Cīņa par un pret
Kur gan citur visskaļāk runāt par brīvību, ja ne punktā, kur tā beidzas? Narvā, Igaunijas robežpilsētā, kur 96% iedzīvotāju ir krievvalodīgi, 88% – etniski krievi un upes otrā krastā mastā piesiets baltizilisarkanais karogs ar draudīgiem lietusmākoņiem virs tā, augusta vidū norisinājās Brīvības festivāls 2023 ("Vabaduse festival 2023"). To drosmīgi rīkoja Igaunijas teātra apvienība "Vaba Lava" jeb "Brīvā skatuve", pievēršoties brīvības tēmai un papildus Igaunijā radītām izrādēm meklējot tās izpausmes Vidusāzijas teātru darbībā.
Narvu negribīgi jāsauc par cilvēcības galapunktu, kur vēl aizvien pāri Narvas upei, kas velk robežu starp Eiropas Savienību un Krieviju, starp brīvo pasauli un asiņaini diktatorisko pasauli, ir pārmests ikdienības tilts. Tieši pār šo tiltu, kas atrodas tuvējā pasaules malā, ik dienu turp un atpakaļ kursē autobusi no Rīgas uz Sanktpēterburgu un augustā biļetes tajos ir izpārdotas jau labu laiku iepriekš. Pieprasīts maršruts, tā skaidro pārvadātāju kompānija.
Solidarizējoties ar Ukrainu, Brīvības festivāls manā kontūrkartē teātra valodā ieraksta Kazahstānu, Uzbekistānu, Tadžikistānu, Kirgizstānu un pat tālo aizokeāna Čīli. Viss viens – dzīvo, kur gribi, bet jācīnās par (vai pret?) vienu un to pašu.
No izrādēm spraucas slimas ideoloģijas īleni, autoritāro diktatūru traģikomisms, sieviešu pašnoteikšanās akūtums, nacionālo sakņu "restaurēšana", salauzītas vai pat izdzēstas identitātes, un pāri visam jebkura kara varaskāres bezjēdzīgums.
Katra no izrādēm nes patiesi smagu stāstu, kurš izaudzis no dokumentāliem faktiem. Kā tiecoties pie cilvēcības pirmsākumiem, daudzās izrādēs skan šūpuļdziesmas – ebreju, uzbeku, tadžiku, kirgīziešu –, atklājot notikušā un notiekošā traģisko pusi. Tā ir vēlme atgriezties drošībā. Sauciens pēc mātes. Pēc sākuma.
Festivāla programma tapa trīs gados trim cilvēkiem, apceļojot divus kontinentus. Viens no festivāla kuratoriem, lietuviešu izcelsmes dramaturgs Marjus Ivaškevičs stāsta, ka
izrādes festivālam tika atlasītas, vērtējot to, cik brīvs ir teātris konkrētā valstī.
Piemēram, sieviešu pašnoteikšanās jautājums Vidusāzijā skan daudz asāk un daudz skaļāk, nekā mēs to ieraugām Eiropas valstīs vai viesizrādēs. Pāri visam bijusi arī biedējoša atziņa, ka pašreiz pasaulē daudzviet runā par vienu un to pašu: par redzamo un neredzamo karu. Par karu ar ieročiem par lomām, kuras dala ļaunuma impērijas un to troļļi zemēs, kuras sagumušas zem vēstures smagmes. Par lomām, ko dala sievietes un vīrieši, pārrakstot gadsimtiem ilgus modeļus tā, lai sabiedrība netiektos uz pašiznīcināšanos.
Daļa izrāžu runā par nāciju pakļaušanu autoritārām varām, bet daļa – par sieviešu pakļaušanu patriarhālām hierarhijām.
Skaties, kā gribi, kopīgais tajās visās ir toksiskās maskulinitātes traumatiskais nospiedums kā indivīdā, tā etniskā kopienā.
Nezaudēt savu balsi, saknes un atmiņas. To mudina izrādes, kas iekāpušas politiskā teātra laukā un kuru amplitūda svārstās no atturīgas, dzīvesstāstos sakņotas atcerēšanās līdz groteski biedējošai ļaunuma maskarādei.
