15. septembrī Dailes teātrī skatītāji pulcējās uz sezonas pirmo pirmizrādi – iestudējumu "Leopoldštate", kas tapis režisora Džona Malkoviča un starptautiskas komandas vadībā. Toma Stoparda pirms trim gadiem tapušās lugas stāsts ataino inteliģentas ebreju ģimenes skaudri traģiskos dzīves līkločus pagājušajā gadsimtā.
Aktieris Kārlis Arnolds Avots stāsta: "Tas ir izdzīvošanas stāsts, tas ir dzīvi apliecinošs stāsts, un, manuprāt, it īpaši šajos laikos ir patiesi aktuāls, un tāpēc tā ir laime saskarties ar tādu dramaturģisko materiālu, kurš vienkārši atklāj tev daudz uzdevumu."
Spēju identificēties ar lugu izceļ arī aktrise Ilze Ķuzule-Skrastiņa: "Manuprāt, mēs, latvieši, arī varam ārkārtīgi labi identificēties ar šo tautas likteni, ar tautas vēsturi, ar šo sakņu izjūtu, kura, manuprāt, mums arī ir ļoti izteikta kā ģimeniska un tradīcijām bagāta. Mēs esam traumēti tikpat ļoti, mēs esam iznīcināti un cēlušies, un ceļamies atkal, un gūstam no jauna savu pašapziņu, un mēģinām. Protams, ka mums ir no citām tautām, ko pamācīties, varbūt atceroties vēl vairāk un pieminot vēl vairāk, un ejot uz priekšu ar daudz augstāk paceltām galvām."
Iestudējumā, kas risinās smalkas ģimenes Vīnes mājoklī, iedzīvojas ļoti plašs Dailes teātra aktieru ansamblis. Viņi novērtē iespēju strādāt ar godalgoto aktieri un režisoru Džonu Malkoviču.
"Es domāju, mēs sākumā to ikonu, Malkoviča ikonu savā galvā turējām ļoti, ļoti augstu, un bija grūti tikt ar to galā, bet no režisora puses bija absolūts miers, ļoti liela cieņa pret aktieriem un tāda vēlme, lai mēs būtu ļoti patstāvīgi. Viņš ļoti ilgi vispār neko neteica, mēs mēģinājām, mēģinājām, un domājām – nu kad viņš kaut ko teiks –, jo katrreiz ainas beigās viņš pasaka "excellent"," darbu ar režisoru komentēja aktrise Vita Vārpiņa.
"Ļoti interesanti, viņš ļoti pacietīgi vēroja mēģinājumus, mēs ļoti daudz gājām tādā atkārtojuma ceļā, bet viņš ļāva mums meklēt pašiem, un tad tikai kā tādas šautriņas, tādas precīzas norādes, ko viņš domā, kā vajadzētu savādāk. Atliek tikai to ievērot," savās sajūtās dalījās aktieris Imants Strads.
Šis ir klasisks teātra iestudējums, un eksperimentālas, jaunas teātra formas un izpausmes te nesagaidīt. Skatītāju vērtējums nav viennozīmīgs.
"Manuprāt, tā ir viena no tām Stoparda lugām, kuru varbūt interesantāk ir lasīt, nekā skatīties iestudētu, it īpaši tik vecmodīgā režijā, kāda bija šī, kas man drīzāk atgādināja kaut kādu amerikāņu 70. vai 80. gadu Brodvejas reālistisku teātra iestudējumu, bet ar laikmetīgu teātri tam nav nekāda sakara, manuprāt, un drīzāk tam visam ir tāda naftalīna piegarša. It īpaši tāpēc, ka aktieri un viņu tēlojums man sagādāja ļoti lielu vilšanos, jo viņi praktiski nāca uz skatuves un atrunāja tekstus. Tas īsti nav tas, ko es sagaidu no mūsdienīga teātra," savu vērtējumu sniedza pirmizrādes skatītājs, režisors, producents Matīss Kaža.
Savukārt Latvijas Teātra darbinieku savienības valdes priekšsēdētājs Ojārs Rubenis pauda: "Es domāju, ka mums ļoti daudz režisori var veidot tieši to pašu. Tas, kas ar mums šobrīd notiek, ka mēs no mūsu režisoriem gaidām kaut ko ārprātīgu, modernu un superīgu, un, ja viņš rada kaut ko vienkāršu un saprotamu, ka tas vairs nav tā kā modē. Tas mani ārkārtīgi uzrunā – ne tik daudz tas Malkovičs, kā tas, ka tas Malkovičs atnes šo tekstuālo izrādi, saprotot, ka – eu, ja jau mums tāds Malkovičs to atnes, tad mēs arī tā varam strādāt."
