Aklais randiņš ar deju. Ieskats Dejas dienas pastaigās ar mākslinieku

Lai gan tradicionāli Dejas diena tiek svinēta 29. aprīlī, šogad nācās izvēlēties kādu citu mēnesi, un kāpēc ne mēnesi, kas tāpat kā aprīlis sākas ar burtu “A”. Tāpēc pēdējā augusta nedēļa tiek pavadīta Dejas dienu zīmē. Viena no noslēpumainākajām, intīmākajām un, iespējams, maģiskākajām tradīcijām jau četrus gadus ir akcija “Pastaiga ar mākslinieku”, protams, dejas mākslinieku. Tā var būt šķietami bezmērķīga pastaiga, ekspedīcija cauri laikam, sirojums ar pārbaudījumiem (vairāk pašam māksliniekam, nekā tev), kāpšanu pāri žogiem, bradāšanu pa jūru, iepazīšanās ar topošo izrāžu vīzijām, tēmām vai problēmjautājumiem.

Viss notiek pavisam vienkārši, nav jādomā, vai tev patīk konkrētais mākslinieks vai nē, vai labāk pieteikties pie kāda “lielāka” vārda, vai uzrunāt jaunos un potenciālos. Tev ir informācija tikai par laiku, vietu un potenciālo tēmas virzienu. Tavā ziņā paliek, tas, ko tu izvēlies – vai pēc vienīgā tev derīgā laika, vai ērtākās lokācijas, vai tieši pretēji, izvēlies vietu, kas raisa vislielāko interesi, pat ja tā nav ērta un jāmēro vairāki kilometri pāri visai pilsētai. Pastaigā dodies viens pats. Visticamāk, tev ir iedots mākslinieka telefona numurs, bet ja nav, tad arī tam ir kāds iemesls.

Noslēpumainība tiek saglabāta līdz pat brīdim, kas ir liktenīgā sastapšanās, un tajā izgaist viss mulsums.

Pastaiga ar mākslinieku

Dejas diena jau četrpadsmit gadus ir aicinājusi iepazīt laikmetīgo deju visnepastarpinātākajā veidā, cenšoties uzrunāt tos, kam aizvien laikmetīgās dejas skaidrojums ir jāmeklē svešvārdu vārdnīcā – meistarklasēs, radošajās darbnīcās, īpašās izrādēs un akcijās. Šogad arī performatīvi izglītojošās lekcijās lielākām un mazākām interesentu grupām. Bet tradīcija doties pastaigās ir saglabājusies. Veicot nelielu izmeklēšanu, izdevās noskaidrot, ka četru gadu laikā, kādu ziņkārīgo pastaigās ir veduši Vilnis Bīriņš, Alise Putniņa, Eva Kronberga, Eva Krūmiņa, Lilija Lipora, Karīna Lapšina, Ilze Zīriņa, Agnese Bordjukova, Katrīna Albuže, Diāna Panamarova, Krišjānis Sants, Agate Bankava.

Dodoties pirmo reizi uz pastaigu pirms četriem gadiem, man bija neizsakāmi daudz jautājumu:

vai netraucēs biedējošie laikapstākļi, vai īpaši kaut kas jāsagatavo, vai es spēšu atpazīt mākslinieku, ja nu man apniks, vai ja nu es nesapratīšu, par ko viņš runās?

Drošībai man bija iedots mākslinieka telefona numurs, bet tomēr es izslēdzu savu nedrošību un izslēdzu ieprogrammēto tieksmi uzdot jautājumus, ievelkot elpu un pāris reizes atrunājot sevi no domas atteikties, es biju gatava doties iepazīt laikmetīgo deju.

Pirmā pastaiga bija ar dejotāju un horeogrāfu Krišjāni Santu, mēs satikāmies zem Brasas tilta un devāmies tālāk pa sliedēm, pa viņa bērnības maršrutu, atceros, ka tas maršruts ļoti patika, bet pēc tam tā arī ne reizes neesmu spējusi to atrast. Brīžiem iegrimstot sarunās par bērnību, mēs runājām par deju, laikmetīgo deju. Pirms četriem gadiem, vēl tikai formulējās izpratne par to, kas ir laikmetīgā deja, tas bija aptuveni laiks, kad man pašai parādījās pastiprināta interese, jeb vienkārši varbūt zinātkāre iepazīt, izzināt laikmetīgo deju. To bezgalīgo brīvības, eksperimentu, tehniku, filozofisko konceptu lauku, ko sniedz laikmetīgās dejas izziņa. Klausoties Krišjāņa stāstos, mācījos dejas plašuma izjūtu, man liekas, no visām pastaigām tā bija visvairāk balstīta pašā dejas izpratnes veidošanā. Tomēr pastaigas ir unikālas un nesalīdzināmas, tās ir tik pat dažādas, cik dažāda var būt laikmetīgā deja.

Pastaiga ar mākslinieku

Gadu vēlāk pastaigā devos ar dejotāju un horeogrāfi Agati Bankavu, toreiz saprotot, ka nebūs laiks doties tālākās ekspedīcijās, es izvēlējos pastaigu, kas bija vistuvāk manai tā brīža dzīvesvietai, pašā pilsētas centrā, pastaigas maršruts veda uz Kluso centru. Bet ar cerību, ka mēs varēsim vismaz paceļot laikā – “Nākotnes mēģinājums” tika dots kā pastaigas nosaukums. Mūs vienoja sarunas par laika konstruēšanu, to kā pagātne veido nākotni, par tagadnes un nākotnes pilsētu. Fiksējām un skicējām ielas un mājas uz pastkartēm, vēlāk tām uzlīmējām virsū markas un nosūtījām tās. Agate pastaigas laikā formulēja idejas topošai izrādei, par atmiņām, par laiku, par vēstījumu saviem nākotnes es. Tā paša gada rudenī pie skatītājiem devās Agates izrāde “Memor”, kurā tika aplūkota atmiņa arī ķermeniskā, bet pēc gada “Future Freak”, kas tiešā veidā reflektēja par iespējamajām un labākajām iespējamajām nākotnēm.

Ar divām pastaigām ar dieviem dejotājiem bagāžā, trešajā gadā es jau šo pastaigu ieplānoju un nolēmu pie reizes pastaigāt gar jūru. “Ansis. Jūra” bija vārdi, kas mani uzrunāja, un norises vieta pārliecināja. Mangaļsalā, 24. autobusa pieturā nesatiku gan Ansi, bet Vilni Bīriņu, vienu no Anša – Anša Rūtentāla – audzēkņiem. Pastaigā līdzi ņēmām spoguļus, lai sataustāmā veidā paspēlētos ar Anša idejām. Pērn, Anša Rūtentāla jubilejas gadā, sarunas par šo režisoru, kustību teātra pionieri Latvijā, bija viena no burvīgākajām Latvijas skatuves mākslas vēstures izzināšanas ekspedīcijām, kuras laikā atklājās gan Viļņa personīgā pieredze, gan Anša rokraksts, idejas, fiziskās audzināšanas kultūra.

Pastaiga ar mākslinieku

Un šogad, atkalredzēšanās un došanās kopīgā ekspedīcijā ar Vilni Bīriņu, pareizāk sakot sirojumā pa Andrejsalu ar nosaukumu “Brālis. Sirojums, padomdevēju meklējot”. Pa Andrejostas teritoriju dodoties sirojumā, mēs gan pie laupījumiem netikām.

Šoreiz pastaigas pamatā ideju meklējumi jaunai izrādei, par brāli un bērnības sirojumiem, kuros neiztrūkstoša sastāvdaļa ir pārbaudījumi.

Daži tādi mums arī gadījās pa ceļam, sliedes, žogi, burvīgas celtnes, kuras norobežo žogs. Patērzēšana ar makšķernieku un priecāšanās par arhitektūras atklājumiem, kas paslēpušies no steidzīgajiem pilsētniekiem. Padomdevējus mēs neatradām. Mamma, Dievs vai “Google” neizklausījās pēc pārliecinošākajām atbildēm, bet to mēs pēc pastaigas nolēmām pārbaudīt pajautājot pašai “Googlei”. Vai atbilde tika rasta šajā pastaigā, vai ar nākamo ziņkārīgo… vai netika nemaz, varēs uzzināt sekojot līdzi Viļņa Bīriņa radošajiem darbiem.

Katra pastaiga atsedz daļu no mākslinieka privātās telpas un pasaules, atklāj tos impulsus, kas viņu mākslinieciskajā darbībā ir svarīgi, tos jautājumus, kas rotē un griežas viņu prātos. Daļa no tā vēlāk atspoguļojas izrādēs, jautājumi, kas ir bijuši verbāli, nereti pārvēršas kustībā. Dažādās lokācijas vietas, ilustrē, papildina un turpina vest ar vien dziļāk dejas izziņā. Tas ir stundu, varbūt divas, garš piedzīvojums, kuram, ja esi parakstījies, atliek tikai ļauties.

Pastaiga ar mākslinieku
Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti