Vaivars radījis ļoti sarežģītu, drūmu, brīžiem pat apokaliptiski absurdu darbu, kurā ievīti kristietības motīvi – "acs pret aci", "zobs pret zobu" un lielie jautājumi par piedošanu un sodu.
"Es šajā izrādē nodarbojos ar ļoti apzinātu populismu, bet tas populisms balstās kristietībā un par to, ka, ja mēs uzskatām sevi par augsti morālām būtnēm, mums nav tiesību uzskatīt, ka pat vistrakākais noziedznieks vai agresors arī nav augsti morāla būtne, kura saprot, kas ir labs un ļauns.
"Pieņemot to, ja viņš ir kaut ko tādu nodarījis, viņš sevi šaustīs; tā viņa sevis šaustīšana būs tās elles ugunis. Tāpēc es saku, ka vajag sodīt visus agresorus. Tāpēc, ka tā ir lielāka žēlastība, jebkurš, kas tev ir nodarījis pāri, ir jāsoda. Tu ar to pacelies virs tā, ka es gribu būt žēlsirdīgs, es gribu būt labs, palīdzi tam cilvēkam," teic režisors.
Teātra afišā izlasāma piebilde – "Pēc Larsa fon Trīra…". Kino zinātāji, veroties priekškaram un ieraugot melno kubu bez dekorācijām, sapratīs, ka runa ir par filmu "Dogvila", tomēr tā nav tieša atsauce.
Šo saistību komentē aktrise Maija Doveika: "Ja es drīkstu nodefinēt, kas man tas ir, tad es teiktu, ka te ir ļoti daudz absurda atšķirībā no "Dogvilas". "Dogvilā" tā notikumu attīstība izskatās loģiskāka, šeit tas vairāk ir absurds, vai tiešām no šādas muļķīgas idejas var izaugt reāla darbība, vai tas var attīstīties līdz neprātam, ka tas tā realizējas, tu pateici stulbību un tiešām to realizēsi."
Regnārs Vaivars atzīst: "Man vispār nepatīk iespaidoties, tāpēc es neeju nekad uz teātri, man teātris vispār neinteresē, nepatīk. Tie cilvēki, kuri saka, šis bija tajā izrādē – es nezinu, neskatos teātri, man teātris garlaiko.
Tas ir vairāk tādā nozīmē – pēc Trīra un pēdējo gadu notikumiem, un tā "Dogvila", protams, tā ir visvairāk saistīta asociatīvi ar šo stāstu, bet mani interesēja Trīrs kā stāstnieks, ne kā režisors."
Savukārt aktieris Romāns Bargais atklāj: "Es ļoti uzprasījos strādāt ar Regnāru Vaivaru, jo, manuprāt, viņam ir ļoti daudz, ko dot ne tikai skatītājiem, bet arī aktieriem. Viņš tiešām vēlas atdot no sevis ne tikai uz vienu izrādi, viņš strādā ar aktieriem tā, lai tas efekts būtu nākotnē ilgstošs."
Regnāra Vaivara radītais galvenais tēls Lilita aiziet no tēva un nonāk tādā kā nekurienē – ciemā, kur visi dzīvo kā bezpajumtnieki un gaida humāno palīdzību. Lilita kļūst par simbolisku Laimes un vienlaikus Nelaimes lāci, kurš cenšas mainīt sabiedrību, līdz piedzīvo vardarbību.
"Tā ir versija par to, ja Jēzus atnāktu vēlreiz, tikai šoreiz skaistas, simpātiskas sievietes izskatā, notiktu šis – te nesit krustā, te izvaro un tā," stāsta režisors.
"Šī labdare Lilita vēlas palīdzēt cietējiem, cilvēkiem, kuriem iet grūti, kuri ir nonākuši likstās, un vēlas būt politkorekta, saprast viņus, vēlas viņos ieraudzīt cilvēcīgo un piedod viņiem vairāk, nekā vajadzētu, un palaiž garām to mirkli, kad vajadzētu pateikt – pietiek! Un tas noved pie briesmīgām sekām," saka Romāns Bargais.
Grūta loma uzticēta jaunākajam izrādes dalībniekam, kura tēls cieš no vardarbīga tēva un pats tāds neapzināti mēģina kļūt. Aktieris Lūkass Daniels Laizāns jautāts, kas ir viņa versija, par ko ir izrāde, atbild:
"Zināt filmu "Šreks"? Šis ir ļoti līdzīgs gadījums, kad cilvēcība ir izmesta burtiski savvaļā, dzīvo uz matračiem, teltīs… tā kā burtiski izmesti ārā… dzīvo savu dzīvi, ēd konservus, ģērbjas kā bomži, izrāde vispār tāda ļoti interesanta."
Maija Doveika uzsver, ka izrādes būtiskākie jautājumi ir, vai visu var piedot: "Ko nevar piedot? Kā rodas ļaunums? Vai cilvēks ir ļauns? Vai viņš top ļauns? Jautājums, vai nav kādi apstākļus veicinoši katalizatori, kas veicina šo ķīmisko reakciju, kad cilvēks samaitājas, kad tas notiek ātrāk."
Mācītājs Krists Kalniņš, citēts izrādes programmiņā, akcentē jautājumus par taisnīgumu, nodarījuma sāpēm, atmaksu vai piedošanu.
Intervijā viņš atzīst, ka šī ir izrāde, pēc kuras aplausi uzreiz nebūs, pēc kuras cilvēki katrs aizies mājās ar saviem jautājumiem: "Tie ir tādi lieli jautājumi šajā pasaulē, kurā mēs dzīvojam, kurā viss ir tik nosacīti, kurā nu jau divās pasaules vietās notiek liels karš, un arī izpratne un jautājums par cilvēka atbildību tajā, kas notiek, un kāda mana atbildība tajā, un galu galā bailes par nākotni un kur atrast pamatu šobrīd nebaidīties, bet kaut kā atrast savu vietu un atbildību, lai es spētu dzīvot tā jēgpilni."
Pirmizrāde Latvijas Nacionālajā teātrī 25. oktobrī.
