Arnis Krauze: Ziemassvētki ir arī ticības, piedošanas un lūgšanas laiks. "Un tikai lūgšana ir stiprākā no mums" – tā reiz rakstīja Imants Ziedonis, un šis viņa dzejolis Latvijas Radio fonotēkā ir saglabāts aktiera Jāņa Paukštello balsī. Par lūgšanu un par piedošanu daudz ir runājis arī pats Jānis Paukštello, bet, kā saka viņa mūža lomas varonis Jāzeps: "Ne laiks, ne liktenis sāpes neizdzēš".
Vīrišķīgs spēks un dziļums, arī trauslums un garīgs smalkums, un galvenais – cilvēcīgums. Šādi dažādos laikos ļaudis ir raksturojuši Jāni Paukštello. Arvīds Lasmanis no filmas "Mans draugs – nenopietns cilvēks", Jāzeps no izrādes "Jāzeps un viņa brāļi", vai Raimonda Paula "Cielaviņas" izpildījums. Tie ir pirmie darbi, kas daudziem nāk prātā, domājot par Jāni Paukštello. Paveikts ir ļoti daudz. Latvijas Radio fonotēkas meklētājā, ierakstot aktiera vārdu, var atrast ap 700 dažādu arhīva vienību. Man ir prieks, ka Ziemassvētkos aicinājumam uz sarunu ir atsaucies Jānis Paukštello. Jāni, sveicināts!
Jānis Paukštello: Sveicināti!
Jau 30 gadu garumā tradīcija daudzās ģimenēs ir Ziemassvētkos televīzijā skatīties režisora Vara Braslas filmu "Ziemassvētku jampadracis", kur Jānis Paukštello ir Cīrulīšu ģimenes galva Valdemārs. Filma uzņemta 1993. gadā. Vai arī jūs paskatāties savas filmas?
Ar mani ir tā, ka man ir tāda ļoti dīvaina attieksme, skatoties uz sevi tieši filmās. Man liekas, ka tas ir kaut kāds cits cilvēks. Es nezinu, kāpēc. Streiča "Nenopietnajā cilvēkā" bija tā, ka viena epizode bija jāpārfilmē, un viņš teica: Jāni nāc paskaties, kas tur nav izdarīts. Es noskatījos un pēc tam teicu Jānim – nerādi man vairāk, es ticu tev, pasaki, kas jādara. Jā, ir diezgan dīvaini skatīties uz sevi ekrānā un arī klausīties sevi, kad es dziedu. Es nezinu, varbūt, ka "Nenopietno cilvēku"... Nu katru filmu varbūt vienreiz es esmu obligāti redzējis. Es to pieņemu, bet tā ka skatīties – nu nē. "Nenopietno cilvēku" rādīja, un es puikam prasīju – kas tas ir? [Viņš atbildēja] – nu, protams, ka tas esi tu. Jā, es savā ģimenē ne īpaši esmu kopis to, ka viņu tēvs ir kaut kāds īpašs cilvēks, jo es vienmēr viņos esmu audzinājis tādu attieksmi, ka viņu tēvs ir tāds pats cilvēks, kā visi pārējie, tikai viņam ir tāda profesija, kas ir visu acu priekšā. Tas uzliek daudz pienākumu un, jā, mazliet sarežģī dzīvi, jo visu laiku esi kā palielināmā stikla priekšā, un tevi mierīgi jebkurš var apskatīt. Kāds var uz tevi skatīties, un tu jau nezini, ko viņš domā. Viss šis komplekss manī ir iekšā, un man ir ļoti liela pietāte pret skatuvi noteikti. Mani pārņem dažādas sajūtas, kad es eju uz skatuves, it sevišķi, kad esmu centrā. Es neliekuļoju, tā tas ir, tā ir īpaša vieta. Tā nav kā baznīcā altāris, tas ir vēl kaut kas lielāks, nozīmīgāks, bet, jā, tā ir tāda vieta, kas mani mulsina mazliet, un vienmēr ir mulsinājusi.
