ĪSUMĀ:
- Dailes teātris jauniestudējumu veidošanā piesaista ārzemju režisorus, lai "netaisītu lētus produktus".
- Teātra kritiķi norāda, ka būtiski uz skatuvēm saglabāt līdzsvaru starp ārzemju un pašmāju režisoru iestudējumiem.
- Apstākļos, kad režisori kļuvuši par brīvmāksliniekiem un nav piesaistīti konkrētiem teātriem, kritiķiem grūti raksturot, ar ko Latvijas režija atšķiras no importēto režisoru pienesuma.
- Latvijas Teātra padomes priekšsēdētāja Zane Kreicberga aicina nozari domāt par nozares stratēģijas izstrādi, lai vienotos par kopējo vīziju, kā attīstīties skatuves mākslai Latvijā.
Dailes teātris grib nodrošināt labāko kvalitāti skatītājam
Pirms deviņiem gadiem Intars Rešetins kā režisors debitēja Dailes teātrī ar izrādi "Nakts vēl nav galā", iegūstot "Spēlmaņu nakts" balvu kategorijā "Gada debija". Patlaban režisors radoši sevi realizē uz citām skatuvēm, jo nespēj sastrādāties ar tagadējo Dailes teātra vadību. To, ka vietējo režisoru vārdi viņa bijušā teātra pirmizrāžu afišās parādās arvien retāk, Rešetins vērtē kā koku ar diviem galiem: "Tas, ja pie mums ienāk kaut kāda jauna elpa un rokraksti, tas ir forši, galvenais, lai mēs nepazaudējam teātri, kas šeit darbojas vairāk nekā simt gadus.
Nu, protams, ka mēs no mārketinga viedokļa varam piesaistīt daudz slavenību ar lieliem, skaļiem uzvārdiem, kas ir pasaules zvaigznes. Bet es domāju, ka potenciāls ir arī pašmāju māksliniekos, kas var brīnišķīgi strādāt."
Dailes teātra direktors Juris Žagars uzsver, ka viņam nav svarīgi, kāda režisoram ir tautība vai pilsonība, galvenais, ko viņš spēj izdarīt: "Nozīme ir tikai, cik laba izrāde, un mūsu uzdevums ir nodrošināt pēc iespējas labāko teātra kvalitāti, jo Latvijas skatītājs ir prasīgs. Latvijas skatītājs ir daudz redzējis, izglītots, un tu viņu nevari paņemt ar lētu produktu."
Kritiķi šaubās, vai, aicinot ārzemniekus, Daile domā tikai par kvalitāti
Pērn "Spēlmaņu naktī" kā gada lielās formas izrāde triumfēja poļu režisora Lukaša Tvarkovska Dailes teātrī iestudētais "Rotkho", arī šogad nominantu vidū ir importēto režisoru darbi. "Režija ir tāda profesija, kur tu vari strādāt jebkur. Aktieri ir ļoti apmierināti tieši ar to, ka viņi var strādāt pie augstākās klases Eiropas režisoriem, pie dažādiem režisoriem ar dažādām metodēm, sākot no pilnīgas improvizācijas vai ārkārtīgas detalizācijas – kā Malkovičs," saka Juris Žagars.
Amerikāņu aktieris Džons Malkovičs ir slavenākais vīrs, kuru uz Rīgu aicinājis Dailes teātris. Viņš savus vaibstus Latvijas lielākajā teātrī jau ievilcis ar divām izrādēm, no kurām "Leopoldštate" pirmizrādi piedzīvoja septembra vidū. Tieši šī izrāde liek teātra kritiķiem uzdot jautājumu – vai Daile tomēr vairāk netiecas pēc skaļa vārda nodrošinātiem ienākumiem.
"Pie mums atbrauc režisors, kurš jau, teiksim, ir sava mūža otrajā pusē, un viņam savukārt nevienam nekas nav jāpierāda, viņam pietiek ar viņa vārdu, un viņš var principā vienkārši šeit atpūsties, ja viņš tā vēlas.
Un tik un tā publika nāks. Un šeit iestājas cinisms par mārketingu – ja mēs varam izpārdot biļetes, tad priekš kam mums satraukties par kvalitāti," jautā teātra zinātniece Lauma Mellēna-Bartkeviča.
Ārzemju režisori nejūt kontekstu, viņiem nav svarīgas teātra intereses
Viens no kritiķu pārmetumiem par "Leopoldštati" – vietējā konteksta ignorance. To par vienu no tipiskākajām lietām, kas pamanāma importēto režisoru darbos, min arī Dmitrijs Petrenko. Bijušais Liepājas teātra galvenais režisors drīzumā pārcelsies uz Tallinu, pieņemot Igaunijas Krievu teātra mākslinieciskā vadītāja amatu. Viņš atzīst, ka tāpēc šajā sezonā viņam jauniestudējumu kaimiņzemē nebūs:
"Es to kaut kā pieņemu kā tādu sagatavošanās sezonu, ka man ir jāsaprot gan sabiedrības konteksts, jo es taisu dramatiskās izrādes, gan arī man jāsaprot paša teātra konteksts – kādā valodā, es domāju skatuvisko valodu, sarunājas aktieri, kādi viņi ir, pie kā viņi ir pieraduši un nav pieraduši.
Kas viņiem skaitās jaunas lietas, kas jau ir kaut kādas pietiekami tradicionālas lietas. Vārdu sakot, visi šie jautājumi, nu, bez tā nevar tā kā ieiet, man liekas, teātrī."
Lai gan Dmitrijs Petrenko uzskaita ieguvumus, ko dod ārzemnieku piesaiste, režisors ir pārliecināts, ka viņu klātesamība uzliek lielāku atbildību teātra mākslinieciskajam vadītājam, gan veidojot teātra seju, gan rūpējoties par štata māksliniekiem: "Ir jāsaprot, ka režisors, kuru aicina no ārzemēm uz kādu vienu projektu, viņam prioritāte vienmēr būs izrāde, viņam nebūs prioritāte, nezinu, teātra intereses, aktieru intereses; un, no vienas puses, tas ir labi, jo viņam ir kāds virsuzdevums uztaisīt foršu, interesantu, aktuālu izrādi, bet tāds režisors, piemēram, nekad nebūs ieinteresēts kāda konkrēta aktiera izaugsmē, un tas ir tikai loģiski, jo viņš to aktieri redz pirmo un, iespējams, pēdējo reizi uz tiem diviem mēnešiem."
Opera izvēlas ārzemniekus, jo nevēlas treniņus uz savas skatuves
Latvijas Nacionālajā operā pat nevajag vienas rokas pirkstus, lai saskaitītu vietējo režisoru jauniestudējumus. Te tiek importēta gandrīz visa komanda, kas piedalās jauniestudējuma veidošanā un ierodas Rīgā uz dažām nedēļām. "Opera tomēr nav tas pats, kas dramatiskais teātris, un vienkārši ņemt režisoru, kurš operā nav vēl strādājis nekad, nu jā, ir daļēji riskanti. Mēs esam vienīgais operteātris valstī, un ļaut trenēties uz mūsu operas skatuves, pie tā, ka mums ir tikai trīs iestudējumi sezonā, nu, man tomēr jāiet uz pārbaudītām lietām," savu izvēli par labu ārzemniekiem skaidro Latvijas Nacionālās operas un baleta valdes priekšsēdētājs Egils Siliņš.
Teātra zinātniece Lauma Mellēna-Bartkeviča piekrīt, ka, lai veidotu režiju uz operas skatuves, ir vajadzīga atbilstoša izglītība un pieredze, bet tas automātiski neizslēdz Latvijas režisorus no aprites: "Latvijā šādu izglītību šobrīd iegūt nevar, tā ir tiesa, un līdz ar to mēs varam nonākt it kā pie secinājuma, ka mums šādu režisoru nav, kas arī nebūs līdz galam tiesa, jo, protams, un, kā mēs zinām, jau kopš 70. gadiem dramatiskā teātra režisori ir pievērsušies operas žanram un arīdzan ienesuši caur to daudz jaunu vēsmu un arī jaunus uzdevumus dziedātājiem, tā prakse ir ļoti pozitīva."
Latvijas Kultūras akadēmijas profesore Zane Kreicberga uzsver – ja kāds redzētu perspektīvu strādāt Rīgas operteātrī, tad, iespējams, izšķirtos iegūt izglītību Lietuvā, kur iespējams iegūt operas režisora izglītību maģistra līmenī:
"Attiecībā tieši uz Latvijas Nacionālo operu un baletu tā sajūta pēdējos gados ir tāda, ka tur gan nevienu pārāk tas vietējais mākslinieks neinteresē, un es teikšu ne tikai režijas ziņā, arī scenogrāfijas ziņā, bet arī pat, es atvainojos, komponistu ziņā."
Operas nākotnes plānos gan ir jauniestudējumi ar latviešu režisoriem. Piemēram, 2025. gadā operā atkal atgriezīsies Alvis Hermanis, lai iestudētu "Salomi".
Importējot režisorus, nav vietas savu talantu izaudzināšanai
Latvijas Kultūras akadēmijas profesore Zane Kreicberga atzīst, ka, importējot režisorus, vissvarīgākais ir uzturēt atbilstošu proporciju ar pašmāju režisoriem. "Tu vari vienu sezonu, otru sezonu varbūt būvēt pamatā uz citiem spēkiem, jau pārbaudītiem kaut kur ārpus, bet kas notiks tālāk, ko tad tie mūsējie darīs? Man liekas, ka tiešām tur jādomā par kaut kādu balansu, lai arī vietējā teātra vide profesionāli attīstās."
Arī Ģertrūdes ielas teātra producente Maija Pavlova uzskata, ka režisors bez skatuves nespēs savā varēšanā augt: "Protams, ka nevar iemācīties, it īpaši, ja mēs runājam par lielajām zālēm, nav iespējas to iemācīties kaut kur, kā tikai darot. Jebkuras, arī skatuves mākslas profesijas, mēs apgūstam darbā, un šeit ir tas jautājums par to, cik... nu un tad mēs atkal nonāksim pie jautājuma par finansējumu, cik mums ir šī iespēja nedaudz riskēt, [uzvedumam] riskējot ar to, ka mums varbūt šī lielā zāle neizdosies tik ideāla, kā mums gribētos, bet caur šīm kļūdām tas ir vienīgais ceļš, kā cilvēki mācās."
Režisors Dmitrijs Petrenko uzsver, ka šajos apstākļos teātriem jābūt milzīgam atbalstam jaunajiem režisoriem: "Es zinu, cik tas ir ārkārtīgi grūti – ienākt vienkārši profesionālajā teātrī un sākt veidot izrādes.
Un šobrīd, ja tiem jaunajiem režisoriem ir jākonkurē ar ļoti labiem un slaveniem, un pieredzējušiem ārzemju režisoriem, tas ir varbūt sarežģītāk un varbūt arī negodīgāk pret šiem tik tikko bijušiem studentiem."
Kritiķiem grūti raksturot Latvijas režijas rokrakstu
Kopš banku krīzes teātri ir likvidējuši štata režisoru vietas, un vietējie režisori ir kļuvuši par brīvmāksliniekiem. Tas unificējis arī Latvijas teātru piedāvājumu. "Visi režisori iestudē pa labi, pa kreisi visapkārt, mums teātri vairs neatšķiras ar savu rokrakstu, ar savu gaumi, ar savām tradīcijām, aktieri spēlē vienā teātrī, otrā, režisori iestudē tur, mums vairs nav pozitīvās sāncensības, – ka Dailes teātris būtu tikai ar savu rokrakstu, Nacionālais ar savu, Jaunais Rīgas ar savu, un tad notiek šī te kaifīgā brāļošanās, tā mačošanās," uzskata režisors Intars Rešetins.
Teātra zinātniecei Laumai Mellēnai-Bartkevičai ir grūti šobrīd iezīmēt Latvijas režijas vaibstus un savdabību, ja vietējo režisoru darbs jāsalīdzina ar ārzemnieku pienesumu: "Varam vairāk runāt par individuāliem rokrakstiem, un jebkuru mēģinājumu, teiksim, nosaukt kaut ko par kaut kādu konkrētu skolu ir spekulācija. Jo pašlaik, manuprāt, gan tas instrumentārijs, ar kādu strādā režisori, gan tās valodas, ko viņi izmanto, – mēs pat nevaram vienas paaudzes, viena kursa vai vienas, teiksim, vecuma grupas ietvaros runāt par kaut kādām… Mēs varam runāt, varbūt kādas tendences pamanīt un kaut kādas modes lietas, kas, teiksim, parādās un pāriet. Bet runāt par tādām stabilām skolām ar tradīciju, es teiktu, režijas jomā – nē."
Nav kopējas teātra attīstības vīzijas
Latvijas Kultūras akadēmijas profesore un Latvijas Teātra padomes priekšsēdētāja Zane Kreicberga ir pārliecināta, ka valsts finansētiem teātriem vajadzētu stratēģiski domāt arī par nozari kopumā, nevis tikai par individuāliem panākumiem: "Pēdējā laikā kaut kā ir jūtams, ka katrs vairāk ieslēdzas tādā savā iekšējā attīstībā un mēģina sacensties ar citiem, bet pazūd mazliet tā kopējā bilde." Ģertrūdes ielas teātra producente Maija Pavlova uzskata, ka tas saistīts ar to, ka valstiski nav izstrādāta vīzija par Latvijas skatuves mākslas attīstības virzieniem: "Mums nav izstrādāta teātra nozares stratēģija, mēs neesam vienojušies par to, ko tad mēs katrs gribētu redzēt, un nevis pēc pieciem gadiem, kad mums beidzas kaut kāds līgums, bet... nezinu... kas paliks pēc 20 gadiem, jo mēs jau visi esam tikai uz laiku.
Latvijas teātris ir nezināmā zeme.
Tas, man liekas, ir kaut kas, par ko mums pašiem padomāt, ko ar to iesākt." Pavlova ir pārliecināta, ka cita ceļa nav, ja gribam izlolot ko savu: "Mēs jau visi varam dzīvot tanī labklājībā un ekonomiski, kur viss ir vienāds, kur mēs pērkam, pārtiekam tikai no ārzemju kultūras, ārzemju konteksta, bet kur tad paliek mūsu tas Latvijas, šīs nelielās teritorijas, bet ļoti bagātās pieredzes pienesums tanī kopējā. Mēs arī runājam par visiem šiem [mērogiem] – lielās kultūras, mazās kultūras... Man liekas, tādā postkoloniālisma laikmetā tieši šī individualitāte, tas autentiskums, vietējās kultūras kopšana ir ļoti būtisks aspekts, par ko neizbēgami būtu arī mums pašiem jādomā, jo neviens cits mūsu vietā to nedarīs."
Zane Kreicberga aicina pie stratēģijas izstrādes ķerties pašai nozarei: "Šeit man vairāk pat interesētu nevis tas, kas ir formāli uzrakstīts uz papīra, jo papīrs pacieš daudz un visu, bet man gribētos, ka tiešām notiek tāda nopietna, nopietnāka diskusija pašā nozarē."