Karavīra acis
Festivāla priekškaru brīvības tēmai atvēra Igaunijas teātra "Vaba Lava" un Ukrainas Kijivas Dramaturgu teātra kopdarbs "Izvēlies labāku versiju". Izrāde, kas ir Hersonā dzimušās ukraiņu dramaturģes Natalkas Blokas (Natalka Blok) un pašmāju režisora Valtera Sīļa kopdarbs, iecentrē kara laika izvēles un spoguļo šī brīža realitāti Ukrainā. Izrāde vēsta iekšpusnieku ģimenes stāstu caur mātes dramaturģes, viņas dzīvesbiedra un viņas dēla attieksmēm, pārdzīvojumiem un lēmumiem. Līdzīgi kā Valtera Sīļa un ukraiņu mākslinieces Sofijas Meļņikovas izrādē "Drama Queen" ("Dirty Deal Teatro", 2022), arī izrāde "Izvēlies labāku versiju" vēršas skatītāju rindās asi un bez lieka sentimenta, pašironiski izgaismo apjukumu un grūto lēmumu par tās fiziskās vietas izvēli, kur atrasties kara apstākļos. Šis ir laikmets, kurā teātrim vairs nav laika slēpties aiz metaforām, un tas runā tiešu valodu. Izmantojot multimediju pieeju, izrādei ir papildu slānis, kas atbalso mediatizēto realitāti un atdod balsi ukraiņiem, atklājot to dažādos skatupunktus. Tas, kas paliek pāri pēc izrādes, ir klusējošs, bet vienlaikus caururbjošs skatiens uz lielā ekrāna. Acis, kas redzējušas absolūtu ļaunumu. Karavīra acis. Un vārdam te vairs nav vietas.
Redzēt šodienas Ukrainu festivāla dalībnieki varēja arī vēl caur citām acīm. Divās dokumentālās filmās, kuru nosaukumā bija arī vārds "Mariupole" un kuras veidoja vēl dziļāku sasaisti ar realitāti. Viena no tām "Mariupole 2", kas pērn atzīta par labāko dokumentālo filmu Eiropā, ir krievu nogalinātā lietuviešu režisora, arī antropologa un arheologa, Manta Kvedaraviča (Mantas Kvedaravičius, 1976-2022) skatpunkts uz ielenkto Mariupoli no patvērušos kopienas baznīcā. Tur ukraiņi par spīti nemitīgām kara atbalsīm ik rītu no jauna slauka šķēpeles un lauskas no pagalma, gatavo boršču uz ugunskura un baro baložus.
Otra filma ir "20 dienas Mariupolē" – kara korespondenta Mstislava Černova (Mstyslav Chernov) pirmā pilnmetrāžas dokumentālā filma, kura ataino ukraiņu žurnālistu komandas darbu, skaudri dokumentējot kara ainu un meklējot interneta oāzes pilsētas gruvešos, lai nosūtītu uzfilmēto pasaulei ārpus Mariupoles ar cerību par starptautiskās sabiedrības tūlītēju rīcību: nogalinātus zīdaiņus, radinieku vārdos neizsakāmās sēras, masu kapus, dzemdību nama bombardēšanu, ārstu pašaizliedzību un cilvēcības rentgenus kara apstākļos. Filma portretē absurdu, par kuru cilvēki nespēj runāt, jo vārdu vietā plūst asaras.
Kadri, kuri fiziski sāp, bezpalīdzīgi sēžot kinozāles tumsā.
Tai pašā laikā Harkivas teātris Ukrainā savu darbību esot atsācis nevis ar dokumentālu stāstu, bet ar kādu britu komēdiju, jo realitāte ar mākslu tur vairs nesacenšas. Atstāstot sarunas ar ukraiņu dramaturgiem, tie sakot, ka kara apstākļos, protams, var rakstīt arī par mīlestību, bet tik un tā fons tai būs karš. Arī Natalkas Blokas luga ir par mīlestību kara apstākļos: pret cilvēku, pret dēlu, pret dzimteni.
Mākslas un varas attiecības
Tiecoties dekonstruēt totalitāras ideoloģijas būtību, teatrālu ceļojumu laikā un telpā piedāvāja lietuviešu dramaturga Marjus Ivaškeviča jaunākās lugas lasījums "Totalitārā romance" režisora Henrika Tompera jr. (Hendrik Toompere jr.) interpretācijā. Šī bijusi pirmā sadarbība starp "Vaba Lava" un Igaunijas Drāmas teātri. Luga tapusi dramaturga personīgās pieredzes rezultātā pēc Vidusāzijas apceļošanas un pēc sarunām ar leģendāro tadžiku režisoru Barzu Abdurazakovu (Barzu Abdurazzakov), kura darbi vēl aizvien tur tiek aizliegti ar rakstiski formulētām atrunām, ka tie kaitīgi ietekmē jauniešu domāšanu, bojā starpvalstu attiecības (ar Krieviju, protams!) un, vispār, mākslinieks nedrīkstot interpretēt materiālu. Cenzūra ir dzīva. Izrāde, kas tika aizliegta un kuru varēja noskatīties festivāla laikā videoierakstā, centrā izvirzīja kirgīzu rakstnieka Čingiza Aitmatova romānā "Un garāka par mūžu diena ilgst" iedzīvināto Vidusāzijas teiku varoni mankurtu – cilvēku bez vēsturiskās atmiņas ar izdzēstu identitāti un izravētām etniskām saknēm. Tādu, kurš var uzbrukt pats savai mātei. Cilvēku, ar kuru var darīt jebko. Abdurazakovs uzsver, ka sistēmas un ideoloģijas vienmēr saredz to, ka "tas ir par mums" (vai drīzāk pret mums). Un tādā gadījumā pat stāsts par Rausīti var izrādīties stāsts par kādu autoritāru vadītāju, ja gribat. Un ar to pietiek, ja ne represijām, tad izrādīšanas aizliegumam noteikti.
Ļeņinam māksla neinteresēja, bet Staļinam bija interese arī par to, kas nozīmēja traģēdijas māksliniekiem, jo viņos Staļins saskatīja "dvēseļu inženierus", ko varētu izmantot savas sistēmas nostiprināšanā. Lugā Ivaškevičs grodi sajūdz pagātni – gan tālo, gan neseno – ar šo brīdi, lai runātu par mākslas un varas smagajām attiecībām. Izrādē satītas vairākas paralēlas līnijas, no kurām viena ved cauri rakstnieka Mihaila Bulgakova liktenim, pa ceļam pieskaroties arī režisoram un aktierim Vsevolodam Meierholdam, aktrisei Zinaīdai Reihai, literātam Vladimiram Majakovskim un citiem radošiem cilvēkiem. Cita tematiskā līnija ilustrē pašreizējo Vidusāzijas valstu autoritāro vadītāju komiskos uznācienus un tautas ieraušanos savos dzīvokļos, bet kopā tās abas savij lietuviešu dramaturga un tadžiku režisora saruna, ko uz skatuves izspēlē aktieri. Barzu Abdurazakovu uz skatuves smalkjūtīgi iemieso Gundars Āboliņš.
Ivaškevičs piebilst, ka diktatori ir smieklīgi tikai no attāluma. Un tam ir jāpiekrīt. Tik daudzkārt vieglāk ir spriest par situāciju un par šķietami pareizajām izvēlēm dotajos apstākļos, ja pats tajos īsti neesi. Arī par to runā izrādes. Par viedokli no malas, kas vienmēr būs vienkāršots. Raugoties uz Vidusāziju, vienīgā atšķirība no padomju okupācijas laikiem ir tā, ka šodien šo valstu iedzīvotāji varot no tām aizbraukt. Daudzi to arī gaida (taču, piemēram, Turkmenistānā no valsts var izbraukt tikai pēc 40 gadu vecuma, ko daudzi arī nepacietīgi gaida un pēc tam dodas prom, bieži vien uz Turciju). Un tie, kuri gaida mirkli, kad varēs pamest savas mājas, vairs nebūt nerūpēsies par tām.
Paliek paaudze, kas vēl aizvien jebkuros apstākļos ieraduma pēc runā čukstus telefonklausulē, ja nu kāds noklausās.
Cik daudzi no mums zina to, ka Tadžikistānā, brīdi pēc šķietamās 1991. gadā pasludinātās neatkarības no padomijas, pilsoņu karā no 1992. gada līdz 1997. gadam dzīvību bija spiesti zaudēt vairāk nekā 20 000 Tadžikistānas iedzīvotāju? Abdurazakovs atzīst, ka satricinoši ir tas, ka cilvēki pasaulē zina, kur atrodas Peru, kur atrodas Jaungvineja, bet nezina, kur atrodas Tadžikistāna un kas tajā noticis un notiek:
"Mūsu nav. Mēs vēl aizvien esam baltie plankumi ģeogrāfijā. Tā ir manas tautas sāpe, jo aiz manas muguras ir 10 miljoni cilvēku, kuri grib ienākt savā kāpņu telpā bez bailēm."
Sievietes kliedziens
Viena no festivāla virsotnēm ir paša Barzu Abdurazakova spožs iestudējums "Lavīna" Kazahstānas Žas Sahna teātrī biedējoši tīrā un politiski dažādos līmeņos spēcīgā vēstījumā. Tas ieved teiksmaini nenosakāma laika Vidusāzijas pirmiedzīvotāju mītnē kalnu pakājē, kur plecu pie pleca mīt vairākas vienas ģimenes paaudzes, kurās valda stingra hierarhija gan vecumu, gan dzimumu griezumā. Tas ir laiks, kad sarunāties drīkst tikai čukstus, jo citādi lavīna visus apraks.
Cilvēki ir zaudējuši balsis un prasmi kliegt, saglabājot vien pa kripatai savas tautas valodas.
Sarežģījums sākas mirklī, kad vienai no jaunajām sievietēm sākas priekšlaicīgas dzemdības – kliegt nedrīkst, vecmātei ir jāziņo prezidentam un dzemdētāja stājas tiesas priekšā, jo šai tumsonībā priekšlaicīgas dzemdības liecinot par netiklu dzīvesveidu, kas var ļaut jauno grūtnieci aprakt dzīvu. Aktieri pustumsā žonglē ar grotesku aktierspēli, pārmaiņus dialogos izceļot sasāpējušos sociālpolitiskos "augoņus", līdz kāda balss pāršķeļ klusumu un, izrādās, lavīna nenāk, tikai pārējie vairs nemaz neprot kliegt. Ne no bailēm, ne no prieka.
Līgavu tirgus cena
Vai feminisms šaipus – Eiropā – un taipus – Vidusāzijā – ir viens un tas pats? Tas ir jautājums, uz kuru atbildi var meklēt Uzbekistānas Ilkhom teātra izrādē "Pagrīdes meitenes" poļu jaunā režisora un pašreizējā "Vaba Lava" kuratora Jakuba Skživaneka (Jakub Skrzywanek) interpretācijā. Šis darbs, kura pamatā ir Dženijas Nordbergas grāmata "Kabulas pagrīdes meitenes: meklējot slepeno pretošanos Afganistānā" un kuru dramatizējusi īru dramaturģe Emīlija Reilija (Emily Reilly), pavelk nostāk gan izprecināto sieviešu plīvurus, gan zīmoliem apdrukātās burkas no Afganistānas realitātes, kurai jāmainās no iekšienes. Izrāde iesākas kā stāvizrāde: pieredzējusi trīs dēlu māte mentorē citas jaunās sievietes par efektīvākajiem paņēmieniem, kā tikt pie dēla sabiedrībā, kur vērtīgs ir vien vīrietis, bet sieviete ir objektivizēta līdz pārākai pakāpei. Sākumā birst joki, bet tad pakāpeniski skatītājiem satinas tāds kamols kaklā, kura pavediens vienā brīdī jau žņaudz nepanesamībā. Vismaz sievietes acīm raugoties.
Ja šķiet, ka tas jau nu Eiropai "nedraud", tad poļu kolēģi teic, ka vietējā sabiedrībā pat klejo jēdziens "katotalibāns" jeb "katoļu talibāns", kur sieviešu ķermenis izlikts tirgus laukumā un pieder visiem, izņemot pašu sievieti.
Uzbekistānas aktrises, kurām dalība šādā izrāde viņu mītnes zemē var kļūt par lielu kauna traipu, liekot nonākt sarakstos, izspēlē astoņu līgavu tirgu un ieurbjas skatītāju rindās sēdošo vīriešu acīs ilgi un neatlaidīgi. Ne velti par to runā uzbeku sievietes, jo pēc talibāna varas pārņemšanas Afganistānā Vidusāzijas valstis, tostarp Uzbekistāna, ir potenciālā šīs sērgas "izplatības" vieta.
