Raidījumā "Teātris.zip" par izrādi un tajā tvertajiem dažādajiem izaicinājumiem, ar kuriem ikdienā saskaras bērni ar autismu un viņu vecāki, sarunājas Valters Sīlis, Kārlis Krūmiņš un īpašā bērna Gerdas mamma Ilze Vācere.
Ojārs Rubenis: Ilze, jūs ar vīru jau bijāt redzējuši izrādi un tagad skatījāties vēlreiz ierakstā. Kāda bija sajūta pirmo reizi skatoties šo izrādi?
Ilze Vācere: Es teiktu – kā auksta duša, tāda patiešām kārtīga realitātes sajūta, jo mēs ar vīru šo izrādi gājām skatīties laikā, kad noskaidrojās, ka jaunākajai meitai ir diagnoze "bērnības autisms". Tā ir mana ikdiena 24/7. Man vienmēr nākas būt kaujas gatavībā, vienmēr ir izaicinājumi. Es bieži vien nezinu, kas būs pēc īsa brīža. Bet tas nemazina mīļumu un visu pārējo, ko es ikdienā piedzīvoju. Auksta duša, jā, jo
tā bija ļoti reāla izrāde. Man ne mirkli nešķita, ka es skatītos kaut ko, kur man stāsta, kāds varētu būt autisms, kāda varētu būt ikdiena ar bērnu, ar pusaudzi ar autismu.
Pusaudzis ar autismu ir mazliet citādi – tas ir intensīvāk. Arī tagad, skatoties atkārtojumā, es vēlreiz un vēlreiz pārliecinājos, ka Kārlim ir izdevies brīnišķīgi, jo viņš dzīvoja. Man ne mirkli nebija sajūta, ka viņš spēlētu vai kaut ko rādītu, viņš vienkārši bija. Ierakstu vēroja arī Gerda. Gerda ir divpadsmitgadniece, kurai ir diagnoze "autisms". Kad runāja Kristofers jeb Kārlis, Gerda dzīvoja līdzi. Varēja patiesi redzēt, ka viņa sažņaudza rokas un runāja vai arī dzīvoja līdzi katrai frāzei. Kā runāja kāds cits – mamma vai tētis, vai Šivona, vai pārējie – viņa atslāba, bet kā Kristofera runa pienāca, bija sajūta, ka viņa ir iekšā visā.
Ojārs Rubenis: Vai tas nozīmē, ka jūsu bērns, ka vispār šie bērni intuitīvi vai ar prātu sajūt tos bērnus, kuri ir līdzīgi?
Ilze Vācere: Es nezinu, vai līdzīgi. Ir lietas, kuras viņi jau no bērnības nolasa vispār no cilvēkiem, no viņu uzvedības. Bija tā, ka viņa [Gerda] maziņa daļai vispār negrasījās iet tuvumā un ir, kam viņa droši deva roku. Viņa savā ziņa ir netipisks cilvēks ar autismu, jo viņai patīk cilvēki, un tas ir iemesls, kāpēc mēs tik ilgi dzīvojām nesaprotot, kāda ir diagnoze. Viņai patīk sarunāties, viņa labprāt iet klāt, dod roku un sveicinās. Parasti ir priekšstats, ka...
Ojārs Rubenis: Visu laiku ir norobežošanās.
Ilze Vācere: Jā. Arī Kristoferam nepatika, ka viņam pieskaras. Gerda, ja viņa grib, ir pirmā, kas pieskaras. Viņai ir nepieciešams kontakts. Viņa arī skatās acīs. Viņai patīk pļāpāt, dziedāt.
Ojārs Rubenis: Tas nozīmē, ka viņa var socializēties, ka nav tā problēma tāda, ka visu laiku... Vai arī jums vienalga visu laiku ir jābūt blakus?
Ilze Vācere: Nē, vienmēr ir jābūt blakus. Viņai patīk sarunāties, un no vienas puses tā ir arī viņas problēma, jo es nekad nezinu, kāds būs tas cilvēks pretī, ar ko viņa izdomās sarunāties. Vīnes lidostā mums šovasar nācās iepazīties ar itāļu/angļu ģimeni. Viņa vēsā mierā aizgāja sarunāties pa pusei angliski, pa pusei itāliski, un mēs, pieaugušie, varējām tapt iesaistīti.
Ojārs Rubenis: Kā jūs iedomājaties savas meitas nākotni pēc kāda brīža, kad vairs nevarēsiet būt blakus?
Ilze Vācere: Šis ir jautājums, par kuru es domāju ik pa laikam. Mēs abi ar vīru. Jo tas ir sāpīgākais. Ne velti es meitas iespaidā esmu mācījusies uzvedības analīzi. Es to nepraktizēju diemžēl, jo man tas bija par daudz. Uzvedības analīze ir tā, ko Latvijā vēl pazīst kā ABA terapiju. Praktizējot, es sastapu vecākus, kuriem ir grūtāk situācija. Bet principā, un to es zinu arī no pētījumiem,
vecāki bērniem ar autismu ir tādā spriedzes režīmā kā aktīvā dienesta kareivji. Tas ir izpētīts un pierādīts. Nav melots, ka tas ir tā – visu laiku kaujas gatavībā.
Domas par nākotni es cenšos, cik vien var...
Ojārs Rubenis: Atvairīt?
Ilze Vācere: Nē, reāli darīt tajā virzienā, lai kaut kas mainītos. Es esmu iesaistījusies un darbojos Autisma apvienībā. Pagājušā gada laikā Autisma apvienība kopā ar Labklājības ministriju realizēja projektu "Atbalstīt ceļā". Es biju no tiem vecākiem, kas izgāja apmācību un kopā ar vienu mammu vadīja atbalsta grupas citiem vecākiem. Es domāju, ka šogad es turpināšu savu dalību ar domu... Es ikdienā esmu redaktors, bet ar vienu aci, ausi es klausos, ko es vēl varu darīt nākotnes labā. Mūsu mērķis ir, lai viņa būtu maksimāli patstāvīga, bet pagaidām Latvijā ar šo ir grūti, jo ir maz izpratnes par to, kā tas ir.
Ojārs Rubenis: Es domāju, ka lielāku novērtējumu jums abiem par izrādi un tev, Kārli, par Kristofera lomu, neviena "Spēlmaņu nakts" žūrija vai kritiķi nevar iedot, kā iedeva Gerdas mamma. Man liekas, ka tas ir brīnišķīgi! Vai jūs abi, strādājot pie šī materiāla, konsultējāties ar Autisma biedrību?
Valters Sīlis: Viens no mūsu darba sākumiem bija saruna ar Autisma apvienības vadītāju.
Ilze Vācere: Līgu Bērziņu droši vien.
Valters Sīlis: Jā. Kārlim, man liekas, [bija] daudz padziļinātākas, garākas, plašākas sarunas. Mums bija saruna visam aktieru ansamblim atsevišķi un kopā. Tas bija ļoti svarīgi. No mana skatpunkta tas sākās, izlasot brīnišķīgu stāstu. Tu redzi, kā tas iedarbojas emocionāli, un tu mēģini, ar tiem nosacījumiem, izstāstīt pietiekoši saprotami skatītājam, lai viņš sajustu. To mums arī izstāstīja – kādas ir tās sajūtas, kas bija jāpārnes skatuviskā valodā. No manas puses tas bija gana tehniski sarežģīts darbs. Kārlis strādāja pie tēla.
Tu strādā darbu, kā jebkuru teātra darbu, bet vēl pirms pirmizrādes es jau saņēmu ziņas – paldies, ka jūs to darāt, jo man ir ļoti grūti paskaidrot saviem tuviniekiem, bet beidzot es varēšu paskaidrot, kas tas ir.
Ojārs Rubenis: Kas to atrakstīja?
Valters Sīlis: Tuvs cilvēks, kuram arī ir bērns ar Aspergera sindromu. Pat grūtos brīžos tā bija tāda [apjausma], ka šeit ir lielāks mērķis, nekā mēs pat apzināmies.
Ojārs Rubenis: Valter, kā tu izdomāji izvēlēties šo darbu?
Valters Sīlis: Es izlasīju šo lugu. Es ļoti raudāju, lasot šo darbu. Man liekas, ka es izstāstīju Annai, savai sievai, ka esmu izlasījis šo lugu. Tajā pašā dienā, man liekas, Kārlim bija saruna ar Annu, un viņš arī bija tikko izlasījis šo darbu.
Ojārs Rubenis: Vai nebija tā, Kārli, ka tu vienā brīdī pats bijis domājis to studēt?
Kārlis Krūmiņš: Jā, sanāca, ka mēs paralēli ar to domu kaut kādu laiku dzīvojām. Es iesāku ar noveli. Atceros tikai to dienu, kad es tai pieķēros. Neatceros kāpēc, bet kaut kādā starplaikā domāju, ka sākšu lasīt. Es iesāku lasīt un tā es paliku – nokavēju to, kas man bija paredzēts, jo grāmata ievilka tik ļoti, ka es nevarēju atrauties. Pēc tam, protams, tālāk interesējos par materiālu. Gribēju to taisīt, bet, kad vienā brīdī ar Valteru sapratām, ka mēs abi domājam par šo darbu, tad mēs atradām veidu, kā kopā to varam izdarīt.
Valters Sīlis: Man liekas, ka šajā idejā bija tavs pirksts, [Ojār].
Ojārs Rubenis: Bišķi bija. Kārli, vai tu, strādājot pie šī darba, satikties ar līdzīgiem cilvēkiem, līdzīgiem bērniem? Kā tu ar viņiem komunicēji? Kā tu tiki līdz viņu būtībai? Man liekas, ka tas nav vienkārši.
Kārlis Krūmiņš: Man realitātes piesitiens daudz vairāk nāca no sarunas ar vecākiem, kuri ir kopā ar bērniem ar šādu diagnozi. Tas bija kaut kādā ziņā pat negaidītāks, asāks iespaids. Internetā pirms tam ļoti daudz lasot, es jau biju savācis diezgan lielu priekšstatu un informācijas apjomu, bet tiešais kontakts ar vecākiem lika paskatīties uz to mazliet no cilvēciski ģimeniskās puses, kā tas ir. Tajā laikā, kad mēs veidojām šo izrādi, man tikko bija piedzimis pirmais bērns. Es ik pa laikam domāju, kā būtu, ja būtu. Sākuma periods ir visai grūts droši vien visiem, bet pēc tam dzīvot 24/7 ar to, ka bērns visu laiku ir jātur redzes laukā...
Protams, Kristofers ir galvenais varonis, bet man izrāde vairāk ir par tēvu un māti, par to, kā ar to dzīvot, un kā mūsu sabiedrībai ar to dzīvot.
Man liekas, sociālais aspekts šeit arī ir ļoti būtisks. Ir vairākas sabiedrības grupas, arī šī, kas nav vairākumā, kas ir maza savā skaitliskumā, bet mēs visi dzīvojam šeit un, man liekas, ka mums kā sabiedrībai ir ļoti veselīgi...
Ojārs Rubenis: Saki lūdzu, kā ir būtu aktierim šādā lomā? Kā ir uz to saņemties? Vai tu pilnīgi ar aktierisko profesionalitāti vai arī ar iekšējo emocionālo spriedzi eju uz šādu lomu?
Kārlis Krūmiņš: Noteikti būtu jānodala spēlēšana un veidošana, jo tās tomēr ir divas dažādas, diezgan atšķirīgas lietas. Kaut kādā ziņā es diezgan veikli galvā izveidoju bildīt, kāds tas tēls varētu būt. Bet vien lieta ir izdomāt bildīt un cita lieta ir to aktieriski iedzīvināt. Tad es sapratu, ka man nepieciešams... Es mēģināju spēlēt šo sajūtu, noķert to ikdienā, braucot sabiedriskajā transportā, ejot uz mēģinājumiem. Es mēģināju dzīvē mazliet padzīvot ar to tēlu, lai saprastu, lai tas nebūtu tā – uzkāp uz skatuves un tad mēģini to no kaut kurienes atrast –, lai tam būtu kaut kādas saknes realitātē. Tā es spēlējos ar to domu – no Kristofera prizmas –, piemēram, ka vilcienā visi cilvēki ir potenciāls bieds un kā tas ir pusstundu braukt vilcienā, sakoties uz visiem ne gluži ar aizdomām, bet ar nedrošības sajūtu. Tā pusstunda bija briesmīga, šausmīgi gara un tā tālāk. Protams, ka es varu tikai mazliet pietuvināties. Es sapratu, ka man nepieciešams veidot arī to smadzeņu slodzi, lai es izprastu, par ko Kristofers runā brīžos, kad viņam ir īssavienojums galvā. Tad es paralēli savām domām mēģināju un tiku līdz trīsciparu skaitļu reizināšanai. Es galvā mēģināju reizināt trīsciparu skaitļus, un tad es, ejot, apmēram dabūju to sajūtu, kā, iespējams, varētu justies Kristofers. Tās bija manas kapacitātes robežas tajā brīdī. Tad es kaut kā drusku varēju, vismaz sev, noķert ticamības sajūtu. Otra lieta – kad spēlē, tas ir drusciņ vieglāk tādā ziņā, ka...
Ojārs Rubenis: Ir jau forma ir izstrādāta.
Kārlis Krūmiņš: Jā, tu jau esi izveidojis to un tad atliek peldēt. Varbūt šī bija viena no tām izrādēm, kur patiesībā bija diezgan grūti iesākt, bet pēc tam, ja reiz tu esi tajā baseinā, ir ļoti viegli peldēt.
Ojārs Rubenis: Kritiķis Atis Rozentāls rakstīja, ka režisors nav skaidri sapratis, ko iesākt ar abiem vecākiem – ar Daigas Kažociņas atveidoto Kristofera māti Džūdiju un Uldi Anži, kurš spēlēja tēva Eda lomu: "Daiga Kažociņa un Uldis Anže vairākas reizes no šī ritma izkrīt, turklāt savu varoņu pārdzīvojumus attēlo tik teatrāli, ka rodas sajūta, ka tas tomēr ir Kristofera neizpratnes pilnais skatījums uz pieaugušajiem, kas pārspīlēti kliedz un raud." Nu, mamma? Nu, Valter? Kā jums bija ar vecākiem?
Ilze Vācere: Man tomēr nešķiet, ka kritiķim ir izdevies uzķert, jo viņš nav 24/7 ar šo visticamāk un es ceru, ka viņa dzīve šajā ziņā ir vieglāka. Bija interesanti. Tagad, kad mēs ar vīru skatījāmies vēlreiz, viņš saka – kāpēc tas tētis nesaprot, viņam taču vajadzētu saprast, kā ir. Man pēc tam atnāca tāds [vērojums], ka mums vienmēr gribas, lai būtu kaut mazliet vieglāk, kaut mazliet tuvāk normalitātei. Tagad ir tāds labs jēdziens "neirodažādība". Mēs esam tie neirotipiskie un UDHS un autisms ir tie neirodažādie. Tas ir tik ļoti citādi. Tas, ko Kārlis stāstīja par domāšanu – es uz meitu bieži vien esmu skatījusies, arī tad, kad viņa bija maziņa, un, piemēram, kad viņa klausās mūziku, man ir pilnīgi skaidrs, ka viņa strādā, viņa arī skatās un vēro kaut ko. Arī Kristoferam bija lietas, ko viņš vēro. Tas, ko es gribēju pateikt, un labi, ka man ir iespēja –
tas, kas notika uz skatuves ar gaismu, ar skaņu, palīdzēja daudz ko saprast un uztvert to spriedzi, kā tā pieaug.
Jo viens no veidiem, kāpēc cilvēkam ar autismu pārslodze rodas... Mēs mākam skaņu izolēt. Piemēram, šobrīd jūs dzirdat manu balsi, jūs nedzirdat nevienu dūkoņu, kaut te šobrīd dūc, vēl kāds čabinās, bet cilvēks ar autismu bieži vien dzird visas skaņas vienādi intensīvi, un no tā, ka viņam viss skan vienādi intensīvi un viņš, kas galvenais, nekoncentrējas uz sociālo saziņu (uz balsi, uz cilvēku), jo viņam visticamāk interesēs kaut kas cits, tā pārslodze rodas. Tajā brīdī visa ir pārāk daudz. To arī uz skatuves varēja redzēt. Kristofers sāk rūkt, cits sāk kliegt, cits bēg zem galda apakšā. Tas ir tas, kāpēc vecāki kaut kādā brīdī ir vienkārši bezspēcībā. Man aiz muguras ir nepilns pusgads, ko es dzīvoju uz darbnespējas lapas, jo man bija izdegšana un depresija. Pa 12 gadiem beidzot pienāca mans lūzumpunkts, un ģimenes ārsts teica – pietiek, stop, tagad mēs drusku lēnāk. Tas ir tas, kam līdzi iet vecāki.
Ojārs Rubenis: Kā jūs uzskatāt, cik dziļi šādās tēmās var līst iekšā māksla? Un vai vajag gradēt skatītājus? No mākslinieka viedokļa jūs, protams, teiksiet, ka visu drīkst. Sāksim ar Valteru.
Valters Sīlis: Vienmēr ir jāpatver, ar ko tu runā, ir jāsaprot savs sarunu biedrs. Dažreiz režisoram palīdz literatūra, tas materiāls, ar ko tu strādā – kādas ir izvēles, kādā veidā, kādiem vārdiem tas tiek izstāstīts. Šajā literārajā materiāla daudz kas mums bija iedots, priekšā pateikts, kā mēs runāsim par šo tēmu šajā situācijā. Vai šo stāstu var stāstīt šokējošāk – noteikti.
Es arī esmu no tiem, kas uzskata, ka ir jāiet, cik vien dziļi [var] un nedrīkst bēgt un padarīt kaut ko maigāku, bet tajā pašā laikā ir jāzina savs sarunbiedrs. Mēs zinājām, kam tas materiāls ir rakstīts,
mēs zinājām, ka tā ir grāmata, kas būs pieejama jauniešiem un skolas vecuma bērniem. Tas ir tas palīgs.
Ojārs Rubenis: Kārli?
Kārlis Krūmiņš: Uz jautājumu, vai drīkst, es teiktu – mākslai vajag runāt par dažādām lietām. Un ja mākslinieks spoguļo pasauli, tad vajadzētu tajā lielajā spogulī spoguļot arī tās mazās detaļas, kas bieži vien ļoti daudz pasaka par sabiedrību. Es domāju, ka pieņemšanas ziņā mūsu sabiedrībai vēl ir daudz kur attīstīties un augt. Man liekas, ka šī izrāde caur šo tēmu runā arī plašākā līmenī, ka mums jāmācās būt pieņemošākiem, jāmācās izprast vienam otru, nevis tika tā statistiski vienam uz otru skatīties.
Ojārs Rubenis: Ilze, cik dziļi mākslā var slīgt tēmās iekšā, un ko labu un ko ļaunu tas var nodarīt?
Ilze Vācere: Man prieks, ka man bija iespēja noklausīties. Priekš manis izkristalizējās pāris vārdi: viens ir "godīgums", otrs ir "jārunā" – jārunā gan atklāti, gan dziļi. Bet pašmērķis nevar būt šokēt, pataisīt kaut ko traku tāpēc, ka es gribu uztaisīt kaut ko traku. Ja grib izstāstīt to, kā tas ir, tad pašmērķis nevar būt šokēt. Caur godīgumu ir iespēja parādīt un uzrunāt sabiedrību. Gerdai ir superīgi klasesbiedri un viņu vecāki (es varētu apraudāties laikam), tāpēc, ka viņai patiesi ir vieta savā klasē, viņi tur jūtas forši, pieņemta, un skolā arī. Pieaugušajiem bieži vien ir grūti, bet jaunieši (tie, kas ir vidusskolēni, tie, kas ir divdesmitgadnieki) – es redzu, kā viņi aug citādi, viņiem nav tāda "pareizi" un "ūber nepareizi". Gerda man ir iemācījusi situācijās, kur kādreiz kaut kas notiek, [sev pateikt] – stop, Ilze, tu nekad nezini, kas tam ir apakšā.
Ojārs Rubenis: Es gribu teikt milzīgu paldies vispirms jums, Ilze, ka jūs atnācāt un par šo tēmu esat gatava runāt; tev, Kārli, par Kristoferu, kurš mani (es šo izrādi esmu redzējis, man liekas, reizes četras) vienmēr ir aizkustinājis; Valter, tev par ideju, par toleranci un pietāti, kā tu veido materiālus. Paldies jums par sarunu!
