Ceļa triloģija
Valters Sīlis ir režisors, kurš uz skatuves neatslābstoši caurskata vēsturiskos slāņus teātra valodā. Turklāt vēstīdams ne tikai pagājību rekonstruējošus notikumus teātra valodā, bet, lieki netērējot laiku, reaģē uz pašreizējo sociālpolitisko realitāti, nesaudzējot arī skatītāju. Sīlim ir pamatīga ar vēstures datnēm pildīta radošā krātuvē: tur ir leģionāri, barikādes, prezidenti, turklāt ne tikai Latvijas teātra telpā, bet arī kaimiņos Igaunijā un Lietuvā. Saliekot pēdējā laika nogrieznī tapušos režijas oriģināldarbus, jāteic, ka Latvijas Leļļu teātra jauniestudējums "Sibīrijas haiku", kā pamatā ir lietuviešu rakstnieces Jurgas Viles grafiskais romāns par trīspadsmitgadīga lietuviešu puisēna Aļģimanta jeb Aļģa ģimenes izsūtījuma pieredzi, noslēdz tematisku ceļa stāstu ciklu, pat triloģiju.
Režisors nu jau arī mazos skatītājus ved uz neērtām vietām un neērtām pieredzēm. Lai arī nesaudzīgi, tomēr vienlaikus godīgi, pāri visam saglabājot cilvēcību.
Pērnruden novembrī "Dirty Deal Teatro" (2023) telpas vidū aktrise Inese Pudža Ausmas lomā, visu izrādi guļot gultā, izrādē "Mammu!" ceļoja laikā un atmiņu telpā un izdzīvoja visu savu dzīvi vienā dienā, vienlaikus tajā iezīmējot arī Latvijas vēsturiskos notikumus un smagās izvēles par palikšanu un emigrēšanu. Savukārt turpat vēl gadu iepriekš, 2022. gada novembrī, kopā ar ukraiņu mākslinieci Sofiju Meļņikovu režisors Sīlis veda skatītāju daudz skaudrākā dokumentālā ceļojumā "Drama Queen", krustojot ukraiņu mākslinieces personīgās attiecības ar politiskām attiecībām, reflektējot par varmākas un upura lomām un bez lieka poētisma raugoties tieši skatītājiem acīs un jautājot viņu attieksmi pret Krievijas karu Ukrainā.
Lietuviešu rakstnieces Jurgas Viles ģimenes vēsturē sakņotais atmiņu komikss jeb grafiskais romāns kopdarbā ar mākslinieci Linu Itagaki "Sibīrijas haiku" iznācis 2017. gadā, piedzīvojis balvu un atzinību birumu un tulkojumus dažādās pasaules valodās, pašreiz jau gaida arī īstu animācijas filmu, kas top kā Lietuvas un Francijas kopdarbs. Latviešu valodā vizuāli ievelkošo garstāstu 2020. gadā izdevniecības "Liels un mazs" paspārnē iztulkojusi Dace Meiere – uz karstām pēdām grāmata iemantojusi arī 1. vietu Bērnu žūrijas vērtējumā 11+ vecuma grupā.
Ierasti vēsturiskās tēmas teātra telpā ienāk brīžos, kad noris tautām būtiski pavērsieni. Taču, vērojot mūsdienu Latvijas režijas ainavu, ir skaidri redzams, ka Valtera Sīļa interese par vēsturiskām un sociālpolitiskām tēmām ir bijusi neatslābstoša, neatkarīgi no konkrētā brīža notikumiem pasaulē un Latvijā.
Ja režisorei Laurai Grozai tematiski tuvais iestudējums "Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos" Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī pēc Sandras Kalnietes grāmatas motīviem ir bijis jauns ceļš dokumentālu stāstu pārrakstīšanā skatuves valodā, tad Sīlis, iestudējot "Sibīrijas haiku", dodas pie skatītāja pa sev jau ierastu dokumentālās, neērtās drāmas ceļu, taču šoreiz novatoriski būtisks ir viņa izvēlētais pagrieziens – godīga saruna ar bērnu auditoriju, ļaujot tai raudzīties uz sarežģītiem vēsturiskiem notikumiem no bērna skatpunkta.
Grafiski ekspresīvais garstāsts skatuves telpā nav pirmo reizi. Pērn rudenī Lietuvas Nacionālā drāmas teātra iestudējumā "Sibīrijas haiku" (rež. Augusts Gornatkevičs) aktieri stāstu izspēlēja vizuāli abstraktā telpā, ilustrējot to ar tērpu materialitāti – virpinot stāsta pavedienus, sadiedza stāsta atbalsis ar Ukrainas stāstu arī vizuāli aktieru tērpu zilidzeltenajos motīvos, bet Latvijā garstāstam savu skatuvisko versiju, sapludinot aktierspēli ar tematiskiem scenogrāfijas elementiem, 2022. gadā vēstīja Rēzeknes Tautas teātris. Parādot nesaudzīgos Sibīrijas sniegus un smacīgos lopu vagonus bērna acīm, Latvijas Leļļu teātrī iestudējumā "Sibīrijas haiku" lietuviešu autoru radītajā Aļģa ģimenes portretā Valters Sīlis pasvītro deportācijas dokumentalitāti, pastarpināti sastatot to ar pašreizējo ģeopolitisko bildi.
