Kāds ir kopiespaids? Saprotu, ka zināmā mērā tā ir darba intervija, ļoti atbildīgs brīdis.
Tieši ar darba interviju to nevar salīdzināt. Tāpēc, ka Jaunais Rīgas teātris, mūsu ansamblis, ar gadiem ir izveidojies kā ģimene. Mēs meklējam cilvēkus, kurus gribētu pieņemt savā ģimenē. Tas drīzāk ir kā bērnunamā meklēt bērniņu, kuru tu gribētu adoptēt, tā nav darba intervija. Kopiespaids? Es atceros, ka Imants Ziedonis savā laikā rakstīja par to, ka viņš piedalījās aktieru atlasei Rīgas Kinostudijas filmai “Pūt, vējiņi!” – viņi meklēja pa visu Latviju, kas varētu spēlēt Baibiņu un Gatiņu. Un tad no visas Latvijas sabrauca jaunieši, un Imants Ziedonis pat uzrakstīja – sanāca tāds kā antropoloģisks socioloģisks pētījums par Latviju, par to paaudzi. Tas ir tieši tas, kam mēs izgājām cauri šajās dienās. Gandrīz 300 cilvēku. Kaut ko tik intensīvu un jaudīgu es savu mūžu neesmu piedzīvojis – es četras naktis jau neguļu. Tāpēc, ka jebkurš, katrs no viņiem, atnesa savu pasauli un ielaida mūs savā pasaulē. Ko var teikt, - viss vēl nav beidzies.
Vai apmēram jau ir zināms – tas sakrīt ar to, ko jūs gaidījāt? Vai arī ir citādi?
Viss ir pilnīgi citādi. Pirmām kārtām, esmu ļoti gandarīts, ka mēs paglābām no šīs ļoti, ļoti grūtās profesijas milzum daudz cilvēku. Tā ir ļoti, ļoti specifiska profesija, un ne visiem cilvēkiem vajag sevi lauzt, lai tur ietu iekšā. Man pašam ir apgāzti ļoti daudzi priekšstati.
Šajās dienās esmu pats tik daudz ko iemācījies.
Vai galarezultāts pēc četriem gadiem rezultēsies kā darba līgums ar jauniešiem? Vai visiem atradīsies vieta Jaunajā Rīgas teātrī?
Tas skaidrs – mēs izvēlamies tikai tādus jauniešus, kas varētu strādāt mūsu trupā. Es jau īstenībā neesmu nekāds pedagogs ar interesi universāli apmācīt jaunus cilvēkus un palaist darba tirgū. Nē, tāpēc arī mūsu aktieri visas šīs dienas vērtē un skatās. Tas jau no viņiem pašiem ir atkarīgs. Ja tas būs tā, ka, augstskolu beidzot, viņi visi būs mūsu teātrim noderīgi, tad, es domāju, viņi visi arī strādās Jaunajā Rīgas teātrī.
Mums pēc remonta būs citi apgriezieni – Lāčplēša ielā 25 būs trīs skatuves, kur paralēli katru vakaru vajadzēs spēlēt izrādes, tāpēc skaitliskā ziņā trupai ir jābūt daudz lielākai.
Kurā brīdī jaunieši jau varētu sākt parādīties izrādēs?
Parasti teātra skolām ir divas taktikas. Viena – ka [jauno aktieri] marinē un nevienam nerāda četrus gadus. Tā, piemēram, darīja [Ādolfs] Šapiro Jaunatnes teātrī. Un otra taktika ir viņus lēnām, pamazām iesaistīt. Man vairāk patīk otra izvēle. Es gan zinu, ka gribētu viņus kādu laiku norobežot no preses, no medijiem. Zinot, kā mūsdienu tā saucamais šovbizness strādā – ka katru zēnu un meiteni jau uztaisa par dzeltenās preses zvaigzni. Tas ir pilnīgi postoši viņam pašam.
Kad apmēram varētu izkristalizēties – kad viņi varētu palēnām lēkt tajā vilcienā, ko sauc par izrādi?
Varbūt šoruden. Es nezinu, redzēs.
Vai šis uzņemšanas process zināmā mērā atgādina arī jūsu pašu mācību procesu? Kāda toreiz bija uzņemšana?
Nu, redz, manā laikā vēl bija Padomju Savienības beigas. Aktieri vēl bija tādi kā pusdievi, aktierim bija ārkārtīgi liela autoritāte sabiedrībā, teātrim bija cita loma. Teātris bija tāds slēptais tautas pašapziņas apliecināšanas veids un vieta. Ja šoreiz konkurss ir uz vienu vietu kaut kādi 10–15 cilvēki, toreiz bija pat 80 cilvēki uz vienu vietu. Jā, līdz ar to gribu pateikt – tie jaunieši, kas nāca tagad, vismaz tie, kas tikuši līdz pēdējai kārtai, visi ir konkrētāk motivēti, kāpēc viņi to izvēlas.
Tāpēc ka tagad jau tādi gudri un apsviedīgi jaunie talanti bieži aiziet uz biznesa augstskolām, [studēt] par juristiem – tur viņi savas aktiermeistarības liek lietā. Šie ir ļoti apzināti gājuši, kamēr atnākuši līdz šejienei.
Vai ir sajūta, ka skolas nav izdarījušas savu mājasdarbu?
Teiksim tā – tie, kas tikuši līdz trešajai kārtai, ir pārsteidzoši inteliģenti cilvēki savos 20 gados, jo pārsvarā tie ir ļoti jauni cilvēki. Bet, ja jāsaka par runas gabaliem, kas bija izvēlēti pirmajai kārtai, tas likās dīvaini. Izrādās, ka populārākais latviešu dzejnieks tagad ir Guntars Račs. Es to nekādi negribu vērtēt vai tulkot, bet vienkārši kā fakts. Joprojām topā ir Ziedonis. Un, piemēram, [Noras] Ikstenas un Māras Zālītes pēdējos romānus pats neesmu lasījis, bet noklausoties man ir tāda sajūta, ka man arī vairs nevajag lasīt, ka es visu zinu. Dažreiz septiņas reizes esmu vienu un to pašu klausījies.
Varbūt jaunieši par maz lasa?
Nē, es vēlreiz saku – bija ļoti dažādi cilvēki. Bet tie, kas ir tikuši līdz trešajai kārtai, te daudzi aizspriedumi apgāzās otrādi. Piemēram, es zinu, ka pastāv uzskats, ka mūsdienu jaunieši ir īsāki augumā. Izskaidrojums esot tāds, ka mūsdienu bērni vēlu iet gulēt, jo pēta savus telefonus tieši tai laikā, kad bērns aug, starp deviņiem un pusnakti. Atkal jāsaka, ka trešajā kārtā visi tādi diezgan gari – ja starp teātriem būtu basketbola turnīrs, tad Jaunais Rīgas teātris nākotnē varētu cerēt uz labiem panākumiem.
Vai var būt tā, ka visi tiek uzņemti?
Var būt. Bet, ja jūs gribat ar viņiem vēl runāt, tad tagad ir pēdējā iespēja, jo tad, kad viņi parakstīs līgumus ar [Latvijas Kultūras] akadēmiju, tad viņi laikam nerunās vairs ar žurnālistiem.