Pašstāsti bez cenzūras
Autentiski jaunu sieviešu pašstāsti, piebārstīti rupjiem lamu vārdiem un fizioloģiski naturālistiskām ainām tiecībā uz ķermeņa pašnoteikšanos un deobjektivizāciju, uz skatuves izskan arī Kirgizstānas teātra "705" izrādē "Manā pasaulē ir tā", kuras režisors ir Tšagaldaks Zamirbekovs (Tsagaldak Zamirbekov). Tiesa, sākotnējās ieceres vietā par mūsdienīgu rokoperu uz lielās skatuves jauno sieviešu veidotā izrāde noris kirgīzu daudzdzīvokļu nama pagrabā. Aktrišu vietā ir vietējās kirgīzu influenceres ar feministisku pozīciju. Viņas ieslēdz virs savas galvas naktslampiņu un stāsta savu dzīvi, griežas uz padomju laika karuseļa, kas pārtop gan par Džuljetas balkonu, gan par sieviešu tiesību aizstāvēšanas protesta laukumu. Viņas ir pārrakstījušas pašu Šekspīru, jo tieši tas taču esot lielais teātris. Romeo te ir galēji labējs ultrapatriots, bet Džuljeta – feminisma aktīviste. Abu lomas spēlē jaunietes pašas, katra izmēģinot savu versiju par to, kādam jābūt Romeo jeb Ramesam. Pašas performantes kirgizstānietes ir divdesmitgadnieces, kuras grib iegūt pašnoteikšanos valstī, kur tā ir kļūšana par atkritēju ģimenē un iemesls cietuma lāvai. Katrai no viņām ir savs stāsts, kas cieši saaužas ar dokumentālajiem stāstiem, kuri izskanējuši pērnajā teātra sezonā arī Latvijā, tostarp "Dirty Deal Teatro" izrādēm "Mantojums", "Pārcēlāja", "Drama Queen".
Mirklis, kurš visasāk izgaismo kirgīziešu konservatīvo realitāti, ir erudīcijas šova imitācija, aicinot atrast skatītājiem lieko jēdzienu vārdu rindās. Piemēram, tēvs, meita, mantojums. Pēc izrādes kāds skeptiski noskaņots teātra pētnieks no arābu valstīm, kuram visās izrādēs pietrūcis mākslinieciskā slāņa, uzdeva jautājumu – kā tad tā, uz skatuves sievietes, bet aizskatuvē par režiju, scenogrāfiju un gaismām rūpējušies vīrieši.
Atbilde negaidot kā bulta no stingri nospriegota loka izšāvās no vienas no influencerēm sakot, re, tas ir spoguļattēls pasaulei, kur uz politikas skatuves ir vien vīrieši, bet sievietes stāv pie plīts, nevis uz skatuves. Šai izrādē ir otrādi.
Zēni un bezdelīdzēni
Savukārt Narvas ostas angārā iemājojusi režisora Elmāra Seņkova skumjā klaunāde "Divas garāžas", kas tapusi jau iepriekš teātra "Vaba Lava" paspārnē, portretējot postpadomju realitāti, kur sava vieta jāatrod no jauna. Jaunie vīrieši skrāpējoši jestrā izrādē remontē savu eksistenci tā, kā nu katrs prot, tiecoties atrast savu vietu un sadzīvot ar savu iekšpasauli, kuras patieso stāvokli nodod vien kāds rets žests vai intonācija. Aktieri ekoscenogrāfiski no vecām lietām rada jaunas lietas, kuras ne vienmēr ir lietderīgas, un dalās praktiskos padomos, kuri ne vienmēr ir noderīgi. Viņi grib būt vajadzīgi. Šie puiši var salabot visu, izņemot savu bērnību un padomju okupācijas laika mantojumu, kas slāņiem vien krājies garāžās un emociju kambaros ar precīzā aktieru Matīsa Budovska, Agra Krapivņicka, Simeoni Sundjas un Karla Roberta Sāremā izpildījumā. Izrādei iesākoties, angārā satraukti riņķo bezdelīga, Igaunijas nacionālais putns, barodama savus mazuļus pie sienas piemūrētā ligzdā. Nianse, kura liek paraudzīties uz šiem garāžas stāstiem kā uz vietu, kur ieilgusi bērnība un kur tik daudz dēlu, bet tik maz tēvu.