Šis Valdemārs "Ziemassvētku jampadracī" pēc dabas ir tāds paskarbs, bet svētku laikā viņš atmaigst, pie eglītes ir smaidīgs un dzied. Kā ir ar Jāni Paukštello?
Nu jā, Ziemassvētkos, kā lai saka… Es esmu katolis, un es eju baznīcā, un es lūdzos katru rītu un katru vakaru. Es nenoliedzu, tā tas ir. Nu un eglīte, protams, un elementārās Ziemassvētku dziesmas, un pīrāgi, un, protams, zirņi, ko man bērni ne visai, bet pāris karotes jāapēd arī viņiem… Tas ir tāds labs brīdis. Īstenībā tas ir labākais brīdis [gadā]. Jāņos man ir mazliet skumji, bet Ziemassvētkos, ja vēl ir sniegs, tad viss manī pārvēršas.
Kāpēc tad Jāņos skumji?
Jo diena iet mazumā, un viss zāles leknums un dabas leknums it kā jau ir nobriedis, un daba ir gatava, lai rudenī dotu tālāko turpinājumu. Tad man nezin kāpēc ir mazliet skumji.
Šī gada nogale jums savā ziņā ir īpaša. Kā raksta mediji – ar izrādi "Čūsku vārdi", ko veidojis kopā ar Kārli Arnoldu Avotu, Jānis Paukštello atkal ir atgriezies uz Dailes teātra skatuves. Pieļauju, ka aktieris var aiziet no teātra un atgriezties, bet diez vai aktieris, it īpaši Jānis Paukštello var aiziet prom no Raiņa. "Čūsku vārdi" – publika to ir ļoti atsaucīgi uzņēmusi.
Īstenībā ir tā, ka es neesmu atgriezies, es esmu atkal teātrī, jo man nekāda cita teātra nav bijis. Varbūt, ka es esmu pie Annas Eižvertiņas paskatījies, kā ir, kad nav ne resursu, nekā, un tad tu aizej tur un paskaties, ka tavs teātris priekš aktiera ir vienkārši Dieva dota dāvana. Jā, kas attiecas uz Raini, tad man ir palaimējies, esmu nospēlējis "Krauklītī" Ventu, esmu piedalījies un galveno lomu tēlojis "Zelta zirgā", un tad mani ir Jāzeps, jā. Viss tas ir palīdzējis, jo man dzeja pati par sevi dikti patīk.
Es nekad savos koncertos neesmu prozu runājis, jo visur, kur Jānis Paukštello iet ar savu programmu, visi zina, ka es runāšu dzeju, un visi zina, ka es to daru viņiem tīkamā veidā, lai viņi var klausīties to tā, kā es to daru.
Tad nu Jāzeps, jā, un Rainis.. Ko vēl vairāk? Es veselu gadu atteicos no visa, kad es sapratu, ka mans darbs būs pie Jāzepa. Es to sapratu tā – es lieku roku uz sirds, es darīšu visu, lai tad, kad šis darbs būs galā, es varētu to roku uz sirds un pateikt sev, ka es darīju visu pēc labākās sirdsapziņas, ja ne vairāk.
Mazs citāts no rakstītā "Dailes" teātra mājaslapā par jūsu jaunāko darbu teātrī – "Čūsku vārdi": "Jānis Paukštello ir būtiska Dailes kanona daļa. Aktieris un leģenda. Viņa talants ir pārvarējis paaudžu robežas. Viņa lomas atceras, viņa teiktos vārdus citē un turpina atgādināt nākamajām paaudzēm. Visnemirstīgākais Paukštello devums ir viņa balss – reiz tā atdzīvināja Raiņa vārdus leģendārajā Arnolda Liniņa iestudējumā "Jāzeps un viņa brāļi" un arvien turpina ar savu dziļumu, patiesumu un vīrišķību piepildīt klausītāju sirdis." Šo jūsu jaunāko veikumu skatītāji ir patiesi novērtējuši. Es skatos, ka teātris ir ielicis vēl divas papildu izrādes janvāra beigās, februāra sākumā, un tās faktiski jau ir izpirktas.
Tas ir ļoti skaisti. Šie dzejoļi ir tīri man atlasīti. "Čūsku vārdi" ir mazliet sarežģītāki un mazliet ar tādu pieskaņu, ko varētu pielīdzināt bezgalībai. To visu es esmu dzejoļos paņēmis nost un atstājis tikai to.. Īstenībā tas ir mans personiskais stāsts par sevi, tikai ar Raiņa tekstiem. Par tiem vārdiem, kas tur [mājaslapā] rakstīti, īstenībā man ir mazliet mulsinoši tos dzirdēt. Prātā nāk Blaumaņa "Pazudušajā dēlā" tas Mikus tēls, kurš teica – nelej man to medu manā sirdī tik strauji.
Jāni, kāda bija šī atkalatgriešanās teātrī, kādas bija sajūtas?
Man mazliet jāizstāsta, kā tas varēja notikt. Juris Žagars man piedāvāja, vai es nevarētu piedalīties "Dailes kanonā". Es varēju, protams, darīt to, ko daru, braukdams pa Latviju savos koncertos, es varēju uztaisīt ko jaunu un arī dziedāt, bet tad es sapratu, ka man nebūs citas iespējas, kā tikai šī, kad es varu darīt to, ko gribu. Mans labais eņģelis – draugs Juris Vaivods, ar kuru man ir ļoti labas attiecības, kurš darba ziņā tik daudz man ir palīdzējis, gan dziedāt, gan ar savu muzikālo klātbūtni, gan visā pārējā, un viņš man palīdzēja arī tagad. Mums bija arī citi [autori], teiksim, Poruks, kurš tomēr ne īsti riktīgi saderējās ar manu dvēseli, un tad mēs vienā brīdī nolēmām – "Čūsku vārdi". Jo tas jau bija pārbaudīts variants vēl 80. gadu vidū. Ziedonis man teica, viņš aulā veidoja tādu ciklu "Mans Rainis", un viņš teica: "Jāni, es gribu, lai tu 25 minūtes runā bez jebkādiem režisoriem". Mēs ar viņu bijām strādājuši pie "Kunga un kalpa", pie "Poēmas par pienu" un pie "Tik un tā". Es reti par to runāju – man bija dikti labas attiecības ar Ziedoni, mēs esam runājuši par pasauli, viņš man ir izklāstījis savu pasaules uzskatu, un arī tas ir nācis tikai par labu visam manam darbam teātrī un tam, ko es daru. [..]
Kādas bija domas, emocijas pirmajā izrādē, atkal ejot pie publikas teātrī?
Tas nav prātam aptverams. Pirmkārt, skatītāji bija ļoti tuvu. Nav jau tā, ka esmu beidzis savas aktiera gaitas. Es dziedu, un es tagad varu jums pastāstīt, kā tas notiek, es runāju arī kaut ko nopietnu. Bet ka tik tuvu... un tik daudz pazīstamu cilvēku skatījās… Īstenībā, ja ir kas nopietns, tad es nelaižu nevienu klāt kādu pusstundu pirms, es apmīļoju to skatuvi. Tā kā [Raimonds] Pauls. Viņš arī iet pirms katra koncerta apmīļot tās klavieres, viņš apmīļo to skatuvi. Viņš iet uz katru koncertu vismaz 40 minūtes iepriekš. Es arī tā, es nelaižu nevienu klāt, "Jāzepā" es nelaidu nevienu klāt, un tagad arī – es aizeju apmīļot to mazo skatuvi, es pasēžu viens, paskatos uz tām tukšajām vietām.
Jā, es lūdzos pirms katras izrādes no "Jāzepa" laikiem un arī pēc – obligāti.
Jo visi lūdzas pirms, un tad, kad tas ir beidzies, aizmirst. Bet, ja arī tev nav kaut kas iznācis, tev ir jāpasakās providencei, ka tev ir bijusi izdevība šādu lietu darīt. Tā bija dīvaina atkalredzēšanās ar skatītājiem. Bezgala dīvaina. Pirmā izrāde bija mazliet nervoza, bet otrā jau aizgāja, kad varēja atvērties bez jebkādiem īpašiem stresiem. Tas nav stress vairs, tas ir tas iekšējais tremolo, par kuru Pāvuls teica – puisīt, ja tas tev nav iekšā, tad jau tu neesi aktieris. Tā bija. Es to nevaru pateikt – kā tas ir pēc septiņiem gadiem [būt] tik tuvu [skatītājiem] un ar nopietnu programmu, kad tu zini, ka tas ir liels gabals un ka tā ir tik liela intensitāte – tā runāt un tik ilgi. Bet es biju pārliecināts, ka visu nolīdzinās Jāzepa, Potivāra un Jēkaba dialogs, un Kārlis ir vienkārši fantastisks. Bija tā, ka es ļoti vēlējos, lai Kārlis ir tāds, kā es vēlētos būt, un viņš tad tā mēģināja...
Kārlis ir jaunais aktieris Kārlis Arnolds Avots.
Jā, un viņš mēģina, un es pētu, bet nevaru jau tā… Tas ir viņa Jāzeps. Tad, kad viņš palika malā to eksemplāru un sāka no galvas runāt, tad bija tā, ka pirmo reizi noklausījos, un pēc otrās reizes jau teicu – Kārli, man nav vairs ko teikt, jo es tevi vairāk nevaru ne mācīt, ne pamācīt, jo tas jau neesmu es vairs, mans [Jāzeps] ir tur, bet šis ir tavējais, un es esmu priecīgs, ka tu ej šajā virzienā. Tā ir neizsakāma sajūta. Tu klausies, kā cits cilvēks runā tavu tekstu, kas tev vispār ir izdzīvots, izlolots..
Jāzeps savā monologā saka vārdus: "Ne laiks, ne liktenis sāpes neizdzēš." Jūs savā dzīvē arī esat pieredzējis sāpes – gan fiziskas, gan emocionālas. Patiesi ir tā, ka ne laiks, ne liktenis tās sāpes nespēj izdzēst?
Un ir vēl turpinājums: "Sedz plāna plēve, nejaušs pirksts to plēš. Ak visas vātis vaļā vēl un čūla." Jā, tā ir, bet tā ir mūsu pieredze, tas, ko mūsu providence liek mums priekšā. Es lasu lekcijas Kristīgajā radio, es to daru jau 25 vai 27 gadus, neatceros vairs. Praktiski Kristīgajam radio būs 30 gadi tagad, Ziemassvētkos, nu varbūt 30 gadus es tur neesmu, bet ir kādi 27, 28. Es lasu Brūsa Hesa lekcijas par Jauno derību un par Evaņģēliju. Tā ir labā vēsts, kas atšķiras no lielās Bībeles, kur ir acs pret aci un zobs pret zobu. Jaunā derība ir mīlestības sludinājums visai pasaulei. Tas ir nekas vairāk kā stāsts par Jēzus Kristus krustu, ne par ko vairāk.
Cik smags ir tas jūsu krusts, ko Dievs jums ir uzlicis dzīvē?
Visa tā ticība, ko Ziedonis sauca par providenci, viņš man iemācīja šo vārdu, ir abpusēji griezošs zobens.
Tā tas ir. Ja tev dzīvē nepaveicas, ja tev ir mazliet kontrole savām darbībām, tad to proti arī apsvērt, kāpēc tas ir noticis. Es nevaru teikt, ka varētu apvainoties uz providenci. Viņi tev piedāvā ceļu, kuru iet. Ja tu pats aizej greizi, nu tad… Kaut gan kā Varis Brasla teica par lomām, ka tev tās neveiksmes ir jāatceras tajos brīžos, kad tev ļoti veicas, jo tās neveiksmes tev ir tikai palīdzējušas. Ja tu neesi salūdzis. Tad pasakies tām neveiksmēm, kurām tu esi ticis pāri, jo tu esi tur, kur tu esi, un par to vari priecāties. Šis man ir tas brīdis atkal, pēc "Čūsku vārdiem", jā.
Par to aiziešanu greizi.. Arī jums, Jāni, ir sanācis aiziet greizi dažos neceļos..
Stipri, jā.
Kas jums ir palīdzējis atgriezties atpakaļ uz tā Dieva ceļa?
Jā, kāds baidās no Dieva, bet tā ir providence. Ziedonis teica, ka providence ir vertikāla, un tavs darbs ir horizontāli, un tu esi tur, tavs mūžs ir tur pa vidu – vai nu tu esi tuvāk providencei vai darbam. Galu galā providence nosaka, vai tu esi īstajā punktā vai ne. Ja viņi tev palīdz, tad zini, ka esi īstajā punktā. Ja ne, tad tu kaut ko neesi sapratis šajā dzīvē.
Tas krusts, kas jums ir bijis jānes dzīves garumā, tas ir bijis gana smags?
Jā, man ir tā lieta, kuru es domāju, ka man ir… Bet tad, blakus visām tām muļķībām, ko runā tie nejaukie cilvēki, kas reizēm parāda sevi presē, man ir allaž blakus bijuši cilvēki, kuri ir palīdzējuši. Tie vieni ir tikai skādējuši, un tad tev ir jākliedz – visas vātis vaļā vēl un čūla. Viņi atgādina vēl pēc 25 gadiem to. Viņi man atgādina vienreiz, bet varbūt es katru dienu par to atceros trīs reizes vai septiņas reizes. To gadījumu nekad nevar izdzēst, nekad. Mani ir mierinājuši, ka tā notiek pasaulē, un tā notiek daudz, un tev ir tā smagākā lieta, bet tevi jau neviens nevar nomierināt. Pat ar mierināšanu nevar, kur tad vēl, kad tev baksta dvēselē kā ar šķēpu un sāpina. Nu, labi, nu, tad arī notiek tas, ka tu aizej uz krogu un iedzer..
Šajā laikā, Ziemassvētku laikā, kad ļaudis domā, ko viņi vēlas no nākamā gada un pārdomā, kas ir pieredzēts, ir cilvēki, kuri savā veidā ir zaudējuši ticību. Ir ļaudis, kas saka, ka netic nedz politiķiem, nedz valdībai, nedz tam, ka būs labāka dzīve. Vēl ir arī visas tās šausmas, kas notiek pasaulē, kara šausmas. Kas ir jūsu stiprais pamats, kas ir tas, ko jūs lūdzat un kur jūs atrodat ticību, ka tā gaisma nāks?
Visos savos koncertos kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā es ieturu pauzi kādu brīdi un saku – slava Ukrainai, lai dzīvo Ukrainas varoņi. To es daru katrā koncertā. Es lūdzos no rīta un vakarā. Es neliekuļoju, es to vienkārši daru.
Kad es atveru no rīta acis, es skaitu lūgšanu, un arī vakarā pirms gulēt iešanas es skaitu lūgšanu par mieru pasaulē, lai manam dēlam nebūtu jākaro. Viņš darīs to, bet, lai viņam tas nebūtu jādara.
Tāpēc kaut kā dīvaini sanāk, ka ir tik dīvaini laiki, ka lieli cilvēki izdarās un runā, un viņi melo tik šausmīgi, ka tas ir prātam neaptverami. Tad ir tā, ka man liekas, ka kaut kāds vājprāta laiks ir iestājies viņiem tajā domāšanā, viņi grib iznīcināt balto rasi, savus cilvēkus un citu cilvēkus. Es lūdzos, lai šis ārprāts ātrāk beigtos, jo visa pasaule ir sajukusi, visa Eiropa ir pusmiegā, tādā nirvānā tā peld. Lai viņiem Dievs dod tikai to labāko un maniem bērniem to labāko, un visiem mums, visām mātēm, meitām, vecāmātēm un tēviem, dēliem, lai būtu miers šajā Māras zemē. "Ir mīļa Māras zeme, tik silti sirdij tiek – pie krusta ceļa malā bērns baltu puķi liek. Skrien brūna sila bite un stājas ziedā dūkt; Es, ceļinieks, es gribu te brīdi Dievu lūgt."
