Ieva Struka: Vasaras izskaņā "Šņorbēniņos" ienāca dzeja, jo ir Dzejas dienu laiks, un arī tu savā laikā esi iemēģinājusi roku dzejā. Vai šis ir dzejas laiks? Un vai tev šis ir laiks dzejai?
Evita Ašeradena: Skaidrs, ka cilvēks, kurš kaut ko raksta, sāk ar dzeju… Kaut kāda mētāšanās bija. Paskatos vecos tekstus, kas iedziedāti ar mūziku – nemaz tik šausmīgi slikti nav. Bet – vai ir dzejas laiks? Es nezinu... Man liekas, ka dzejas laiks var būt vienmēr! Jautājums – vai tu to pamani vai nepamani. Mums ir dusmīgā dzeja, mums ir romantiskā dzeja, un šobrīd, iespējams, var eksistēt abas. Arī depresīvā dzeja, jo tomēr tik daudz kas strauji mainās – mainās saziņas līdzekļi, un sociālie tīkli iekaro lielāku uzmanību nekā grāmatas, bet iespējams, ka tie arī palīdz vairāk dzeju izplatīt. Manuprāt, dzeja, pat ja tu nesaceri to, bet lasi, nomierina.
Mani bērni, lai nomierinātos, vienkārši dzied, un arī tur ir dzeja. Tas, ka kāds ir radījis domas, kuras tev palīdz noformulēt savējās, palīdz.
Es šo to dažreiz dungoju, jā. No tā nevar tikt vaļā. Dažkārt kādos svinīgos brīžos parādās kaut kādas domas dzejā, bet nepaspēju pierakstīt.
Vai dzejai ir laiks būt uz teātra skatuves?
Tu domā tā kā Raini?
Ne tikai.
Raiņa mums tagad būs daudz, un ceru, ka tā arī būs dzeja. Vēl tikai notiek mēģinājumi, un nav zināms, kas būs, jo līdz Jaunajam gadam mums ir trīs Raiņi...
Tu domā visus Latvijas teātrus?
Jā. Dailē, Valmieras teātrī un Nacionālajā – būs trīs versijas par Raini. Valmierā būs "Jāzeps un viņa brāļi", kas būs Raiņa teksts saīsinātā versijā – daudz kompaktāks, bet tīrs Rainis. Saprotu, ka Dailē un Nacionālajā teātrī būs versijas par Raini, un tad mēs redzēsim, vai dzeja tur skan vai ne. Kaut kādā brīdī Valmieras teātrī, kad Viesturs Meikšāns iestudēja "Zelta zirgu", bija mēģinājums aiziet no dzejas prom – teksts tika drusku savādāk veidots. Valmieras teātrī bijušas arī "Sarkanās puķes" un kas tikai vēl ne, tā kā pateikt, vai ir dzejas laiks vai nav, es īsti nevaru. Protams, vienmēr tam visam drusku ir obligātās literatūras pieskaņa. Iespējams, tas nav tāds ļoti masveidīgs pasākums, bet dzeja palīdz radīt intīmus pārdzīvojumus un droši vien, ka mazos formātos tas ir vajadzīgs. Valmieras teātrī mums būs trīs zāles, un Apaļā zāle jau tika radīta tieši tādiem dzejas vakariem. (..) Es domāju, ka dzeja – kāpēc ne; tas nav viegli, bet tas palīdz saglabāties valodai.
Joprojām uzskatu: lai cik mēs gribētu būt starptautiski un ar izrādēm iet uz festivāliem, galvenā teātra nozīme tomēr ir valodas kopšana, jo īstenībā tādu tīru latviešu valodu, kas ir gramatiski pareiza un pēc jēgas šobrīd var redzēt tikai teātrī, tāpēc tas būtu ļoti svarīgi, ka tas tā arī paliek.
Jo ne medijos, piedošanu, kur nav redaktoru, ne visur citur – arī politiķu sarunās – mēs jau sen tādu tīru, labu latviešu valodu neredzam. Es nerunāju par to, ka tai jābūt sterilai! Skaidrs, ka ienāk jauni vārdi, jauni jēdzieni, valoda attīstās un nav arī jāturas pie tā, ka nedrīkstam lietot svešvārdus. Tie kovidlaikā ieviestie ārprāti ir tik šausmīgi smieklīgi – man liekas, valodniekiem tiešām būtu jāsaprot, ka laiks nestāv uz vietas. Tāpēc arī ļoti svarīga ir tā pati "Skolas somas" programma, par ko visi tā kā izliekas nedzirdot. Taču varam runāt, cik gribam, "Skolas soma" ir labākais integrācijas veids, kurā krievu skolas bērni, kuriem būs jāpāriet uz latviešu valodu un kas ir ļoti pareizi, viņi nāktu uz teātri un dzirdētu valodu – tas iedzīvina to, ka valoda paliek.
