Vijolnieks Vadims Repins: Stradivāri, noņemšanās, māsterkarte

Vadims Repins brauca uz Latviju, kad bija vēl bērns – brīnumvijolnieks no Novosibirskas, brauca 90.gadu sākumā, kad jau dzīvoja Rietumus, un, lūk, tagad – slavas zenītā. Kad viņš saka - “Mēs ar manu Svetu tagad apspriežam nākamo, 20.gadu, lai apmēram saprastu, kur varēsim tikties biežāk, kādi kontinenti mūs gaida”, tā nav kļūda vai pārteikšanās. Grafiks, kas izveidots vairākām sezonām uz priekšu, Repinam ir tikpat pierasta lieta kā viņa sievai, Lielā teātra un “Teatro alla Scala” primabalerīnai Svetlanai Zaharovai. Ekskluzīvā intervijā Rus.Lsm.lv Vadims stāsta par to, kas viņu visvairāk kaitina mūzikas biznesā, par Stradivāri vijolēm, zvaigžņu slimību un paša apgūtajām tirgošanās prasmēm.

PERSONA

Vadims Repins (1971) — viens no labākajiem planētas vijolniekiem. Dzimis Novosibirskā. Piecu gadu vecumā sāka mācīties izcilā pedagoga Zahara Brona vijoļklasē, jau pusgadu vēlāk uzstājās uz skatuves. 11 gadu vecumā viņš saņēma Zelta medaļu Lipiņska un Veņavska starptautiskajā konkursā Polijā un debitēja ar solokoncertiem Maskavā un Ļeņingradā, 13 gadu vecumā ierakstīja skaņuplati firmā “Melodija”, 14 gadu vecumā spēlēja vieskoncertos Tokijā, Minhenē, Berlīnē un Helsinkos, 15 gadu vecumā uzstājās Ņujorkas Kārnegīholā. 1989.gadā, izturējis 40 dienu sacensību maratonu, Vadims Repins kļuva par prestižā Karalienes Elizabetes starptautiskā konkursa Briselē uzvarētāju  - pašu jaunāko šī konkursa vēsturē, savukārt 20 gadus vēlāk vadīja šī konkursa žūriju.

Uzstājas ar solokoncertiem un kamerkoncertiem visprestižākajās planētas zālēs. Viņa partneri uz skatuves ir Marta Arheriča, Čečīlija Bartoli, Jurijs Bašmets, Mihails Pļetņovs, Nikolajs Luganskis, Jevgeņijs Kisins, Miša Maiskis un Lans Lans. Starp tiem diriģentiem, ar kuriem viņš sadarbojies, ir Aškenazi, Bulēzs, Bičkovs, Jansons, Gergijevs, Levains, Mazurs, Meta, Menuhins, Muti, Nagano, Retls, Salonens, Temirkanovs, Spivakovs, Fedosejevs, Jurovski, Jervi, Svetlanovs un Rostropovičs. Repins ierakstījis vairāk nekā 30 albumu, daudziem no tiem piešķirtas balvas “Echo Award”, “Diapason d'Or”, “Prix Caecilia” un “Edison Award”.

Goda leģiona ordeņa kavalieris un prestižās Francijas nacionālās prēmijas “Les Victoires de la musique classique” laureāts Vadims Repins spēlē uz lieliska 1733.gada instrumenta – Antonio Stradivāri darinātās vijoles “Rode”.

Rus.Lsm.lv: Vai nodarbošanās ar mūziku jums kādreiz ir bijis apgrūtinājums?

Vadims Repins: Protams. Pēc tam, kad ir pārsniegta četru stundu robeža, tas vienmēr ir apgrūtinājums – gan bērnībā, gan esot pieaugušam. Un, kad tu apgūsti jaunu skaņdarbu un zini, ka vajag vēl. Un pēc konjaka. Un pēc tam, kad esi atpūties divus mēnešus. Principā nodarbošanās ar jebkuru nopietnu lietu vienmēr ir apgrūtinājums.

Vai jūs atceraties pirmo honorāru savā mūžā? Kā jūs to iztērējāt?

Ak, nopirku kaut ko mātei. Atceros, bijām ar viņu Bulgārijā…

Cik jums toreiz bija gadu?

