Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Vispārējās idejas jaunajā versijā ir līdzīgas oriģinālajam 1964. gada stāstam, kas tapis pēc Pamelas Treversas stāsta motīviem. Mērija Popinsa vēl joprojām iemieso iztēles aizstāvi un veicinātāju, kas ar iztēli palīdz izdzīvot cauri visgrūtākajiem brīžiem dzīvē. Jaunajā mūziklā Mērija Popinsa atgriežas pie brāļa un māsas – Maikla un Džeinas –, kuri nu jau ir trīsdesmitgadnieki.
Maiklam ir trīs mazi bērni, kuri pirms gada zaudējuši savu māti. Mērijai Popinsai atgriežoties, Maikla bērni piedzīvo visas burvības un priekus, ko auklīte tiem dāvā. Vienlaikus Popinsa nav aizmirsusi arī Džeinu un Maiklu, kuriem stāsta gaitā palīdz jaunatklāt prieku, ko māsa un brālis pieaugšanas procesā bija piemirsuši.
Man liekas, ka griezties līdzi pasaulei var divējādi – automātiski vai apzināti. Pieaugot vecumam un atbildībai, griešanās līdzi pasaulei kļūst arvien automātiskāka.
Divi vecākie Maikla bērni – Džons un Anabela – ir visai skeptiski noskaņoti pret jauno un dīvaino auklīti. Mazais Džordžijs gan sajūt burvestības auru ap Mēriju un visai nopietni uztver auklītes sacīto.
Savā pirmajā dziedājumā "Can you imagine that?" jeb "Vai spējat to iztēloties?" Popinsa, cenzdamās nomazgāt trīs šmulīgos bērnus, visai sarkastiski diviem skeptiski noskaņotajiem saka, ka šie ir par vecu, lai ļautos iztēlei. "Ir cilvēki, kuriem patīk spēlēties ar ūdeni – vai spējat to iztēloties?". Protams, ka Džeks un Anabela pavisam noteikti nav par vecu, lai ļautos iztēlei, un tā nu dziedājuma gaitā nokļūst maģiskajā pasaulē, ko Mērija Popinsa allaž ap sevi rada. Taču šis dziedājums nav tikai par pasaku pasauli un bērnišķo iztēli, tas uzrunā arī pieaugušos.
Gatavot bez receptes – vai spējat to iztēloties? Smieties visu dienu – vai spējat to iztēloties? Tomēr ir cilvēki, kas nolaiž enkuru un noslīkst, nepaspēdami iepazīt iztēles pasauli.
Tātad, esam iemācījušies to, ka reizēm muļķošanās un neviltots prieks ir tieši tas, kas dzīvē vajadzīgs. Un varbūt tieši šajā brīdī no automātiskās griešanās līdzi pasaulei mēs sākam griezties apzināti.
Jaunajā Mērijas Popinsas mūziklā mēs iepazīstam arī auklītes māsīcu Topsiju – sievieti, kura spēj salabot pat vissalauztāko trauku. Taču Topsijai ir problēma – katru otro mēneša trešdienu no deviņiem rītā līdz divpadsmitiem dienā viņas pasaule apgriežas kājām gaisā. Dziesmā "Turning Turtle" Topsija salīdzina sevi ar bruņurupuci, kurš apkritis uz muguras un nespēj funkcionēt, kamēr vien kāds neatnāk un neizglābj to. Mērijas māsīca izmisīgi bērniem stāsta, cik ļoti viņas dzīve apgrūtināta, jo lejup ir augšup, melns ir balts, diena ir nakts un iņ ir jaņ. Viņa pat piebilst, ka nevar sagaidīt ceturtdienas, jo tad "pasaule beidzot atkal ir vienmuļa".
Taču Mērijai Popinsai tas nav pa prātam un viņa iejaucas Topsijas histērijā: "Tu saki, ka esi bēdīga, bet es saku – tu esi laimīga!" Topsija ir neizpratnē, bet Popinsa neļauj māsīcai ilgi kavēties apjukumā, sakot, ka ir labi uz pasauli paskatīties no cita skatupunkta: kad pasaule griežas kājām gaisā, vislabāk ir griezties tai līdzi, jo ieraudzīsi, ka notikušajam ir vairākas puses. Topsija ir apgaismota, un nu trešdienas ir viņas mīļākās dienas.
Griešanās līdzi pasaulei, pārmaiņām dzīvē – kā labām, tā skumjām –, ir neizbēgama, lai arī cik ļoti mēs reizēm vēlētos apstādināt laiku. Kad nomirst kāds tuvs cilvēks, pasaulei jāgriežas līdzi pret savu gribu. Un šajā apdulluma pilnajā griezienā cilvēku pavada bailes par to, vai atmiņas par mīļo neizzudīs pavisam un tiek uzdoti neskaitāmi – kāpēc, kāpēc, kāpēc?
Mērija Popinsa saka, ka mēs nevaram zaudēt to, ko nekad neesam zaudējuši. Es pieļauju, ka arī jūs visi piebalsosiet mazajam Džordžijam, sakot, "Es nesaprotu".
Dziesmā "The Place Where Lost Things Go" jeb "Vieta, kur nonāk zudušās lietas" Popinsa jautā, vai bērni mēdz naktīs gulēt nomodā, meklējot to, kas patiesi pietrūkst. Un viņa pieļauj, ka viss, kas pietrūkst, atrodas vietā, kur nonāk zudušās lietas. Taču nekas nav zudis pavisam, tik pārlikts no vienas vietas uz citu, un šīs abas vietas dzīvo tevī pašā. Popinsa mazajam Džordžijam dzied: "Kad gaidi mātes pieskārienu un mīlestības pilno acu skatienu, "aizgājusi, bet ne aizmirsta" ir frāze, ko sev atgādināt."
Griešanās līdzi pasaulei var būt iedvesmojoša un izglītojoša, kaitinoša un sāpīga, kā arī jaunu atklājumu veicinoša. Es novēlu mums visiem griezties līdzi pasaulei. Apzināti.
