Henrieta Verhoustinska: Reini, tev ir ārkārtīgi plašs darbības lauks. Kādas šobrīd ir tavas prioritātes?
Reinis Suhanovs: Es atbildēšu uz šo jautājumu ar humoru. Es skatījos "Kultūrdevas" vizītkarti un man likās – Henriet, vai ir tā, ka tu mājās atver ledusskapi un es arī tur esmu iekša?
Nē, tik traki vēl nav. (Smejas)
Es strādāju Latvijas teātrī.
Es esmu Latvijas teātra darbinieks. Tā ir mana profesija un mana kaislība.
Tu esi strādājis kā ļoti mazās telpās, tā stadionos. Kā tu sevī iedarbini to vērienu, kas nepieciešams, piemēram, šobrīd gatavojoties Dziesmu svētku noslēguma koncertam?
Mēroga lieta neizmaina neko daudz, ja tu tam gatavojies pēc būtības. Lielums dažreiz vienkārši izraisa bailes, un bailes, kā zināms, saēd nervus, dvēseli un visu pārējo. Tādēļ nedrīkst baidīties. Tad arī ar tās, mērogā šķietami lielās lietas, sakārtojas.
Ap Dziesmu svētkiem jau valda tāds šurumburums. Mēs visi zinām stāstu par Projektu kori, kuru nepielaida koru karos un kuri pēc tam paši atteicās piedalīties; par virsdiriģentiem, kuri pieprasīja Nacionālā kultūras centra vadības atkāpšanos. Vai šīs peripetijas ap Dziesmu svētkiem, kas, es domāju, vistiešākā veidā attiecas arī uz noslēguma koncertu, kaut kā tevi ir ietekmējušas, vai tu tām vispār seko līdzi? Kāds ir tavs viedoklis par notiekošo?
Koncertu mēs nosaucām "Kopā augšup". Mans privātais skatījums ir tāds, ka estrādē ir jāsanāk kopā visai sabiedrībai, un tas ir fantastiski, ja tur ir iekšējas pretrunas. Es esmu dzirdējis, ka atsevišķi koristi negrib dziedāt dziesmu ar Kaspara Dimitera vārdiem. Esmu dzirdējis, par koru karu jautājumu.
Koru karus, starp citu, mūsu iekšējā grupā šajā gadā esmu aicinājis saukt par koru sacensību vai cīņu. Jo šobrīd tos saukt par koru kariem, manuprāt, ir neētiski, ņemot vērā reālu karu Ukrainā.
Man ļoti gribētos, lai to saprot arī politikas veidotāji, ka Dziesmu svētku procesā mēs kopā esam visdažādākie cilvēki – dažādi vēlētāji, dažādu nacionalitāšu cilvēki, ar dažādu seksuālo orientāciju. Mēs nepārstāvam kaut kādu vienu noteiktu ideoloģiju. Mūsu vienīgā ideja ir, ka mēs tur esam kopā mīlestībā uz to, ko mēs darām. Un ja tur ir diskusijas – fantastiski. Lai tās ir! Man, kā režisoram, ir viens uzdevums – noorganizēt, lai visam ir ritms, lai cilvēkiem ir līdz pārdzīvojums, lai pasākums neapstājas.
Ar ko noslēguma koncerts, kas tradicionāli ir Dziesmu svētku kulminācija, būs unikāls? Tu strādā ar arhitektu, kurš jau ir izveidojis Mežaparka estrādes koptēlu.
Šie būs pirmie, lielie, pilnie Dziesmu svētki, kuri notiks pabeigtajā Sidraba birzī. Mēs centīsimies ienest arhitekta iztēloto tēlu – sidraba birzi, kurā mēs atrodamies kā svētvietā. Nedaudz pavēršu priekškaru: mēs iesāksim ar pavisam īpašu instrumentu, kura pavisam īpaši izgatavoto stīgu ieskandinās Laima Jansone. Un tad jau aizies etnogrāfiskās kokles ieskaņa, kuras kulminācijas brīdī estrādē plūdīs...
No introvertā uz ekstraverto?
Jā. Mūsu Sidraba birzs tribīnē plūdīs putēju orķestri un kori. Un tad jau aizies šis, ar noteiktu ritmu un tradīciju esošais, koncerts. Tajā mūsu vadmotīvs ir "Kopā augšup"; Rasas Bugavičutes-Pēces teksts, Lolitas Ritmanes mūzika, Romāna Vanaga iecere.
Kas ir vissarežģītākais uzdevums?
Radošās lietas ir salīdzinoši vienkāršas. Šādos notikumos, kur ir iesaistīti tik daudzi cilvēki un ir tik daudz cilvēku viedokļi, kādiem ir jābūt svētkiem,
grūtākais uzdevums ir noturēt taisnu muguru, palikt pie sava vai ieklausīties un izdarīt izmaiņas, kas ir tiešām jēgpilnas.
Skandālu un problēmu lietas kļūs tikai aktīvākas, tāpēc mums – tiem, kas veido šādus [lielus] notikumus – ir jāaudzē arvien biezāka āda [..]. Tas ir fantastiski, ka mums nav tāda sabiedrība, kurai pasaka, kur stāvēt, par kuru priekšnesumu aplaudēt.
Reini, manuprāt, viena no tavām radošās dzīves lielākajām aktualitātēm ir tā, ka tu Elmāra Seņkova komandā ienāci Nacionālajā teātrī un kļuvi par Nacionāla teātra galveno mākslinieku. Ko tas nozīmē?
Jebkuram cilvēkam ir laime strādāt ar tiem cilvēkiem, ar kuriem tev saskan radošā ideja un domāšana. Tajā brīdī, kad Elmārs oficiāli kļuva par māksliniecisko vadītāju, viņi abi ar Jāni [Vimbu] saprata, ko tīri finansiāli var atļauties un ko nevar, kādas ir iespējas praktiski, idejiski, organizatoriski. Tad nākamais solis bija domāt par sezonu kopumā – kas ir tās lietas, pirmkārt, jēgas ziņā, [ko īstenot], kāda ir nākotnes scenogrāfija, ko gribam redzēt, kāda ir vizualitāte, ko gribam redzēt uz skatuves.
Vienai no jaunākajām Nacionāla teātra izrādēm – "Baltiešu armija" – tu esi ne tikai mākslinieks, bet arī režisors. Tu to iestudēji, tā ir tava ideja. Tava izrāde pēc Edgara Ozoliņa visu mūžu slepus radītajiem zīmējumiem, epizodēm par to, kā Islandē pavairotie baltieši rada baltiešu armiju un no Padomju savienības atkaro atpakaļ savas neatkarīgās valstis, iestudēta Jaunajā zālē. Bet kā tu vispār atklāji Ozoliņa plānu, fantāziju?
Es to atklāju pavisam vienkārši – Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā izstādē "Tev ir pienākušas 1243 ziņas. Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze".
Tā bija Kaspara Vanaga organizētā izstāde.
Tur bija pavisam neliels stends. Es, protams, pirms tam Edgaru Ozoliņu zināju kā karikatūristu, kā "Mīlestības vārdā" zīmējumu autoru.
Mans viņš saistījās ar Zentas Ērgles "Starp mums, meitenēm, runājot… un citi stāsti" grāmatu.
Tieši tā, katram sava asociācija. Padomju okupācijas laikā katrs citādā veidā nesa savu brīvības dzirksteli – viens bija noslēpis karogu, cits tādas skices zīmēja. Pats būtiskākais ir tas, ka no Edgara Ozoliņa puses tur iekšā ir mīlestība pret apkārt esošajiem cilvēkiem, mīlestība pret skaistām sievietēm un smieklīgiem vīriešiem un milzīga vēlme, lai Latvija būtu skaista, spēcīga un ziedoša zeme.
Mani ļoti uzrunāja tieši seksualitātes tēma, kas ir ļoti raksturīga Edgara Ozoliņa zīmējumiem. Cik brīnišķīgi to kostīmos, ar polsterētajām krūtīm, dibeniem un muskuļiem, bija atrisinājusi Ilze Vītoliņa. Aktieri tiešām izskatījās kā izkāpuši no Ozoliņa zīmējumiem. Tas, kas mani izrādē mazliet pārsteidza varbūt ne tajā labākajā nozīmē – izrāde mazliet sabira savstarpēji maz saistītās epizodēs un, manā izpratnē, neizveidojās vienots veselums (kā dramaturģijas konsultants pieminēts Valters Sīlis). Vai tas bija apzināts gājiens?
Jā, ļoti apzināts. Bet es pateicos par foršu komentāru!
Tā es arī atnācu uz mēģinājumiem – izliku skices, ko mums likt kopā. Svarīgāk par stāstu bija atmosfēra un nokļūšana tajā fantāzijā, tajā vizualitātē.
Tās ir skices, zīmējumi, piezīmes, kas dažreiz ir nepabeigtas, apšaubītas, izsvītrotas, apsvītrotas. Man patika tāds komentārs, ka pat ja tā [izrāde] sabirst, tas vienalga ir patīkams laiks teātrī kopā ar cilvēkiem, jo mēs visi kopā par tām skicēm fantazējam.