Droši vien vienpadsmit… Nē, pats pirmais honorārs man bija no Veņavska konkursa. Tā bija pirmā nauda, kuru es uzreiz saņēmu maisiem – jo tur bija tik daudz prēmiju! Skatītāju simpātiju prēmija, pirmā prēmija savā grupā, žūrijas prēmija, vēl kāda prēmija… Kādas septiņas. Un Zahars Brons man nāca līdzi un teica – tev jānopērk dāvana te, te un vēl te. Viņam bija cilvēku saraksts Maskavā, kuriem vajadzēja ienest. Bet pēc tam es gāju pirkt savējiem.

Jūs kopā ar visu sava pedagoga klasi pametāt PSRS, vēl būdams jauneklis. Vai jums šī pieredze bija viegla?

Protams. Kas tad mums, jaunajiem, mēs jau no agra vecuma supermārketus un ceļus bijām redzējuši, ar publiku bijām apraduši, tāpēc viss notika ļoti organiski un dabiski. Turklāt es neilgi pirms tam biju uzvarējis Briseles konkursā, un visas durvis man bija atvērtas. Tik vien vajadzēja kā teikt “jā, jā, jā”, “nē, nē, nē”. Bija ļoti daudz koncertu. Bet pēc tam es salauzu plecu. Un gandrīz uz gadu izkritu no aprites.

Vai bija grūti?

Un kā vēl. Gan morāli grūti, gan finansiāli – tik ilgi bez darba, turklāt vēl ārzemēs. Tajos laikos daudzi brauca prom no Padomju Savienības – solisti, kvarteti, grupas, veseli kamerorķestri. Un bija daudz problēmu tāpēc, ka nepārzini situāciju, tāpēc, ka tev ir padomju mentalitāte. Agrāk taču bija tā – aizbrauci viesizrādēs, saņēmi honorāru valūtā, atgriezies – tu es karalis. Tauta domāja – ja pavisam uz Rietumiem pārcelties, būs vēl labāk. Bet te vajag gan apdrošināšanu, gan dzīvokli, gan vēl daudz ko. Un iznāk, ka jārukā piecreiz vairāk.

Jūs pieminējāt orķestri. Bet vai kaut reizi pie pults esat sēdējis?

Ai, nē, ne reizi. Es zinu, ka dažiem maniem kolēģiem patīk otrajā daļā, kad pašu solo uzstāšanās jau beigusies, kaut kur no malas ar otrajām vijolēm piesēsties un, nosacīti sakot, klusiņām paspēlēt simfoniju. Es arī reiz domāju (gribas taču!), vienu reizi pat pamēģināju, taču sākās tāds nenormāls troksnis, ka es nolēmu – nu, nē, labāk mākslinieku telpā paklausīties.

Vēlmi iegūt slavu dēvē par apkaunojošu – slavai ir jābūt nevis mērķim, bet rezultātam, man teica Raikins. Līdz kādam vecumam, līdz kuram brīdim jūs gribējāt slavu, ja vispār gribējāt?

Būtu dabiski, ja man zvaigžņu slimība būtu sākusies divdesmit gadu vecumā. Taču tad mani sargāja māte. Stingri turēja mani grožos, mēģināja līdzsvarot situāciju… Pat pārāk… Šķiet, ka viņu kāds šajā ziņā bija iebaidījis. Un droši vien ne bez iemesla. Kad visas balvas ir tavas, bet līdzās – zaudējuši 18 un 19 gadus veci konkursanti, galvā tā normāli sakāpj. Ir taču patīkami! Iezogas tādas domas – “bet ko, varbūt es tiešām esmu tāds…” Taču izzuda šīs domas diezgan ātri, jo, pirmkārt, māte, bet, otrkārt, es biju ļoti aizņemts, Brons mums visiem lika tā strādāt… Skaņdarbs pēc skaņdarba… “Pēc septiņām dienām tev tas ir jānospēlē koncertā, bet es atnākšu paklausīties…” Tā kā esmu aizmirsis, kad par to esmu domāju – par slavu. Droši vien toreiz, 11 gadu vecumā.

Bet kad jūs sajutāties pieaudzis?

Grūti pateikt. Droši vien 16, 17 gadu vecumā. Vai nu pirms Briseles vai tūlīt pēc tam. Visiespējamāk, pirms tam, jo tur jau sākās periods, kad viss pārtrauc būt spēle un kļūst ļoti nopietns. Bet jau pēc tam vajadzēja skatīties, kā dzīvot. Kā uzturēt ģimeni – ar to es domāju māti. Tad es jutos vecāks, nekā biju īstenībā. Bet tagad jūtos jaunāks. Pēc enerģētikas – tā starp 23 un 32 gadiem.

Cilvēks, kas sevi veltījis mūzikai no pašas bērnības, ieiet tajā kā klosterī, kā ziloņkaula tornī. Katrā ziņā tā izskatās no malas.

Тā tas arī ir.

Vai kontakts ar parasto pasauli, saskaršanās ar sadzīves un politiskajām nebūšanām jums rada problēmas? Vai arī šajā ziņā jūs esat parasts zemes cilvēks?

Nē, kas attiecas uz manu daiļradi, esmu pilnīgi apolitisks. Mūzika nav par to… Lai gan ir arī darbi par to, bet tad to atskaņošana ir akcija, uz kuru tu ej apzināti. Kas attiecas uz dzīvi… Dzīvē tev ir citas problēmas, savi uzdevumi. Protams, tu vēro, kas notiek apkārt, skaties un lasi ziņas… Reizēm mati ceļas stāvus, reizēm ir patiešām bail, reizēm neko nevari saprast… Bet dažkārt vienkārši tam nav laika. Lidmašīna, koncerts, lidmašīna, koncerts… Tikko atgriezos no Dienvidamerikas, 28 dienas nebiju mājās. Tas gadās pirmoreiz daudzu gadu laikā, kad neesmu mājās vairāk nekā divas nedēļas.

Vai dzīve “uz koferiem” ļoti nogurdina? 100 koncertu gadā nozīmē arī apmēram tikpat daudz reižu lidot…

Patiesībā vairāk, jo, kad tevi visu laiku velk uz mājām, uz tava visuma centru, kad tev ir enkurs, tu lido divas reizes biežāk. Vai tas nogurdina? Šis jautājums ir tāds… retorisks. Jebkuru cilvēku tas nogurdinās. Taču pie tā pierod, bet manā gadījumā man nav ar ko īpaši salīdzināt, es nezinu, kas ir biroja dzīve vai dzīve vienā vietā.

Mana dzīve ir interesanta, tā aizrauj, vārās un mutuļo, taču tā ir šausmīgi grūta. Tajā ir ļoti daudz paša noteiktu ierobežojumu.

Dažkārt es sev atgādinu tenisistu, kas brauc no turnīra uz turnīru un visu laiku virzās pa ļoti šauru koridoru.

Svetlana, jūsu apburošais “enkurs”, stāstīja, kā turējusi rokās jūsu vijoli. Bet vai jūs dejot neesat mēģinājis?

Es ļoti bieži dejoju sapņos. Un arī nomodā esmu mēģinājis – Argentīnā kādā kafejnīcā pilnam iespaidam tango nodarbība bija piedeva pusdienām… Laikam tas arī viss… Lai gan nē – dažas lietas mēs ar Svetu zinām. Kā tās pareizi jāizpilda!

Vai tas ir jūsu kopīgajam projektam?

Nē, mēs vienkārši muļķojāmies… Man vienmēr bijis ārkārtīgi interesanti, ko tas prasa no partnera… Un izrādās, ne pavisam tik ļoti daudz, kā biju domājis. Balerīna taču palecas! Viņa kā pūciņa atgrūdīsies un pati visu izdarīs, tikai nenomet zemē! Un atkal es saprotu, ka ne katra balerīna… un ka ne viss ir tik viegli…

Vai jūsu Stradivāri vijolei, vispār vijolēm, kuras esat spēlējis agrāk, ir raksturs? Kā jūs tās izjūtat – kā rokas turpinājumu, kā vīriešu vai sieviešu dzimtes būtni?

No vienas puses – jā, kā rokas turpinājumu. No otras puses – katra no tām ir personība, un katrai ir savi niķi. Un, bez šaubām, tās visas ir “feminine”… Bet Stradivāri vijole, uz kuras es spēlēju pašlaik, droši vien ir pats brīnišķīgākais instruments manā dzīvē. Esmu neticami laimīgs, ka tas nonācis manās rokās.

Vai jums ir īpašnieka tieksmes attiecībā uz instrumentiem? Vai jūs vēlētos, lai jūsu vijole būtu tikai jūsu, nevis to jums lietošanā būtu nodevis fonds, valsts, mecenāts, kā tas parasti mēdz būt?

