Izrāde, kurā nav aktieru, bet ir tikai teksts un skatītāji, nav nekāds absolūts jaunums. Valters Sīlis šim žanram redzējis jau vairākas versijas. Vienu – Rakveres teātrī Igaunijā, bet otru tepat pašmāju festivālā "Homo Novus". Viņu šis žanrs ļoti ieinteresēja, tikai ilgāku laiku nebija skaidrs, kādu saturu tajā ietērpt. Līdz radās ideja, ka tā būs konference, kas pulcēs dažādu jomu personības, kas dalīsies savā pieredzē par pielāgošanos sarežģītajam laikam, kādā šobrīd dzīvojam.
Lielākā daļa no tā, kas notiks izrādē, ir noslēpums, bet dažas detaļas režisors drīkst atklāt un skatītājus aicina šo izrādi uztvert kā spēli: "Šajā darbā es gribēju paspēlēties ar to, ka, jā, ir ieradušies uz šo konferenci noteikts skaits cilvēku. Skatītājs nezina, kas ir atnākuši, bet viņš arī nezina, kas ir viņš pats. Un to viņš pakāpeniski uzzina, kāda tad loma – lielāka vai mazāka – šī te notikuma gaitā būs viņam šajā konferencē. Katram beigu galā tomēr ir loma, viņš kļūst par kādu tēlu. Tas tad arī ir tas uzdevums – spēlēties ar to, vai mēs varam noticēt, cik daudz mums vajag to impulsu, lai mēs pieņemtu, ka tas, ko runā šis cilvēks, tiešām tā varētu būt. Un arī stāsts par to, ka – mums iet cilvēki garām ik dienas, bet mēs jau nezinām, kas viņu galvās notiek, uz viņu sejas nav rakstīts, vai viņš ir labākais vai sliktākais cilvēks uz šīs pasaules."
Teksts, kas skatītājiem jārunā izrādē, būs sagatavots, un tā autors ir pats Valters Sīlis. Kā šis teksts tiks sadalīts, tas ir noslēpums, bet sava nozīme tajā būšot gan katra skatītāja aktivitātei, gan citkārt arī vienkārši nejaušībai.
Kā jau konferencē – būs gan apaļais galds, kurā konferences dalībnieki dalīsies savās pieredzēs, gan arī kafijas pauze un viss cits konferencei piederīgais.
Tekstus Valters Sīlis rakstījis, iedvesmojoties no dažādu cilvēku biogrāfijām, cik no viņa var noprast, arī tādu, kuru darbība lielā daļā sabiedrības tiek vērtēta pretrunīgi vai pat izteikti negatīvi kā kaut kas ekstrēms vai margināls, bet kuriem ir atbalsts kādā savā domubiedru grupā. Skatītājiem tad vajadzēs iejusties arī šo – varbūt viņiem personiski pilnīgi nepieņemamo – cilvēku ādā.
"Šie nav remdeni tēli, par kuriem kļūst skatītāji. Katrs tēls ir iedvesmots no reāliem cilvēkiem. Izrādes dalībniekiem būs jācenšas pieņemt viņu patiesība, pat ja tā ir klaji pretēja viņu pašu patiesībai," skaidro režisors. "Vai pieļauju, ka kādam teksts liksies tik pretējs viņa būtībai, ka cilvēks atteiksies lasīt? Jā, tas arī būtu interesanti. Jo tad būtu runa par atbildību vispār mūsu izrādei turpināties. Patiesībā atbildība jau skatītājam ir katru reizi, viņš jau kontrolē jebkuru izrādi, teātrī ir ļoti izjūtama skatītāju ietekme. Bet šeit tā būs ļoti liela. Jo tā būs saistīta ar saspēli ar šo grupu, kura grib piedzīvot šo izrādi."
Iederēšanās vai neiederēšanās sabiedrībā – viena no tēmām, kas caurvīs Valtera Sīļa jauno izrādi, tāpat tā aicinās pārdomāt jautājumus – kā mēs vispār esam raduši eksistēt mūsu sabiedrībā, vai izjūtam, cik ļoti esam atkarīgi viens no otra, vai izprotam šo savstarpējo atkarību ikdienā?
"Dirty Deal Teatro" raksturo īpaša atvērtība jaunām formām un eksperimentiem, kas vēlāk dažkārt iedzīvojas arī plašākā Latvijas teātra kontekstā. Teātra direktore Anna Sīle uzskata, ka šādi jauni meklējumi tikai bagātina teātra procesu un šobrīd izrāde ar tik plašu skatītāju līdzdalību ir gluži vai likumsakarīga: "Jaunais teātris ir arī daļa no teātra ekosistēmas, un es uzskatu, ka visam ir sava vieta un skatītājs. Un ir skatītāji, kuriem interesē, kā ir būt arī dalībniekam. Mēs dzīvojam valstī, kur amatiermākslas kustība ir ļoti populāra, tāpēc domāju, ka tikai likumsakarīgi skatītājam piedāvāt piedalīties arī profesionāla teātra iestudējumā."
Valtera Sīļa izrādes "Konference visumā labiem cilvēkiem" pirmizrāde "Dirty Deal Teatro" skatāma otrdien, 27. februārī.
