PārMijas

Reinis Lapa, Mārtiņš Zālīte un Kārlis Catlaks par "Kurland Quintet" radošajām aktivitātēm

PārMijas

Georgijs Osokins par koncertu kopā ar "Kremerata Baltica" un arī savu solokoncertu

Tumsa nekad neuzvar. Saruna ar komponistu Pēteri Vasku un vijolnieku Hugo Tičati

Tumsa nekad neuzvar. Saruna ar komponistu Pēteri Vasku un vijolnieku Hugo Tičati

9. septembrī Vidzemes koncertzālē "Cēsis" ilgi gaidīto Latvijas pirmatskaņojumu piedzīvos komponista Pētera Vaska Otrais vijolkoncerts "Vakara gaismā". Tas tapis 2020. gadā ciešā sadarbībā ar Zviedrijā dzīvojošo britu vijolnieku Hugo Tičati, kuram šis darbs ir arī veltīts.

Koncerta pirmatskaņojumu šīgada aprīlī Pētera Vaska mūzikas mēnesī Cēsīs neizdevās realizēt epidemioloģisko noteikumu dēļ, tālab pasaules pirmatskaņojumu šis darbs piedzīvoja Stokholmā, ansambļa "O/Modernt" lasījumā ar Zviedrijā mītošo britu vijolnieku Hugo Tičati (Hugo Ticciati). Nu darbs ir labi nobriedis un gatavs Latvijas pirmatskaņojumam, ko kopā ar Valsts kamerorķestri "Sinfonietta Rīga" un diriģentu Normundu Šnē būs iespēja dzirdēt gan Vidzemes koncertzāles "Cēsis" viesiem klātienē, gan arī Latvijas Radio 3 – "Klasika" klausītājiem.

Gaidot šo notikumu un ielūkojoties mēģinājumā Spīķeru koncertzālē, uz sarunu aicināts komponists Pēteris Vasks.

Pēteris Vasks un "Sinfonietta Rīga" koncerta mēģinājumā

Inga Žilinska: Pirmais jautājums ir par šī koncerta pasūtījuma ieceri. Tā bija jūsu paša iecere vai mūziķu vēlme – spēlēt ko jaunu? Un vai tā bija jūsu iecere – rakstīt tieši Hugo?

Pēteris Vasks: Jā, tas bija Hugo piedāvājums. Kad viņu pirmoreiz satiku un redzēju, kas viņš ir par apbrīnojamu, pilnīgi neticami fantastisku vijolnieku... Tā kā es jau biju savus principus pārkāpis, uzrakstot otru čellkoncertu, sapratu, ka šī ir reize, kad man jāuzraksta Hugo veltīts darbs. Bet rakstīt koncertu – tas bija piedāvājums no Hugo puses.

Kas bija tas, kas jūs visvairāk savaldzināja Hugo spēlē? Jūs savulaik dzirdējāt "Tālo gaismu" viņa sniegumā, ko spēlējuši ļoti daudzi vijolnieki.

Mani piesaistīja emocionālais, pilnīgi neticamais augstspriegums, ko Hugo ieliek jebkurā taktī, jebkurā skaņā, un vienlaicīgi tas apvienots ar milzīgi lielu pazemību, kas, manuprāt, ir tik būtiska rakstura īpašība un kura godā netiek celta.

Viņš kaut kā pazemīgi kalpo mūzikai, neko neprasot pretī – absolūti unikāla personība. Viņš mani tik ļoti pārliecināja un uzrunāja, ka sapratu – jā, mēs esam brāļi un kaut kas kopīgi jāpaveic.

Un tā 2020. gadā, kovidlaikā, netraucēti sēdēju, mierīgi domāju un strādāju pie šī koncerta. Izejot cauri cauri visādiem sarežģījumiem – kā zināms, pasaules pirmizrāde bija paredzēta pie mums aprīlī, bet viss pajuka –, tagad atkal esam septembrī, esam atkal kopā, un tas notiks.

Pēteris Vasks, Hugo Tičati, Normunds Šnē un "Sinfonietta Rīga" koncerta mēģinājumā

Jūs sakāt – netraucēti strādājāt pie šī darba. Kas bija tās ainavas un impulsi? Koncerta nosaukums ir "Vakara gaismā". Pirmais koncerts bija "Tālā gaisma". Tā domājot – šķiet, tā gaisma ir pienākusi klāt vai apņēmusi jūs.