Tā izrāde pārtop par pieredzes stāstu, kurš vēl ciniskākā versijā pašreiz turpinās ukraiņu ģimeņu hronikās.
Pašreizējā kara apstākļos Krievija neaizved vis ģimenes, bet gan izzog no tām bērnus. Aplēses liecina, ka tie ir vismaz 20 000 bērnu…
Dzīvās animācijas "akrobātika"
Izrāde "Sibīrijas haiku" skatītājus sagaida jau teātra Lielās zāles priekštelpā: līdzās diedzēšanai paredzētām ābolu sēkliņām un sulīgām saldskābu ābolu šķēlītēm (kuru garša šķitīs krietni sūrāka pēc izrādes pirmā cēliena), te ir iespēja izlocīt savu balto cerību putnu – dzērvi vai svēteli – origami tehnikā. Lai arī priekšā ir grāmatas mākslinieces Linas Itagaki radīta shematiska instrukcija un paraugs, kā mazam, tā lielam nākas piepūlēties, līdz putns iedodas rokā. Līdzīgs efekts ir arī iestudējumam – neraugoties uz to, ka deportēto ģimeņu uzvārdu rindu garums ir zināms, kaut vai apceļojot Latviju "Deportēto kartē", izceļot uz teātra skatuves vienas ģimenes stāstu, nosaucot visus vārdā un iedzīvinot raksturos, katru ar savām vājībām, skatītāja sirdī neizbēgami aizvien lielāks plešas šīs traģēdijas mērogs.
Līdzīgi tam, kā 2016. gadā režisors Viesturs Kairišs melnbaltā kinovalodā rakstīja drāmu "Melānijas hronika", teju fiziski ļaujot sajust otrpus ekrānam Sibīrijas skrajās āres, tā režisors Valters Sīlis kopā ar mākslinieku Uģi Bērziņu, videomākslinieku Tomu Zeļģi un gaismu mākslinieku Uldi Andersonu palsos zemes toņos dzīvās animācijas valodā vēsta stāstu "Sibīrijas haiku". Abus darbus iezīmē izteiksmīga, sūri poētiska vizualitāte, kura ieliek mazo cilvēku skarbajā Sibīrijas ainavā, pārbaudot katra iekšējo cerību sēkliņu dīgtspēju.
Izrādes ceļā skatītāju pavada ne tikai stāstījums vārdos, bet arī dzīva ainava. Padarot uz ekrāna stāstu telpisku, skatītājs ceļo laikā. Vairākslāņu animācija ved dziļāk stāstā.
Aktieru rīcībā ir balsis un rokas – šie profesionālie instrumenti uz Latvijas Leļļu teātra skatuves darbojas nevainojami.
Stāsta sarkanais pavediens pāris stundu garumā ved cauri zaudējumiem, pazemojumiem, ilgām. Par spīti visam, pavadone šai vilcienā ir un paliek cerība. Stāstnieki, skaņraži, aktieri, animatori, citiem vārdiem sakot, dzīvās animācijas "akrobāti" ir pieci Latvijas Leļļu teātra aktieri – Rihards Zelezņevs, Baiba Vanaga, Elīna Bojarkina, Artūrs Putniņš un Kristīna Varša. Sasēduši pustumsā grimstošās skatuves labajā pusē nepilnu divu stundu garumā aizved skatītājus tūkstošiem kilometru tālā un vairākas desmitgades senā "ceļojumā". Aktieri žonglē ar varoņu tekstiem dažādās balsīs un vienlaikus rūpējas par vizuālo kadru gludu ritināšanos uz otrā skatuves pusē novietota ekrāna.
Dramatizējumu veidojis pats režisors – viņš no pasmagajā grāmatā atmiņu rekonstrukcijas ceļā dokumentētajiem notikumiem atlasījis dramaturģiski smagākos pieturpunktus, ļaujot tiem ienākt skatītāja pieredzē pamīšus ar Aļģa naivi dzidrajiem prātojumiem par pieredzēto.
Ir aizraujoši vērot dzīvo animāciju – to, kā aktieri žonglē ne tikai ar desmitiem papīra leļļu un fona ainavu, bet arī ar skaņu radīšanu, izmantojot ikdienas priekšmetus, kur gumijas cimds var kļūt par sikspārni, bet caurule par upes viļņošanos, turklāt vienlaikus sirdsgudri un intonatīvi daudzveidīgi ieskaņo nebūt ne morāli vieglo tekstu.
Raugoties uz animāciju, mans astoņgadīgais līdznācējs jautā, kālabad izgrieztās ilustrācijas ir tik neprecīzas?
Atbildēt nākas ar pretjautājumu, vai šādos ļaunuma virsvadītos apstākļos roka netrīsētu kara laika ekspresionisma manierē? Ja uz ekrāna aiz rokas skatītāja uzmanību ved mazais lietuviešu puika Aļģis, tad otrā skatuves puse skatītāju acīm un ausīm atver priekškaru uz teātra mehānismu aizkulisēm, ļaujot vērot teātra praktiķu meistarību šīs dzīvās mākslas radīšanā. Arī Gata Krievāna mūzikas slānis Aļģa stāstam liek atbalsoties vēl skaļāk asaru kaktiņos. Skatītāja uzmanībai ir kur aizceļot, īpaši brīžos, kad asaras sūrums ieķeras skropstās un aizmiglo skatu uz ekrānu.
Sīlis izrādes poētiskumu paplašina ar dziesmu, šo nevardarbīgo izteiksmes līdzekli nacionālās identitātes sakņošanai jebkurā augsnē, pat ja tā ir sasalusi Sibīrijas zeme. Dziesma izsūtītajiem, kuri vienojas kopkorī "Āboli", darbojas kā anestēzijas līdzeklis. Tas, ko animācijā stāstītajai izrādei pievieno radošā komanda, ir melnbaltas fotogrāfijas un reāli priekšmeti – āboli, to sēkliņas, herbarizēta nātre, asins piles.
Šis paņēmiens trāpīgi saasina stāsta reālo dabu, atgādinot, ka pieredze, par kuru stāsta Aļģis, ir atrodama daudzu ģimeņu fotoalbumos.
Bērna acīm Sibīrijas sniegos
Iestudējums "Sibīrijas haiku" skatītājam iedod bērna nekritisko skatpunktu uz totalitārisma pieredzējumu. Bērna eksistences apstākļi ir "šeit un tagad" un šāda rāmja izraisītā piespiedu pielāgošanās spēja. Bērna skatpunkts uz skatītāju iedarbojas divējādi, turklāt pat pretēji. Pieaugušā skatītāja pieredzē klausīties bērna stāstu nozīmē ieraudzīt vardarbīgi pakļautu dzīvju traģiku vēl skaudrāk un mokošāk, turpretī, paradoksāli, bet
skatītāja-bērna pieredzē bērna stāsts šo traģisko pieredzes ainavu padara maigāku caur Aļģa spēju raudzīties uz pasauli ar zinātkāri un gaišumu par spīti apstākļiem.
Mans vecaistēvs Nikodems 17 gadu vecumā Sibīrijā nonāca vilcienā no Latvijas. Tur viņš sastapa manu vecomammu Annu, kura Sibīrijā bija nonākusi no Ukrainas. Bērnībā par šo pieredzi vecvecāki vairumā gadījumu klusēja. Laiku pa laikam vien izskanēja pa kādai aprautai frāzei, īpaši aukstās ziemās, vai pa kādai tautasdziesmas rindai no vectēva puses, savā nodabā dungojot "Krauklīt’s sēž ozolā (i)". Vecmāmiņā mājoja visas pasaules rūpes par citiem, bet vectēvā stalta stāja, līdzās darbasparam – arī dzīvesprieks. Pārsteidzoši, bet caur Sibīrijā iemantoto rūdījumu šajos cilvēkos bija palicis sirdssiltums. Vienīgais "ierocis" pret ļaunuma sērgu.
Kad savā pusaudzībā aptvēru, ko šāds tāls "ceļojums" patiesībā nozīmē, uzzināt kaut ko vairāk bija jau par vēlu. Arī klusā doma reiz nokļūt vecmāmiņas dzimtajā Ivanofrankivskā, meklējot dzimtas saknes, šodien jau sāk šķist absurda.
Laika rats griežas, bet tam iekšā nepagurstoši, piepūstiem vaigiem, bez apstājas skrien ļaunums. Mēs esam turpinājums.
Ģimenēm, kuras caurauž totalitārisma izdurts pavediens, piespiedu kārtā savienodams visas šīs neredzamās dvēselītes, kuras Aļģis un citi bērni savā sirdsskaidrībā redz sev līdzās.
Iestudējums "Sibīrijas haiku" apliecina Latvijas Leļļu teātra gatavību runāt ar saviem skatītājiem godīgi arī par sāpīgām tēmām, turklāt aizraujošā formā, ļaujot arī aktieriem profesionāli un cilvēciski augt līdz ar mazajiem skatītājiem. Izrādes veidotājiem ir izdevies saglabāt grāmatas poētisko sūrumu, izceļot totalitārisma zābaka smagumu. Iestudējums ir vērtīga kolektīvās atcerēšanās prakse, piedāvājot ģimenēm kopīgu, jēgpilnu un domāt un runāt rosinošu stāstu. Tiesa, vecākiem jau laikus ir vērts padomāt, kā lai atbild uz bērna tiešo, bet tik smago jautājumu: "Kāpēc tas notika? Un kā cilvēki to pieļāva?" It īpaši laikā, kad no ikvakara ziņu kadriem uzbrūk allaž nomodā esošā ļaunuma noziegumi, kuri liek mātēm doties lauvam rīklē, meklējot savus bērnus.