Vai patiesi uzskati, ka teātrī vēl dzirdam pareizo latviešu valodu? Jo patiesībā tās konstrukcijas daudzos jaunāka gadagājuma autoru darbos slimo ar to pašu kaiti, ar ko ikdienas sadzīves valoda, un galvenā argumentācija – ka valodai uz skatuves jābūt ļoti radniecīgai ar to, kā runā uz ielas, līdz ar to konstrukcijas ir jādeformē. Tad ir jautājums: vai tu teātrī vispār vari piedāvāt gramatiski pareizu valodu? Tas nenozīmē slengu – slengs ir valodas slānis, ko tu lieto sadzīves leksikā. Bet tas, kas mani tiešām satrauc Latvijas teātrī, tostarp Nacionālajā – ka izjūta par to, kāda ir dabiska teikuma konstrukcija, strauji pazūd. Tad ir jautājums: brīdī, kad tu ar savu dzīves pieredzi, savām zināšanām kā "vecs cilvēks" sāc iejaukties, tev pasaka – šitā vairs neviens nerunā! Ko darīt?
Tāpēc jau mums vajag to klasiku! Nākamajā sezonā Valmieras teātris, citējot Alvi Hermani, kurš teica, ka "bliež ar maigumu", mēs "bliežam ar klasiku". Viļa Plūdoņa "Atraitnes dēlā" būs maz teksta, bet "Pazudušajā dēlā" un "Rainī" būs teksts. Lai tevi saprastu mūsdienu skatītājs, jāmāk balansēt starp tā saucamo saprotamo valodu, kas ir ikdienas valoda, un to, kas ir tā latviešu valoda, kas tā kā drusku vēl jākopj. Tāpēc tas Rainis un Blaumanis. Mūsu gadījumā būs arī gan "Valmieras puikas", gan stāsts par soļotāju Jāni Daliņu – iestudējums "Ātrāk!" ir Toma Treiņa versija par viņu. Tur arī paskatīsimies valodas konstrukcijas, lai tās tomēr nepāriet feisbuka, tvitera un instagrama valodā. Valodas konstrukcijas veidojas no tā, ka tev ir zīmju ierobežojums, kurā tev jāpasaka sava doma. Droši vien kāds to apstrīdēs, bet domāju, ka tas ir galvenais iemesls, kāpēc valoda ir tāda, un
arī es strīdos mājās ar savu dēlu un saku – tā nedrīkst! Lai kaut kā koptu valodu, arī īsziņas – vismaz man – viņš raksta ar pieturzīmēm un garumzīmēm. (smejas) Saziņā ar draugiem, protams, ir gan ļoti daudz anglicismu, gan ārprātīgu saīsinājumu, kas mani padara nervozu, jo valoda līdz ar to pazūd. Viņi drīz runās vispār tikai ar līdzskaņiem, un nevar teikt, ka tā ir tikai skolas atbildība – tā ir arī ģimenes atbildība.
Ir jāliek lasīt bērniem grāmatas! Savai Sofijai šogad liku lasīt 1969. gada izdoto grāmatu "Reiz bija" – latviešu mītus. Ir tāda dzeltena grāmata, kurai visi gājuši cauri, un tur ir ļoti daudz tiešām skaistu latviešu valodas vārdu, kurus viņa pirmoreiz izlasīja. Tas ir cits temats, bet jādod bērniem lasīt ne tikai tas, kas šodien uzrakstīts, vai tas, kas vinnējis bērnu literatūras programmā, bet arī tās ļoti, ļoti vecās grāmatas, kurās ir daudz skaistu vārdu, kurus bērns dzird pirmo reizi, tad viņš prasa mammai, ko tas nozīmē, un tā arī tas veidojas. Igauņu režisore mūsu teātrim uzrakstīja brīnišķīgu stāstu "Manas domas grib ar mani parunāt", un tur arī – valoda, valoda, valoda, bērnam ir jāklausās un jāiedomājas daudz kas.
Neesmu pret lamuvārdu lietošanu – ja dikti vajag, to var darīt, un droši vien tādā ziņā mans etalons ir Kroders, kuram bija absolūti perfekta valodas izjūta, bet viņš lamājās kā traks! Tik sulīgi! Tai pašā laikā viņš pieprasīja absolūti precīzu teksta iemācīšanos, jo viņš teica – kad aktieris sāk runāt saviem vārdiem, viņš, protams, runā nepareizi.
Tieši tāpēc viņš sēdēja zālē un pieprasīja precīzu uzrakstīto vārdu, bet tādu, kas gulst mutē. Arī tad, kad Kroders iestudēja manu lugu "Tie paši oši", viņš kaut kādas lietas izlaboja – es biju priecīga.
Runājot par radošajiem darbiem: vai tavai grāmatai par Oļģertu Kroderu ir tapusi vismaz otrā nodaļa? Jo es zinu, ka pirmā ir.
Diemžēl nav. Kaut kā tā ikdiena ar pieaugošajiem būvniecības darbiem… Tajā brīdī, kad es to solīju, plānos vēl nebija "Kurtuves", bija kaut kādi paredzami termiņi. Ja mums ir direktori, kuri spēlē un iestudē, tad es to visu laiku pavadu būvniecībā un ceru, ka nākošgad tas beigsies un varēs uzelpot. Bet nu, protams, esmu ielaidusies avantūrā. Piekritu Armandam Zvirbulim, bet tas notiek tikai uz nakts rēķina. Taču tā ir milzīga, milzīga bauda, un tā arī mani dzen uz priekšu.
Kas ir vērtīgākais padoms, ko Kroders atstāja tev mantojumā teātra vadīšanā?
Droši vien tas, kā viņš pats uzvedās teātrī un kā režisēja: mēģināja ieklausīties visos cilvēkos. Viņš radīja sajūtu par aktieru un vispār visu teātra darbinieku devumu un nepieciešamību tieši konkrētajam teātrim, tieši konkrētajam iestudējumam. Lēmumus par to, kā viņš grib redzēt izrādi, viņš pieņēma pats – darīja tā, kā to uzskatīja par pareizu; tai pašā laikā – kā viņš iedvesmojās gan no scenogrāfa, gan no aktiera priekšlikumiem, gan no kostīmu māksliniekiem un mūziķiem, un visa kopā! To, kas bija vērtīgs, viņš paturēja, un tad, ja viņiem bija taisnība, viņš atkāpās. Kroders arī nebija ļaunatminīgs. Viņš redzēja pasauli tādu, kāda tā ir, viņš redzēja cilvēku vājās un stiprās īpašības, arī visu pārējo, kas cilvēku dara vāju vai stipru, bet kaut kādām lietām izrādes labā viņš kāpa pāri, veidoja savu stāstu.
Vēl – cieņa pret absolūti visiem teātra darbiniekiem: sākot no apkopējiem un beidzot ar galveno aktieri. Ja viņi ir teātrī, tātad viņi kaut kādu iemeslu dēļ to dara, jo nauda droši vien ir vismazākais iemesls, kāpēc cilvēks ir teātrī. Kroders spēja panākt to sajūtu, ka pat visiem skatuves puišiem bija sajūta par to, ka viņi rada visi kopā. To kopā radīšanu – to var no Krodera pamācīties.
Neiet jau viegli… Kad tuvojas pirmizrāde, viss iet pa gaisu, bet viņš tādā mierā tomēr nogaida. Es mēģinu darīt līdzīgi: viss iet pa gaisu, bet, ja pasaka, ka nevarēs, tad es kādas trīs dienas pagaidu, izdomāju savas versijas, tad kaut kur piekāpjos, kaut kur ne, bet galvenais – lai notiek izrāde. Gadu gaitā man radusies arī milzīga tehniskā pieredze – zinu, ko var izdarīt un ko nevar. Nu jau ir arī būvniecības pieredze – zinu, ko var, ko nevar un cik ilgā laikā. Ja viens kaut ko nevar izdarīt, zvani otram, trešajam. Kaut kā tās kopējās lietas labā izdodas cilvēkus motivēt.
Starp citu, runājot par tavu tehnisko un būvniecības pieredzi – vai, ņemot vērā visu, kas jādara, tevi var pārsteigt ar kādām tīri praktiskām lietām un norisēm? Tu zini, kā top skatuves gaisma. Tu zini, vai augstums ir pietiekams vai nepietiekams. Bet vai ir kaut kas, ko tu nezini?
Droši vien, bet, ja izrāde ir tāda, kas izraisa katarsi, tad es to nepamanu. Lielākoties es, skatoties izrādes visos teātros, redzu, kā kas ir uzbūvēts. Sliktākais, ka varu arī paredzēt, kas notiks tuvākajā laikā un kāpēc. (smejas)
Taču mani var pārsteigt ar absolūti parastām lietām: ar ļoti tīru emociju un precīzām attiecībām.
Vakar, piemēram, skatījos ģenerālmēģinājumu diezgan vecai izrādei "Labie cilvēki", kur Elīna Vāne ir galvenajā lomā. Tā man ir ļoti mīļa izrāde, un tā tagad brauks izbraukumos pa Latviju. Esmu ļoti priecīga, ka cilvēki visā Latvijā pērk biļetes – arī uz septembri, oktobri. "Ielecinājām" šajā izrādē Ivo Martinsonu, kuru iekārdināju kaut nedaudz atgriezties teātrī, jo viņš brīnišķīgs aktieris – tā ir Aigara Apiņa loma, bet Ivo kādu brīdi būs šajā lomā izbraukumos. Biju ļoti patīkami pārsteigta: skatos ģenerālmēģinājumu, ir tikai otrā reize, kad viņi šai izrādei iet cauri, un Elīna un Ivo spēlē tādā partnerībā… Vienkārši brīnišķīgi! Tas, kas šo gadu laikā nācis – ka es, gan pazīstot aktierus, gan arī vienkārši iepazīstot teātri, nolasu viņu domas, un tas ir nenormāli skaisti. Skatos, kas notiek Martinsona galvā. Tas ir fantastiski, kā viņš visu panāk. Par to man liels prieks, un ceru, ka Ivo tagad būs āķis lūpā un kaut kādā brīdī viņš kaut kur vēl paspēlēs, un Elīna šajā lomā vispār ir brīnišķīga. Tā kā es ceru, ka Latvijas skatītāji tiešām piedzīvos patīkamus mirkļus. (..)
Kas ir visgrūtākais, kam teātrī ir pateikt – "nē, tā nebūs"?
Visticamāk, tās ir kaut kādas radošās lietas, vizuālās lietas, kas prasa milzīgu naudu, ko tu kaut kādā brīdī nevari realizēt, bet tad, kad tu pasaki to "nē" vai "jā", tu nevari zināt, vai tev ir taisnība… Tev pretī sēž scenogrāfs, kurš saka – ja nebūs šī elementa, tad izrādes nebūs, bet tu skaidri zini, ka būs gan, taču par 150% tu to nevari zināt – tu zini apmēram par desmit procentiem vai dažreiz arī par sešdesmit, ka būs un ka tas nav galvenais izrādes elements, bet ir ļoti grūti strīdēties. Vai desmit tūkstošus atdot vienam izrādes elementam, vai honorāriem, vai tomēr ielikt nākamajā izrādē? Tas ir visgrūtākais.
Ir arī tāda veiksmes formula: tu jau pati zini, ka teātrī vari sapulcināt pasaules labākos režisorus, scenogrāfus, salikt visu, bet tā izrāde neaiziet. (..) Man ir tik liela pieredze, ka es zinu – esam gājuši tam un tam cauri, un es zinu, ka nebūs – nebūs! Bet pierādīt tu to vari, tikai atļaujot izdarīt.
Un tad ir jāskatās, cik tas maksā: ja tūkstoti, tad, protams, vari ļaut eksperimentēt un to taisnību pierādīt – kaut es zinu, ka nebūs. Tas grūtākais ir starp to "nē" un "jā" atrast kompromisu, jo ir scenogrāfi, gaismu mākslinieki un visi pārējie, kas saprot, ko tu saki, bet ir tādi, kuri nesaprot. Tāpēc
teātris kaut kādā mērā ir gan kompromisu māksla, gan arī tāda audzināšanas skola, jo scenogrāfi pabeidz studijas, atnāk uz teātri, un... Trakākais, ka mums bijuši gadījumi, kad cilvēkiem, kuri beiguši Mākslas akadēmiju, skaidrojam, kas ir kulises un arī to, kā skatuves dziļums tev kaut ko palīdz radīt...
Šis ir ļoti interesants punkts, pie kura apstāties! Vai tas vairāk nav saistīts ar cilvēka smadzeņu uzbūvi? Jo ir taču pilnīgi skaidrs, ka kādā no lekcijām – visticamāk, daudzās – ticis lietots vārds "kulises", bet, ja cilvēks par to brīnās... Ir arī gadījumi, ka cilvēks nezina, ka vispār ir tāds Valmieras Drāmas teātris. Tā varbūt ir mākslinieka selektīvā uztvere?
Jā, iespējams, jo arī es nespēju iedomāties, ka par to nebūtu runāts! Iespējams, ka studentiem nepieciešams vairāk prakses teātrī, jo katrs jauns scenogrāfs, kurš parādās teātrī – tas ir ļoti skaisti, bet tajā pašā laikā tās ir lielas galvassāpes tehniskajai komandai, kas pieradusi, ka atnāk profesionālis, sazīmē un parāda – kā to dara, piemēram, Mārtiņš Vilkārsis, Reinis Suhanovs, Reinis Dzudzilo, arī Pamela Butāne – brīnišķīga scenogrāfe, kura arī fantastiski iet uz kompromisiem. Valmieras teātris ir tādā situācijā, ka mums ir Apaļā zāle, kur mēs spēlējam, bet arī visu laiku ir risks – kurā brīdī atkal kaut kas no jumta līs... No administratīvā bloka nevar aiziet pa taisno uz Apaļo zāli un kaut ko ienest, jo tur visur ir stalažas – tur tagad tiek būvēts visu laiku. Līdz ar to jāiet caur Apaļās zāles skatītāju durvīm, jāiet apkārt pa ielu, līdz ar to scenogrāfiem jāievēro arī kaut kādi parametri – augstuma, platuma un garuma. Vēl tāds sīkums, ka ir kaut kādas lietas, ko nedrīkst skrūvēt pie grīdas, jo
Latvijas kultūras namos par Eiropas naudu uztaisīti remonti un ieliktas tādas grīdas, pie kurām neko nevar skrūvēt. Līdz ar to mums ir saraksts ar Latvijas kultūras namiem, uz kuriem mēs nevaram aizvest apmēram pusi no izrādēm, jo to dekorācijas ir skrūvējamas pie grīdas.
Un tad mums scenogrāfiem ir jālūdz: šī būs izbraukuma izrāde, tāpēc noteikti izdomājiet kaut ko tādu, lai nav flagu, kas ir jāskrūvē, vai kādas citas lietas. "Labo cilvēku" dekorācijas speciāli pārveidojām, lai izrādi varētu vadāt apkārt, jo arī tās dekorācijas bija paredzēts skrūvēt pie grīdas. Kad nāk jauni režisori ar saviem domubiedriem, mums ar katru ir ļoti lielas diskusijas. Vislabākais termins, ko parasti saka jauns režisors [par skatuves iekārtojumu] – "mums nekā nebūs".
Mēs varētu sastādīt vārdnīcu, ko nozīmē termins "mums nekā nebūs", jo tas "mums nekā nebūs" parasti nozīmē to, ka ir čupa ar vajadzībām, ko tiešām nav iespējams izpildīt… (..) Un beigās ir traki. Tad man jādod nervu ripas visiem un kaut kā jāmotivē, lai to "neko" tomēr ieliktu rāmjos un sadarītu.
Jo tas ir vistrakākais, tiešām – ja atnāk un pasaka, ka "mums nekas nebūs". Tad visi kļūst ļoti nervozi. (smejas)
Vai tev kā teātra direktorei pieredze palīdz vai varbūt tomēr traucē?
Teātra skatīšanas procesam bišķiņ traucē, bet tai pašā laikā – kā jau es saku: ja ir kaut kas ļoti skaists, es pilnībā varu atslēgties. Mans pēdējais pārdzīvojums, nerunājot par Valmieras teātra izrādēm "Sēras piestāv Elektrai", "Nelabie" – es katrā no sava teātra iestudējumiem kaut ko gūstu, Jaunā Rīgas teātra izrādē "Žižeks. Pītersons. Gadsimta duelis" absolūti varēju aizmirst visu, skatīties un baudīt, tā kā nav jau tik traki. Skaidrs, ka kaut kādā mērā traucē, bet es varētu rakstīt labas recenzijas. (smejas)
Kas ir tas radošais radars, ar kuru tu uzķer to, kas ir aktuāls pasaulē, un vai tas, kas ir aktuāls pasaulē, var būt aktuāls arī mākslā un kultūrā? Jo brīžiem man pašai subjektīvi ir tā sajūta, ka pasaules notikumi un mākslas notikumi dzīvo atšķirīgu dzīvi. Kā tu nolem, ka par to un to tomēr būtu jārunā teātrī?
Ir dažādi. Piemēram, uzskatu, ka Holivudas histērija par politkorektumu ir Holivudas histērija. Paliksim pie tā. Jo Latvijas sabiedrība tomēr ir diezgan normāla un mums nevajadzētu ieviest kaut kādas normas, par ko tu vari dabūt "Oskaru"... Tas lai paliek kritiķu ziņā.
Manuprāt, tas, kādā valodā vai par kādām tēmām tiek runāts – tas nav izšķirošais. Galvenais ir kvalitāte.
Protams, nevaram izlikties, ka nav kara, nevaram izlikties, ka nebija kovida, tāpēc arī tā Regnāra izrāde (Regnāra Vaivara luga un iestudējums "Burbulis" – red.), lai kāda arī tā nebūtu – ir svarīgi paskatīties atpakaļ uz kļūdām. Jo tagad mēs visu laiku lasām: vajadzēja vai nevajadzēja potēties, tur tas un tas… Kaut kādus secinājumus vajadzētu izdarīt, jo nav jau tā, ka viss ir beidzies. Protams, gan karš Ukrainā, gan kovids, gan sociālie tīkli, mediju pasaule – viss ir ļoti mainījies, un kaut kādā ziņā tas ieviesis milzīgu nedrošību, arī milzīgu populismu.
Mēs redzam, kas notika un notiek mums apkārt politikā, un vajadzētu kaut kā piešķirt vērtību gudrībai un saprātam. Droši vien, ka teātris var dot kādus mājienus, bet galvenais – nevajag histēriju.
Nevajag arī pārspīlējumus – ka visiem jātaisa izrādes par kovidu vai par karu, jo redzam, ka cilvēks jau piemērojas visam, lai cik briesmīgi tas arī nebūtu: Ukrainā bērni iet uz skolu, mēģina dzīvot dzīvi, kāda tā ir. Saturam ir milzīga nozīme. Galvenais – saglabāt spēju redzēt lietas pēc būtības.
Ir ļoti grūti definēt visu, ko cilvēks dara teātra direktora amatā. Pēc tavām domām – kas šī amata aprakstā ir punkts numur viens? Pats svarīgākais?
Kultūras ministrijā teiks – galvenais ir pildīt deleģētās funkcijas, nodrošināt kapitālsabiedrības nepārtrauktu darbību un finanšu plūsmu bez zaudējumiem. Šībrīža karstie teātra notikumi, no kā mēs nevaram abstrahēties, kas tā kā biedē un raisa visādas pārdomas, norāda uz to, kas ir pats galvenais uzdevums teātra direktoram. Taču pats galvenais – nepazaudēt sajūtu, ka pati galvenā ir komunikācija ar kolektīvu.
Tev ir jājūt, kas notiek, un jāsaprot, kurā brīdī kaut kas uzšvirkst, kurā brīdī kaut kam ir nodarīts pāri, ka rūgtums ir krājies un tu neesi pamanījis, par ko.
Vēl visu laiku ir ļoti svarīga realitātes sajūta – ka tu sevi vēro no malas, vai arī dabū gudrus padomniekus, kuri pasaka, kur tu šauj greizi vai kas ir labi. Tai pašā laikā, protams, būtiskas ir arī tādas sirreālas lietas – ir kaut kas, ko tu vari ietekmēt, un kaut kas, ko tu nevari ietekmēt: piemēram, tu dari visu no sirds, bet tev kādā brīdī neveicas – pēkšņi skatītāji nenāk.
Domāju, ka tas arī galvenais – nepazaudēt komunikāciju, lai ir normāla informācijas aprite par notikumiem, lai nerodas savas versijas par to. Tas, ko es tev teicu par Kroderu – tev jārada un jāuztur sajūta par visu cilvēku piederību un vajadzību kopējai lietai. Nezinu par citiem, bet es pati cenšos darīt vairāk, nekā cilvēks spēj izdarīt, un, ja kāds to redz un novērtē, tad jau viņam arī, ceru, rodas sajūta, ka tiek darīts viss iespējamais.
Man pašai ir tāda sajūta, ka es tomēr mēģinu darīt visu, ko vien varu, lai cilvēkiem būtu sajūta par attīstību – vairāk šobrīd tiešām nevaru, bet ceru, ka varēšu. Nākošgad būs jauni izaicinājumi. Tātad – pats galvenais – nepazaudēt realitāti un lai nepārtrūkst komunikācija. Jo ir skaidrs, ka teātrī tu nevari vadīties no tā, ka tev apkārt ir tikai draugi, jo tā nav. Skaidrs, ka tu esi vientuļš līdz ārprātam un tev ir jādomā, ko tu runā, kam runā. Tajā pašā laikā es cilvēkiem uzticos un esmu ļoti priecīga, ja uzticas man. Var jau smieties par ģimenes sajūtu, bet kaut kā tā ir – ja palīdzi gan ar dzīvokļa meklējumiem un ārstiem, un beidzot ar kaut kādām lielām uzvarām. Bet tas droši vien atkarīgs no rakstura – cik daudz tu ieguldies tajā. Grūti, jo ir arī ļoti daudz visādu ārēju apstākļu, kas to diktē vai nediktē, arī tie paši skatītāji: tad viņi kā "Skroderdienās" tevi "uzmīl", un tu nezini, par ko. Vai "neuzmīl" – un atkal tu nezini, par ko. Tu stāvi un vienkārši – bāc! – jābūt, bet nav! Un esi ļoti pateicīgs, ja ir. Kaut kādā mērā Valmieras teātra veiksmes stāsts ir trīsvienībā, kas savulaik bija – Kroders, Ķimele, Maculevičs, kas pārrauga trīsvienībā Brasla, Deičs un pēc tam Kroders. Tad kaut kā – ja viens nevar, tad otrs var. Tas tā kā basketbolā – tev nav līdera, bet tu vari paņemt to un to. Kā mēs šobrīd basketbolā – bez diviem līderiem.
Luka Banki [Latvijas basketbola izlases treneris – red.] teic, ka šobrīd Latvijas basketbola komandai treneri nevajag – skaidrs, ka viņš ir izdarījis visu, lai to treneri nevajadzētu, un droši vien režijā ir tāpat. Kritiķi jau arī redz – viņi režisoru nenominē, viņi nominē aktierus. (smejas)
Ņemot vērā, ka Valmieras teātra ēka tiek rekonstruēta un raidījumu sauc "Šņorbēniņi" – vai tavos spēkos kaut kādā veidā ir arī ietekmēt to, kā izskatās teātra šņorbēniņi?
Šņorbēniņi ir šņorbēniņi.
Nekā romantiska?
Tur viss ir romantiski, bet ko es tur varu ietekmēt? Šņorbēniņiem jābūt, un tas, ko tu vari ietekmēt, ir tas, cik un ko tu tajos iekar – cik daudz dekorāciju aiziet augšā, kā nostiepts ekrāns, lukturi. Visādi citādi šņorbēniņi ir romantiska vieta, kur vienmēr ir prieks uzkāpt. Valmieras teātrim bija tās brīnišķīgās evakuācijas trepes, kur varēja uzlikt tādu 25. izmēra pēdiņu. (smejas) Tagad mierīgi varēs uzlikt 47., 49. izmēru. Mums ir uztaisītas brīnišķīgas evakuācijas trepes, un, visticamāk, tad, kad atvērs jauno Lielo zāli, kura būs pārbūvēta, jo ložas ir izjauktas, arvien vairāk droši vien tiks izmantotas šīs trepes, lai aktieri skraidītu pāri tiltiem izrādes laikā.
Tas nozīmē, ka pa šņorbēniņiem staigās ne tikai teātra gari, bet arī aktieri.
Mierīgi. Evakuācijas trepes ir tik brīnišķīgas un skaistas, būs arī lifti. Tā ka varēs izmantot skatuves tiltus, lai pa tiem staigātu. Esam viens no nedaudzajiem teātriem, kas skatuves tiltus izmantojis ļoti skaisti – izrādēs "Idiots" un citās. Daudzās ne, bet tajās, kas bijušas, tas bijis ļoti iespaidīgi.