Neērtās vēstures lappuses
"Mammu, vai mūsu kaķis arī ir ebrejs?" To jautā no Krievijas emigrējušās aktrises Jūlijas Augas (Julia Aug) režisētā izrāde, kura balstās holokausta un igauņu hroniku mijiedarbē, pētot nacionālās traumas un to pārvarēšanas ceļus. Atšķirot neērto lappusi igauņu vēsturē, izrāde atdod balsis tiem, kuru dzīvesstāstiem punktu pielika Otrais pasaules karš. Šai lappusē kaimiņi nogalina kaimiņus – mācība nav gūta. Pāri traģiskajiem likteņiem režisore pārklāj mīlestības slāni, izrādei kļūstot par sava veida atvainošanos par kļūdām, kuras izraisīja kropla ideoloģija. Vietējos stāstos vairs nav tikai upura pozīcijas. Nācija ir pietiekami nobriedusi, lai runātu par holokaustu, ierakstot tajā arī savu neglīto līdzatbildību. Līdzīgi tam, kā šai tēmai uz skatuves Latvijā pievēršas apvienība "Kvadrifrons" izrādē par Viktoru Arāju "Nebiju. Nezinu. Neatceros" (režisore Paula Pļavniece, 2023).
Par to, ka ne tikai kaimiņi nostājas pret kaimiņiem, bet arī brālis nogalina brāli, vēsta otra Jūlijas Augas izrāde-lekcija ar mākslinieciskām etīdēm "Narva – zaudētā pilsēta". Tajā izrādes autore pievēršas lokālajai vēsturei, izmantojot dokumentālā teātra paņēmienus, intervējot vietējos Narvas iedzīvotājus un apzinot to vēsturisko atmiņu un izpratni.
Pati izrāde kļūst par sava veida arhīvos un cilvēku dzīvesstāstos veiktu izmeklēšanu par to, kāpēc šodienas Narva sastāv teju tikai no režīmus pārdzīvojošā cietokšņa upes krastā un no hruščovku pelēkajām kastītēm.
Kas iznīcināja Narvu, izdzēsa tās seju un ieveda strādniekus no Krievijas puses? Izrādās, ka to apjauš reti kurš no vietējiem iedzīvotājiem, kur nu vēl viesiem. Taču izrādes performanti pasaka priekšā – tieši sistēma un ideoloģija ar buldozeriem aizslaucīja drupas, mirdzot saulē nīderlandiešu flīžu lauskām kā dārgakmeņiem.
Ļaunuma karnevāls
Vispirms ir jāsalauž sevi, lai ļautu izlocīt no paša sistēmas cilvēku. To var uzskatīt par vissāpīgāko posmu indivīda un sistēmiskas varmācības attiecībās, no kurām atpakaļceļa vairs nav. To groteski makabriskā izpildījumā ilustrē Čīles teātra apvienība "La Re-sentida" režisora Marko Lajeras (Marco Layera) izrādē "Nesodāmības oāze", kas tapusi kā komentārs 2019.-2020. gada masveida demonstrācijām Čīlē "Estallido Social", vēršoties pret dzīves sadārdzināšanos, sociālo nevienlīdzību, universitāšu absolventu bezdarbu. Cilvēktiesības uz vārda brīvību šajos studentu nemieros tika policejiski izkautas ar vardarbību, izvarošanām, spīdzināšanām, kļūstot par smagākajiem pilsoņu nemieriem Čīlē kopš militārā diktatora Augusto Pinočeta laikiem.
Izrādē sistēmai padevušies cilvēki vairs nav cilvēki, bet zombijveidīgas marionetes, kuras absolūta ļaunuma karnevālā rausta policejiska vara.
Dienvidamerikas mākslinieki izvēlas fiziskā un vizuālā teātra krustojumu, praktiski atsakoties no teksta, bet kopsavelk visa festivāla gaitā uzkrāto varmācības esenci spilgtās mizanscēnās, pēc kurām, no pilsoniskās puses, paliek šķērma dūša, bet no mākslinieciskās puses sagūsta precīzā ainu un kustību dramaturģija un naturālistiskā pieeja tēmas interpretācijai. Galu galā pāri tekstiem un faktiem nogulst spilgta vizuāla metafora, kur vārdam vairs nav vietas. Viss ir acīmredzami.