Vispār jā. Tajā brīdī, kad esi izveidojis attiecības ar instrumentu, kļūst ļoti nepatīkami, ja kāds to grib atņemt. Pat uz laiku.

Vai neplānojat noformēt attiecības?

(Smejas.) Paskatīsimies, kā iegrozīsies dzīve. Ar kuru pusi uz augšu monēta nokritīs.

Vai ir kaut kas tāds, kas jums nepatīk jūsu profesijā?

Ak, par to es varu runāt tikai banalitātes. Jebkurā lietā kaut kas krīt uz nerviem. Man nepatīk, ja trūkst kompetences. Kad kaut kādi nejēgas, kas neko nesaprot no mūzikas, ar to nodarbojas un pat it kā taisa karjeru – kāds diriģē orķestri, kāds kļūst par koncertzāles vai kaut kā cita direktoru… Un šī profesionālā neatbilstība ir visur un visā. Tas notiek tādā progresijā, ka… Uzņēmumi vairāk taupa, ņem darbā “jaunos gurķus”, nesagatavotus cilvēkus – vai tas būtu viesnīcu vai mūzikas bizness, jebkurš. Mani tas patiešām kaitina.

Pirms gadiem piecpadsmit Eiropā vai pat padomju laikos, kad kāds nemākulis mēģināja godīgā vai negodīgā ceļā tikt uz augšu, būdams neprofesionāls vai netalantīgs cilvēks, publiskais viedoklis varēja viņu savaldīt vai nokaunināt. Tagad viss notiek slēpti. Dari, ko gribi.

Labi, ka jūs pats sev esat priekšnieks.

Jā, bet es arī no tā visa esmu atkarīgs. Ja diriģents, ar kuru man jāspēlē, kaut kāda iemesla dēļ atceļ koncertu un viņa vietā izsauc citu… reizēm tu nezini, tieši kuru… un atlido kungs, par kuru tu vispār nesaproti, kā viņš var sevi dēvēt par mūziķi… Tas ir viens no piemēriem. Laimīgā kārtā tā notiek ļoti reti.

Un man ir tādu kolēģu melnais saraksts, kuri, patiesību sakot, nav kolēģi, bet profesijā ir kļūdas dēļ.

Cik lielā mērā jūs piederat sev, cik daudz varat rīkoties ar savu laiku un repertuāru, izvēlēties cilvēkus, ar kuriem strādāt?

Neteikšu, ka spēlēju tikai ar tiem mūziķiem, kas ir topā, - vai viņi ir pazīstami vai mazpazīstami, tas mani maz satrauc. Taču man ir jāzina, ka viņi mani var ar kaut ko ieinteresēt, iedvesmot, ka es varu viņus ar kaut ieinteresēt un mazliet iedvesmot. Tas ir daudz svarīgāk par hierarhiju mūzikas pasaulē. Bet kas attiecas uz to, vai no manis ir atkarīgs… Drīzāk no manas meitas. Viņa šogad ies skolā, un ļoti daudz būs no tā atkarīga. Pat ģeogrāfiski.

Vai jums ir svarīgas partneru uz skatuves cilvēciskās vērtības?

Patīkami, kad cilvēks, kā mēdz teikt, ir labs. Taču ideālu cilvēku nav vispār, lai tieši tam pievērstu īpašu uzmanību.

Kā jums šķiet, vai visu varat nospēlēt?

Nē. Es nespēlēju visu.

Kāpēc? Nevēlaties? Vai kaut kas jums nav tuvs?

Vienkārši… Kā lai jums pasaka? Es pēdējā laikā salīdzinu sevi ar gidu, kurš strādā, pieņemsim, Rīgas centrā, vada tūristu grupu un mēģina panākt, lai viņi iemīlas tajās vietās, kurās viņš pats ir iemīlējies. Tāda paralēle. Ja pats neesi iemīlējies šajā skaņdarbā, kā saka, par visiem simts procentiem, ja tu, esot ar to saskarsmē, nenokļūsti citā dimensijā, tad kāpēc gan?!

Kāds no jūsu kolēģiem sacījis – dažkārt, lai iemīlētu skaņdarbu, pietiek to vienkārši iemācīties.

Tā arī ir taisnība. Un es, neapšaubāmi, daudz ko esmu mācījies.

