smalkumi,” uzskata Hermanis, taču Āboliņš neslēpj – spēlēt izrādi Vācijā bijis komplicēti. "Man bija grūti, jo atšķīrās teksta redakcijas." Viņš arī noteikti vēlas atzīmēt, lūk, ko: "Lai gan šajā lomā esmu to deķi rāvis uz savu pusi, cik vien varu, šī loma ir arī Ģirta Krūmiņa loma – šo tēlu esam veidojuši abi kopā! Esam divi. Divi dažādi. Ģirts ir tolerants, smalkjūtīgs kolēģis. Viņš ir pilntiesīgs līdzradītājs, un tas ir ļoti svarīgi.”

Ar suņa uzticamo mīlestību

Bet kas īsti Oblomovam ir Zahars – šķiet tomēr, ka krietni vairāk nekā kalps? "Viņš ir kā suns – ar to uzticību, kas raksturīga sunim, ar mīlestību, nespēju saimniekam neko pārmest. Tieši tā mēģinu spēlēt, mīlēt savu saimnieku Oblomovu, kurš, manuprāt, bez manis nevar iztikt un kuram labāk šķiet aizvērt acis, gulēt un miegā dzīvot savu sapņu dzīvi. Un viņa jautājums – kas tad ir dzīves jēga: steigties, mēģināt izdarīt, bet varbūt tomēr neko neizdarīt, netraucēt pasaulei plūst?”

Vilis Daudziņš Zahara lomā

"Krieviem iegājies pat īpašs apzīmējums – oblomovščina," atgādina Alvis Hermanis.

"Mēs to grāmatu gan redzam pilnīgi savādāk – Oblomovs ir jūtīgais, smalkais cilvēks, kuram dvēsele ir tik trausla, ka uz konfrontāciju ar realitāti viņš nemaz neiziet.”

Kritiķes viedoklis

Uz jautājumu, kāda vieta šai izrādei ir Jaunā Rīgas teātra  kontekstā, atbild teātra kritiķe Zane Radzobe: "Izrāde "Oblomovs" patiesi ir viena no Jaunā Rīgas teātra izrādēm-brīnumiem. Ārkārtīgi sarežģīta un vienlaikus – ļoti aizkustinoša izrāde, kas parāda labāko, ko no Hermaņa teātra varējām sagaidīt. Izrāde, kas iedarbojas uz visiem – gan uz tiem, kas skatās racionāli, gan tiem, kam patīk skatīties emocionāli.

Alvim kādreiz bija koncepts – "bliezt ar maigumu", un man šķiet, ka šis iestudējums ir visspēcīgākais piemērs tam, kā tas ir – "bliezt ar maigumu".

Tas nozīmē gan mīlīgu cilvēcību, spēju vienlaikus paskatīties uz sevi gan ar skumjām, gan iejūtību, redzot tajā visā komismu. Tas ir stāsts par to, kā cilvēks satiekas ar pasauli. Tā ir dzeja-fantāzija, ka māksla ir spēcīga, ka cilvēka gars viscēlākajā nozīmē ir spēcīgāks par ikdienas likumsakarībām.”

Skats no izrādes "Oblomovs"

Aktierspēles augstākā pilotāža

Alvis Hermanis šodien saka: ""Oblomovs" ir mana labākā izrāde. Kad man prasa, kuras ir manas mīļākās izrādes, parasti nevaru atbildēt, jo visas ir mīļas – arī tās, kas nesanāk tā, kā gribētos. "Oblomovā" ir neticamās aktieriskās amplitūdas, īpaši jau Gundara Āboliņa un Viļa Daudziņa aktierspēlē, arī pareizās žanra amplitūdas, tur ir gan traģēdija, gan komēdija, stāsts, vēstījums, filozofija. Viss, ko domāju par aktiermeistarības tehnoloģijām.

Tas, ko šie divi aktieri dara – to īstenībā mūslaikos neviens nespēj izdarīt.

Esmu strādājis ar ļoti, ļoti labiem aktieriem, iespējams, labākajiem Eiropas aktieriem, bet tas, ko dara šie aktieri – tā ir augstākā pilotāža.”

Par izrādi šodien pēc atkalatgriešanās titullomā vēlreiz arī aktieris Gundars Āboliņš: "Jebkura izrāde attīstās un aug – kā bērns. Ir izrādes, kuras nomirst agri, taču tās, kurās ir dzīvā, cilvēciskā enerģija, dzīvo ilgāk. Protams, "Oblomova" izrāde nav tāda kā pirms septiņiem gadiem, jo arī mēs esam citi. 

Godīgi sakot, pēc šiem trim prombūtnes gadiem esmu sapratis, ka mana vieta ir šeit.

Te esmu vairāk vajadzīgs, un arī skatītājs šeit man ir vairāk vajadzīgs."

2 komentāri
Māra Bērziņa
Ne tikai Hermanis un Āboliņš. Daudziņš šai izrādē arī izcils!
Kremilek Rukis
Tā ir izrāde, kas paliek atmiņā uz mūžu. Runā maigi, ar smaidu, bet apakšā tā straume ir baisa. Tāpēc arī iespaids tik paliekošs. Tiešām Hermaņa un Āboliņa labākais darbs, kam Latvijas teātra pēdējos 30 - 40 gados nav līdzīga!
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti