Kā pastāstīja Latvijas Leļļu teātrī, aktrises vecākais brālis, rakstnieks un tulkotājs Jānis Žīgurs, 2. pasaules kara sākumā strādāja par diktoru Latvijas Radio, vēlāk kļūstot par bērnu raidījumu galveno redaktoru. Karadarbībai aktivizējoties, Jānis Žīgurs kopā ar māsām Hildu un Ernu un citiem pazīstamiem kultūras darbiniekiem evakuējās uz Astrahaņu. Teātra pasaule Hildai Žīgurei nebija gluži sveša, jo jau pirms kara viņa bija apguvusi aktiermākslas pamatus Latvju dramatiskajos kursos (1936–1938). 1942. gadā, atrodoties bēgļu gaitās Ivanovā, LPSR Mākslas ansambļa paspārnē Žīguri kopā ar dzejnieci Mirdzu Ķempi un citiem latviešu inteliģences pārstāvjiem izveidoja leļļinieku ansambli, kurš jau 1944. gadā ieguva oficiāla teātra statusu un iespēju atgriezties Latvijā. Jānis Žīgurs kļuva par jaundibinātā teātra direktoru, Mirdza Ķempe – par māksliniecisko vadītāju, savukārt Hilda Žīgure – par vienu no vadošajām aktrisēm.
Teātrī aktrise pavadījusi visu savu radošo mūžu – no tā dibināšanas līdz pat 1986. gadam, kad devās pelnītā atpūtā.
Hildas Žīgures skatuves tēlu galeriju veido – Buratino (Alekseja Tolstoja “Zelta atslēdziņa”, 1953), Melnā māte (Raiņa “Zelta zirgs”, 1955), Sprīdītis, Paija (Annas Brigaderes “Sprīdītis”, 1957, 1961, “Maija un Paija”, 1964). Tās ir tikai dažas lomas – aktrises veikums ir daudzkārt lielāks, bet jau nosauktajās iezīmējas tas plašais raksturu, jūtu, emociju spektrs, kam uz skatuves Hilda Žigure ļāvusi uzmirdzēt īpaši spilgti. Hilda Žīgure ir temperamentīgas aktrises paraugs. Tāds jēdziens kā aktiera ampluā leļļu teātrī ir daudz plašāks nekā dramatiskajā. Tam spilgts apliecinājums ir filigrānais Hildas Žīgures darbs, vadot titulvaroņu lelles leģendārajās izrādēs “Šveiks” (1974), “Šveiks frontē” (1975), kā arī iedzīvinot uz skatuves sava laikmeta satīrisko zīmi Hugo Diegu (“Diega zīmes”, “Diega darbi”, 1977), norādīja Leļļu teātrī.