Man šķiet, ka tieši jauns repertuārs ir muzikālās izaugsmes ķīla.

Taču baidos, ka mēs tūlīt ieklīdīsim profesionālajos džungļos…

Tad pēdējais jautājums no džungļiem. Ir izpildītāji, kuri pēta visu, kas vien iespējams, par skaņdarbu un komponistu. Ir tie, kas uzskata, ka notis ir absolūtā vērtība, tajās ir viss, ko gribējis pateikt autors, bet papildu ziņas tikai duļķo ūdeni. Kurā nometnē esat jūs?

Jo vairāk zini, jo pārliecinātāks jūties uz skatuves. Vispusīgas zināšanas ir vajadzīgas, nekas nebūs lieks. Man ir tāda nostāja. Tagad par to, ka notīs patiešām ir ielikts maksimāls daudzums informācijas. Šajā ziņā ir gan patiesības, gan mīti. Ja paskatās partitūru attīstības vēsturi, tad viss sākās pavisam vienkārši – bija tikai notis. Bet mēs esam nonākuši pie pavisam titāniskām partitūrām, kur burtiski katra mūzikas frāze tiek izskaidrota ar vārdiem. Man par to ir daļēji anekdotiska versija. Man šķiet - jo vairāk iespēju komponistiem bija klausīties savus skaņdarbus, jo biežāk viņi saprata, ko interpretētāji varēja ar tiem izdarīt, un viņu norādījumi kļuva aizvien detalizētāki.

Vai jūs vienmēr klausoties atpazīstat savu izpildījumu?

Jā. Ja skaņdarbs tiek atskaņots pilnībā, protams, atpazīstu. Bet tā uzreiz spriest pēc fragmenta dažkārt ir grūti. Protams, tas vēl ir atkarīgs no tā, kura gada ieraksts tas ir.

Ko jūs darāt nepazīstamā pilsētā, kad jums nav mēģinājums?

Parasti mani aicina uz meistarklasēm konservatorijās un skolās, un es uzreiz piekrītu, jo ar jaunatni ir patīkami tikties. Lai gan es no tā nogurstu. Bet ja ir iespēja… Jā, man patīk pastaigāties. Vienkārši paslaistīties apkārt. Es neesmu tāds tūrists, kurš paņems karti un ies apskatīt ievērojamās vietas. Man, lai pa īstam izbaudītu to vai citu vietu, ir vajadzīga laba kompānija. Tāpēc tuvu iepazīšanos pat ar pavisam satriecošu pilsētu var atlikt uz vēlāku laiku līdz brīdim, kad radīsies iespēja tur paklaiņot kopā ar mīļoto cilvēku vai vienkārši ar kādu, kurš pa īstam to visu zina.

Vai jums ir kaitīgi ieradumi, pret kuriem jūs cīnāties?

Droši vien smēķēšana. Reizēm atmetu, reizēm smēķēju. Bet reāli gribētu atmest. Tā ir sāpīga tēma.

Vai “Google” meklētājā mēdzat ierakstīt savu vārdu?

Gadās.

Cik daudz atbilst patiesībai tas, ko par jums raksta? Vai ir gadījies redzēt kliedzošu nepatiesību?

Jā, protams. Parasti mani interesē kaut kādas konkrētas lietas. Recenzijas par saviem koncertiem “Google” nemeklēju. Te atkal ir jautājums par nekompetenci… Profesionāļu ir maz. Taču ir viens kritiķis, kurš par mani ir rakstījis gan slavinoši, gan iznīcinoši, un, velns parāvis, viņam vienmēr ir bijis, ko teikt. Viņš reāli saprot. Un ne tikai par vijoli, bet par mūziku vispār. Par mākslu. Un, šķiet, ka viņš ir cilvēks ar gaumi.

Vai viņš zina, ka lasāt viņa recenzijas?

Nē. Mēs pat savstarpēji neesam pārāk pazīstami – tā, pavisam pavirši.

Vai ir koncerti, kurus negribat atcerēties?

Ha. Vairs jau neatceros. (Smejas.)

Nodarboties ar labdarību, rīkot festivālus – tas tagad zvaigznēm skaitās obligāti. Jums arī ir Transsibīrijas mākslas festivāls Novosibirskā. Kas tas vispār ir? Vēlme atdot parādus dzimtajai pilsētai, realizēt kaut kādu savu māksliniecisko koncepciju, pamēģināt visu izdarīt tā, kā pašam patīk?

Hm. Ir daudz lietu. No vienas puses, šis festivāls nesākās pēc manas iniciatīvas. Mani pierunāja. Pierunāja cilvēki, kurus es cienu un mīlu – mani Novosibirskas kolēģi. Un es arī sapratu lietu saistību – Deniss Macujevs, piemēram, Irkutskā taisa savus fantastiskos vakarus, tad, protams, Gergijevs, kurš Pēterburgā ir uztaisījis kaut ko tādu, kāda nav nekur. Vārdu sakot, nolēmu pamēģināt. Bet kāpēc gan ne? Starp citu, parunāju ar to pašu Gergijevu – Vaļera, domā, ģeogrāfiski tas ir iespējams? Vai kāds atbrauks? Tā taču ir tāda noņemšanās. Un noņemties vajadzēs pamatīgi un ilgi. Un viņam izdevās ļoti spēcīgi mani iedvesmot šai lietai. Noteikti, viņš saka, noteikti, vienkārši obligāti. Īpaši tagad, kad ir uzcelta Novosibirskas koncertzāle. Reāli laba. Ne vairāk, bet laba. Bez tās, protams, festivālu nevarētu sarīkot. Un mūsu “Transsibs” kļuva par šīs zāles vienaudzi…

Bet pēc tam, kad jau esi sācis darīt, uzrodas tik daudz jauna… Arī azarts. Un interese. Un neticams prieks. Un redzi, kādas acis ir mātei, kad notiek festivāls… Viņa taču tur, Novosibirskā, dzīvo. Kā saka, visam pārējam ir māsterkarte.

Un atkal – kādas mēs, izpildītāji, pēc sevis atstājam liecības? Ja nu vienīgi albumus un videoierakstus. Bet te – tāds skaists notikums, “Transsibs”, kurš kļūst jau par starpkontinentālu projektu, patiesi neparastu… Pašlaik mēs attīstāmies ļoti, ļoti dinamiski. Taču, protams, aizņemtība. Šis projekts prasa tik daudz pūļu un laika, ka… Ne jau gluži tā, ka divreiz apsvērtu, ja būtu jāsāk viss no sākuma… Es, protams, atkal piekristu. Taču tas ir reāli grūti. Un tāpēc es tagad pilnīgi citādi skatos uz visiem festivāliem – no iekšpuses. Tas man ir devis ļoti daudz iekšējās profesionālās informācijas. Esmu daudz iemācījies, kā saka, tirgošanās mākslā. Tāpēc, ja neskaita nogurumu, viss ir pozitīvi. Lai gan arī te sastopos ar kompetentu kadru trūkuma problēmu. Ir ļoti grūti atrast cilvēkus, kuri kļūtu par komandas daļu. Nevis vienkārši pienācēji, bet lai tu zinātu – ir pa īstam pieaudzis klāt.

Ar kuru no pagātnes dižajiem mūziķiem jūs gribētu parunāt? Ko jūs pajautātu?

Ak, tas varētu būt jebkurš. Vienu cilvēku nenosaukšu. Bijis daudz spilgtu personību, ģēniju savā jomā, un izvēlēties vienu no viņiem būtu necienīgi. Ar Vāgneru interesanti būtu parunāt… Bet pēc tam saproti, ka ir cilvēks, kuram bija vēl velnišķīgāks talants – Lists. Ar Šūbertu es parunātu… Klāra Šūmane bija fantastiska persona – radīt ap sevi tādu ažiotāžu!... Jā, būtu labi nokļūt kādā alejā, kur viņi visi pastaigājas, un iztaujāt viņus… tas uzspridzinātu smadzenes. Bet ar kādu vienu – tas varbūt pat varētu radīt vilšanos. Nevis fakts, ka tas cilvēks, kura notis tevi noved ekstāzē, vārdos var pastāstīt vēl kaut ko iespaidīgāku.

Vai jums ir iemīļotā nodarbe, kuru jūs atstājat vēlākam laikam – makšķerēšana vai kulinārija, piemēram?

Es pirmām kārtām atbildētu uz vēstulēm. Beidzot.

 

* Maša Nasardinova ir izdevuma Pastaiga.ru redaktore.
Šis materiāls sagatavots speciāli Rus.Lsm.lv.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti