Pirmais dziedošo ģimeņu "Spieta" salidojums notika pirms 35 gadiem un kļuva ļoti populārs, jo tas bija Atmodas laiks, un svarīga bija kopības sajūta. Iecere pamēģināt atkal aicināt kopā muzicējošās ģimenes radās Valmieras Ziemas mūzikas festivāla organizatoriem, bet, kā stāsta Valmieras Mūzikas skolas direktore Inese Sudraba, sākumā gan bija bažas, kā būs ar dalībniekiem: "Tad, kad mēs sākumā par šo pasākumu domājām, mēs domājām – nav, neuzdrošinās ģimenes, kaut gan mēs zinām, ka viņas ir muzikālas, viņas dzied un viņas piedalās amatierkolektīvos, bet atsaucības nebūs… Un tad tas akmens sāka velties! Tad viens zvana un saka, mēs esam gatavi, prasa, vai vajag ārkārtīgi profesionāli, vai vajag šitā, vai vajag tā... Jo ir ārkārtīgi uztraukušies, kā tas viss notiks. Un beigās mums ir 21 ģimene, ir ar mazākiem, ir ar lielākiem, ar tādiem jau profesionālākiem priekšnesumiem, bet ir arī ar tādiem, ko mājās muzicē."
Daļa no ģimeņu koncerta dalībniekiem arī neslēpa, ka saņemties kopīgai muzicēšanai mudinājuši skolas pedagogi, jo bērni mācās Valmieras Mūzikas skolā.
"Man skolotāja prasīja, vai es gribu, un tā ir laba iespēja kaut kur piedalīties, parādīt, ko māk," Emīlija Bogdanova izlēmusi piedalīties un pierunājusi tēvu un māsu, taču, kā atzīst tētis Mārcis Bogdanovs, viņam jau ir "Spieta"pieredze: "Vēsturiski es ar savu ģimeni, ar saviem vecākiem, ar saviem brāļiem, māsām esmu piedalījies pirms 20 gadiem, un ir prieks, ka kaut kas tāds no jauna rodas."
Arī Liene Rokpelne, kura muzicē kopā ar vīru un dēliem, stāsta, ka viņu ģimeni dalībai uzrunājis dēla mūzikas skolotājs: "Nu tad mēs saņēmāmies, jo ikdienā, jāatzīstas godīgi, mums nesanāk muzicēt tik bieži, un tagad tādā brīvprātīgā piespiedu kārtā mums bija jāmuzicē, tas bija īstenībā ne tikai izaicinoši, bet arī tik jautri, ka pats mazākais arī katru vakaru saka: kur mēģinājums? [Tas dod] gandarījumu un galvenais – prieku, jo tad arī bērni sajūt, ka tā iešana uz mūzikas skolu, instrumentu apguve, ka viņa kaut kur rezultējas, ka ir kaut kāds rezultāts, nevis, ka tu vienkārši sēdi mājās, mācies to savu gabalu, tad ieliek atzīmi. Man liekas, ka tā ir tāda ļoti, ļoti laba pieredze, un īstenībā mums kā ģimenei tas arī ir svarīgi, jo bez mūzikas mēs nevaram iedomāties mūsu dzīvi."
Lielākā daļa no pārstāvētajām ģimenēm jau paaudzēs mūziku apgūst arī mūzikas skolā un daža ģimene, pieaicinot radiniekus vai draugus, varēja veidot pat nelielu orķestri. Bija ģimenes, kuras, domājot par savu priekšnesumu, kopā bija aicinājušas arī radiniekus pat no tālākām Latvijas vietām. Maija Sirvida uz Valmieru braukusi no Ozolniekiem: "Mēs esam no Ozolniekiem un no Rubenes, un kopā ir grupa "Rubenieki". no Jelgavas puses atbraukušas ir piecas māsas ar mammu, un atbalstīsim Rubenes brālēnu ar viņa ģimeni. Nu vispār mēs jau tā cenšamies, lai ģimenē visi spēlētu, tā kopā sanākšana ir tas prieks un būtība, kad var uzspēlēt paši sev, pamuzicēt kopā. Ir jāmuzicē, un ir brīnišķīgi, ja vēl pamudina ar kādu festivālu to darīt."
Gatavošanās kopīgai muzicēšanai mudinājusi kopā sanākt plašākam radu lokam arī Krūmiņu ģimenē: "Bija forši, jo varēja braukt uz Rīgu un satikt tos, kas nav ilgi satikti. Man liekas, ka ir brīnišķīgi, ka Valmierā ir šāda veida pasākums, jo tas iedod ģimenēm tādu iespēju sasparoties. Tā arī mūsu gadījumā, piemēram, – mums nesanāk tik bieži satikt krustvecākus Rīgā, tad šis bija iemesls, lai aizbrauktu, lai kopā muzicētu; viņi jau neapstājās pie viena skaņdarba, viņi muzicēja vēl nākošo, un kopumā tas izvērtās par tādu ļoti sirsnīgu un ļoti ģimenisku pasākumu." Savu priekšnesumu, kas gatavots kopīgi ar radiniekiem, Krūmiņu ģimene velta šim – barikāžu laikam. Krūmiņu ģimenes pārstāve Liene atzīst, ka šajā laikā šāda kopīga tikšanās mūzikā ir ļoti būtiska: "Kas gan var savienot cilvēkus? Īstenībā mēs tikai mūzikā varam runāt vienā valodā un – kad tad, ja ne šādos apstākļos, kā mēs šobrīd dzīvojam, kad ir nemieri kaimiņos."
Arī Valmieras Mūzikas skolas direktore Inese Sudraba atzīst, ka varbūt ziema ar tumšajiem vakariem ir tieši tas laiks, kad mudināt ģimenes būt kopā muzicējot: "Jā, ziema ir tas laiks, kad ir vakarēšana, tā runāšanās, dziedāšana. Vasara būtu pateicīgāka šim pasākumam, estrāde, varam dziedāt, varam taisīt īstus svētkus, bet varbūt arī ziemā mums ir jādomā, kā mēs nākam kopā un satiekamies. Kas tad ir galvenais? Galvenā ir ģimene un – kāda ir ģimene, tāda ir arī mūsu valsts, tas veido to cilvēcību, veido inteliģenci, par to mums ir vislielākais prieks."
Inese Sudraba teic: "Negribas jau solīt, bet, visticamāk, ka šis muzicējošo ģimeņu ''Spiets'' Valmierā kļūs par tradīciju."