Pliki nosaukt darbu par "Koncertu numur divi" – tas, manuprāt, neder, jo tas taču ir mans lolotais gara bērns, viņam jādod vārds! Gaisma ir mūžīga, simbola līmenī tur ir iekšā mīlestība, ideāli un sapņi. Rakstot es biju ļoti priecīgs – gadu man ir diezgan daudz, bet tā iekšējā uguns nav atdzisusi. Kad klausīsieties koncertu, redzēsiet, cik daudz tur ir mūžīgās ilgošanās, ticības un mīlestības. Gribas visu pasauli apskaut un dāvāt tai mīlestību. Koncertā, protams, netrūkst arī tumsas – vienā vietā tā tuvojas un grib visu pārņemt. Bet

manos skaņdarbos tumsa nekad neuzvar, gaisma atgriežas. Tas ir koncerts par mūžīgo. Ir kaut kas pārejošs, bet ir kaut kas mūžīgs. Tātad gaisma ir mūžīga un viss, ko panāk ar gaismu, ir mūžīgs. Un, kamēr tas tā būs, tikmēr mēs dzīvosim.

Kaut kā tā.

Šī koncerta pirmatskaņojums notika jūnijā Zviedrijā. Vai pēc šī atskaņojuma esat veicis kādas izmaiņas skaņdarbā?

Kad dabūju ierakstu, varēju diezgan daudz izanalizēt – šo to izmetu laukā, šo to mainīju, tā kā tas bija ļoti svētīgi, ka bija šis atskaņojums.

Man, protams, vienmēr ir svarīgāki atskaņojumi dzimtenē, es pat gribētu teikt, ka šis ir tāds revidētās versijas atskaņojums mūsu mājās.

Un, kas vēl ir ļoti svarīgi, sevišķi jaundarbu iestudējot, – tur nevar tā ātri paņemt. Tur vajag iedziļināties. Mums tagad ir šī iespēja ar "Sinfonietta Rīga" satikties – mums nekur nav jāsteidzas, tāpēc var daudz ko sadzirdēt un vienkārši palīdzēt ar skaņdarba īstās elpas un noskaņas atrašanu. Tas ir ļoti būtiski un svarīgi.

Protams, tā ir milzīga dāvana – būt kopā ar "Sinfonietta Rīga" Normunda vadībā – esmu ļoti laimīgs. Novēlu visiem maniem kolēģiem kaut ko tikpat skaistu savā dzīvē piedzīvot!

Hugo Tičati koncerta mēģinājumā

 

Pēc pirmā kopīgā mēģinājuma Spīķeru koncertzālē satiekamies arī ar vijolnieku Hugo Tičati, kurš tikai vakar ieradies Latvijā, lai piedalītos mēģinājumos kopā ar orķestri "Sinfonietta Rīga" un diriģentu Normundu Šnē.

Inga Žilinska: Vai atceraties, kad pirmo reizi tikāties ar Pēteri Vasku un pirmoreiz dzirdējāt viņa mūziku?

Hugo Tičati: Šīs pirmās reizes bija atšķirīgas – mēs satikāmies festivālā Stokholmā pirms pieciem vai sešiem gadiem, kad kopā ar orķestri "O/Modernt" iestudējām Vaska vijolkoncertu "Tālā gaisma".

Tas bija neaizmirstams brīdis – kā satiekot sen pazīstamu dvēseli, ar kuru kopā esam nodzīvojuši jau vairākas iepriekšējās dzīves...

Bet Pētera Vaska mūziku pirmo reizi esmu dzirdējusi ierakstos. Šķiet, tā bija "Spotify" programma, un tas bija "Tālās gaismas" ieraksts, ko veicis Gidons Krēmers. Jau no pirmajām taktīm sapratu, ka vēlos šo darbu spēlēt. Vēlāk kopā ar savu orķestri iestudējām vairākus Vaska skaņdarbus, arī viņa stīgu kvartetu un "Vox Amoris".

Pētera Vaska mūzikā es jūtos kā mājās, mans gars tajā atpūšas.

Ja runājam par Pirmo un Otru koncertu salīdzinošā aspektā – vai tēlu pasaules ziņā tie ir atšķirīgi vai papildinoši?

Manuprāt, Pētera Vaska mūzika izaug no dualitātes; no ciešanu, transcendences un kontemplatīvas apceres, vienlaikus aicinot iegrimt laicīgās dzīves ciešanu pasaulē, neslēpjoties no problēmām un neērtiem jautājumiem. Tas ir dialogs starp divām pasaulēm, tie ir mūsu iekšējie konflikti, nesaskaņas un mūsu meklējumi šo konfliktu risināšanā. Manuprāt, katra nots no pirmās līdz pēdējai mūzikā, ko rakstījis Pēteris Vasks, ir adresēta eksistenciālajiem jautājumiem, kuru vidū mēs ar pūlēm meklējam savu balsi.

Katrs darbs ir kā atsevišķa pasaule – kosmoss, kas radies no komponista izpratnes un viņa meklējumiem, un viņš mūs – mūziķus un klausītājus – aicina pievienoties šiem meklējumiem, kas virzās cauri ciešanām. Līdz ar Vaska mūziku mums tiek dota iespēja nevis paslēpt nevēlamos sarežģījumus un sāpes, bet gan izcelt tās priekšplānā, izgaismot un caur garīgo un emocionālo [prizmu] šo cīņu pārvarēt, iegūstot dvēselisku mieru. Allaž jūtu, ka Pētera mūzika ir kā garīgs dvēseles meklējumu ceļojums, aicinot līdzi kā klausītājus un solistus, tā arī orķestri.

