"Leopoldštate" stāsta par dzimtas izdzīvošanu cauri 20. gadsimta lielākajām cilvēces katastrofām. Izrādes aprakstā teikts: "Ģimenes gaitām sekosim līdz 1955. gadam, kad no kuplās saimes dzīvi būs palikuši tikai trīs. Mēs, skatītāji, zinām, kas šai ģimenei būs jāpieredz, bet viņi nākamo gadsimtu gaida ar cerību: "Es domāju, ka ir pienācis 20. gadsimts, bet gadsimti nav gadalaiki, kas atkārtojas. Pie Bābeles upēm mēs raudājām, bet tas laiks ir pagājis, tāpat kā viss, kas sekoja pēc tam – izraidīšanas, slaktiņi, dedzināšanas, asins apsūdzības, kā viduslaiki pagājuši – grautiņi, geto, dzeltenās zīmes… Tas viss ticis sarullēts un izmests kā vecs paklājs, jo Eiropa soļo uz priekšu.""
Daira Āboliņa: "Leopoldštate" ir lieliska Toma Stoparda luga. Kāpēc jums kā režisoram šodien ir svarīgi strādāt ar holokausta tēmu?
Džons Malkovičs: Es droši vien nedomāju tik īsā termiņā – par to, kas ir svarīgi šodien vai nav svarīgi šodien. Mani vairāk interesē stāsti, kurus man patīk stāstīt, kuri, pēc manām domām, ir interesanti stāsti. Mani vienmēr ir fascinējusi Vīne, un holokausts ir daļa no Austrijas un Vīnes vēstures, ļoti traģiska daļa. Skaidrs, ka man patīk Toms Stopards kā rakstnieks, un man ļoti patīk šī luga. Es domāju, ka vienmēr ir vērts atgādināt, uz ko cilvēki ir spējīgi, – uz brīnišķīgām lietām un ne tik brīnišķīgām lietām.
Vai uzskatāt šo lugu par politisku?
Ne īpaši. Šī luga vēsta šīs konkrētās ģimenes stāstu, par diezgan daudziem cilvēkiem šajā ģimenē.
Tā vēsta par viņu bērnību, jaunību, laiku, kad viņi ir pieauguši, un par viņu galu. Es neteiktu, ka tā ir īpaši politiska. Tā ir vēsturiska, bet ne politiska.
Kādēļ nolēmāt iestudēt šo lugu Latvijā, ar Latvijas aktieriem?
Juris Žagars man jautāja, vai mani interesētu iestudēt šeit lugu. Mēs runājām par vairākām lugām, taču viņu visvairāk aizrāva iespēja, ka tiktu iestudēta "Leopoldštate". Un, tā kā esmu pavadījis daudz laika Vīnē, esmu tur vairākkārt strādājis, lasījis par Vīnes vēsturi, piedzīvojis tās kultūru, šī luga bija kā radīta, lai es to iestudētu.
Lugas varoņi uzdod cits citam sarežģītus jautājumus, un luga arī uzdod šos jautājumus skatītājiem – kādēļ notika holokausts, kādēļ tas notika ar ebrejiem? Vai jums ir atbilde uz šiem jautājumiem?
Īsti nav. Arī man – es neesmu ebrejs – tā ir liela mistērija.
Tas ir tik barbariski, tik necilvēcīgi, tik vājprātīgi nežēlīgi, ka nākas piepūlēt iztēli, lai spētu iedomāties, ka cilvēki bija spējīgi uz to, ko viņi izdarīja.
Kritiķi pamanījuši, ka lugai ir raksturīga traģēdijas un komēdijas simbioze. Vai esat mēģinājis saglabāt abus šos elementus savā iestudējumā?
Man – un tas lielā mērā nāk no ebreju kultūras – traģēdija ir komēdija, skatoties no citas puses. Citiem vārdiem – tā ir traģēdija, ja tas notiek ar mani, bet tā ir komēdija, ja tas notiek ar tevi. Es domāju, ka abas ir nedaudz neatdalāmas. Protams, ir piemēri, kad ir tikai traģēdija vai tikai komēdija. Bet manā prātā abas gana vienkārši un gana viegli pastāv līdzās viena otrai. Un es mīlu komēdiju, tāpēc es noteikti neizņemtu ārā neko smieklīgu, ja tas būtu atkarīgs no manis.
Vai nākotnē plānojat atgriezties Latvijā, strādāt ar Latvijas māksliniekiem?
Man paredzēts atgriezties novembrī uz izrādi "Mūzikas kritiķis", bet tas ir atkarīgs no tā, kāda būs situācija pēc man nesen veiktās acs operācijas, vai varēšu ceļot.
Kāds ir jūsu iespaids par Latviju pēc tam, kad esat šeit kādu brīdi strādājis? Jūs varētu strādāt jebkur pasaulē, kāpēc izvēlēties Latviju?
Es šeit pirmo reizi ierados pagājušā gada janvārī, uz mēģinājumiem lugai, kuru mēs ar Ingeborgu Dapkūnaiti spēlējām Dailes teātrī un ar kuru joprojām uzstājamies ("Kokvilnas lauku vientulībā" – red.). Man te patika. Protams, varu strādāt Parīzē, Londonā, Mehiko vai Maskavā, un esmu visās šajās pilsētās strādājis, bet tās nav vienīgās vietas pasaulē, kas mani interesē. Es strādāju visur, patiešām.
Kāds jums bija šeit pavadītais laiks?
Burvīgs laiks. Lieliska aktieru grupa. Man ļoti patīk uz viņiem skatīties.
Bija patiešām liels prieks pie tā strādāt.