Savukārt "Vakara gaisma"... Šis nosaukums manī rezonē ar citu noskaņu – ar nāves un aiziešanas ideju: mēs visi esam mirstīgas būtnes, un par šo jautājumu mums būtu jādomā katru dienu, ieskatoties acīs pašu bailēm.

Tieši caur mūziku es rodu samierināšanās ideju cilvēka dzīves laicīgumam. Pētera mūzika īpaši aicina domāt par šiem jautājumiem un atraisīties no bailēm par nāvi un aiziešanu. Jā, Pētera mūzikā ir daudz ciešanu un tumsas, kā arī sāpju, taču tajā ir arī mierinājums un gaisma, un es jūtos izredzēts, ka varu spēlēt Pētera Vaska darbus.

Hugo Tičati, Pēteris Vasks, Normunds Šnē un "Sinfonietta Rīga" koncerta mēģinājumā

Otrajā koncertā ir divas kadences – gan pirmās, gan otrās daļas izskaņā. Vai tehniski šis darbs ir ērti uzrakstīts vijolei?

Arī šeit ir brīnišķīgs paradokss: ir vietas, kas ir ļoti ērti uzrakstītas, un ir arī tehniski ļoti sarežģīti posmi, kuros man gribas vaicāt – kurš gan to ir uzrakstījis! (smejas) Tie ir kontrasti – kā sarkanā līnija, kas vijas cauri koncertam.

Vai varat atklāt, kāda ir atšķirība starp orķestriem – šo darbu pirmatskaņojāt kopā ar jūsu paša orķestri bez diriģenta, kas ļāva skaņdarbam veidot improvizatoriski brīvu interpretāciju, taču tagad ir cits diriģents un arī orķestris ir cits. Kā jūs visi saprotaties, un kuru interpretāciju izvēlētos labprātāk?

Vakar bija mūsu pirmais mēģinājums, un mēs saprotamies lieliski. Normunds ir ļoti jūtīgs diriģents, un prieks atkal satikties ar orķestri, ar kuru kopā jau esam nedaudz sadarbojušies.

Katrs orķestris, diriģents un atskaņojums ir atšķirīgi. Rīt būs jauna diena, cita realitāte, un mūzika tajā skanēs citādi. Es necenšos nospēlēt tā, kā to darīju iepriekš. Šāda doma, manuprāt, nogalina mūziku.

Kopā ar Normundu un orķestri domājam līdzīgi, un šī sapratne un spontanitāte izriet arī no pašas mūzikas. Taču, strādājot ar orķestri bez diriģenta, ir iespēja izjust visniansētāko koncentrēšanos un smalkāko saspēli, turpretim, strādājot kopā ar diriģentu, solistam tiek dota lielāka brīvība un individualitāte, taču izjūtu pastarpinātāku kontaktu tieši ar pašu orķestri un orķestra mūziķiem. Abas pieredzes ir atšķirīgas un abas ir ļoti patīkamas.

Nereti lasām, ka Pēteris Vasks pārstāv vēlīno romantismu un ir romantiskās paaudzes komponists. Vai piekrītat šim apgalvojumam, vai tomēr uzskatāt, ka Pētera Vaska mūzika ir laikmetīga?

Savā būtībā mēs visi esam romantiķi, tikai izliekamies, ka tādi neesam. Mums ir sirds un emocijas, mēs mīlam, nīstam un dusmojamies.

Katrā laikmetā komponisti šīs emocijas centušies sasniegt ar atšķirīgiem līdzekļiem. Romantisma sniegtie impulsi trāpa tieši sirdī, ļaujot gandrīz fiziski sajust šo impulsu pieredzi. Pētera mūzika ir ļoti ķermeniska, caur miesu uztverama.

Liela daļa mūsdienu mūzikas ir intelektuāla prāta mūzika. Pēterim izdodas šo prāta mūziku aizvest tālāk – līdz sirdij. Kad es to spēlēju, mans ķermenis dejo – pēdas iestieg dziļāk zemē. Tātad atbilde ir – gan jā, gan nē.

Manuprāt, mūzikas spēks ir tas, kas ļauj mums sajust savu ķermeni un atpazīt emocijas. Tas pats attiecināms arī uz intelektuālo mūziku.

Pētera mūziku jūs nevarat klausīties, neizjūtot šo emocionālo un fizisko skaņas pieskārienu. Tas trāpa tieši sirdī, tamdēļ es raksturotu viņa mūziku nevis kā romantisku, bet gan kā ķermenisku.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt