Vijolniece jau bērnībā izbaudījusi ielu muzikantes raibos piedzīvojumus, kopā ar ģimeni dziedot rokenrolu un apbraukājot visu Latviju, bet šobrīd ar savu emocionāli piepildīto vijolspēli Kristīne priecē klausītājus daudzās valstīs.
Aizvadītajā rudenī Balanas daudzskaitlīgos sasniegumus starptautiskos konkursos vainagoja 3. vieta prestižajā ARD konkursā Minhenē. Par spožo sniegumu varējām pārliecināties gan konkursa norises tiešraidēs, gan koncertos Latvijā – kā saspēlē ar pianistu Andreju Osokinu, tā arī Lūcijas Garūtas kamermūzikas programmā kopā ar Martu Sudrabu un Arturu Cingujevu.
Kristīne Balanas: – Man ļoti patīk muzicēt mājās! Ir dažādi plāni. Ar Andreju Osokinu martā spēlēsim Rīgas Latviešu biedrībā, ir doma sākt kādu festivālu, ņemties ar video…
Signe Dzenīte: – No malas raugoties, 2017. gads tev bijis īpaši spraigs. Kas pašai šķitis uzmanības vērts?
- ARD konkurss bija ļoti svarīgs, tam gatavojos vismaz sešus mēnešus. Izbaudīju īstu maratonu! Beigās jau bija par traku…
Bet vispār tas patiesi bija lielākais notikums pagājušajā gadā – Everests, kurā uzkāpu. Vēl jauks piedzīvojums bija kopā ar pianistu Arturu Cingujevu un čellisti Martu Sudrabu spēlētā Lūcijas Garūtas mūzikas programma.
– Un kādas bija izjūtas, uzzinot par nomināciju Lielajai mūzikas balvai?
– Dienā, kad to uzzināju, biju mēģinājumā.
Saņēmu zvanu no Latvijas, bet aizmirsu uz to atbildēt. Zvanīja no „Latvijas Koncertiem”... Biju patīkami pārsteigta un priecājos, ka Latvijā manu darbību pamanījuši.
– Kāda ir tava mākslinieces misija? Un kāds – tavs spara noslēpums, kas ļauj ik rītu piecelties možai? Uz kurieni ej, par ko sapņo?
“Lielās mūzikas balva 2017"
“Lielās mūzikas balvas 2017" pasniegšanas ceremonija norisināsies 6. martā Latvijas Nacionālajā operā. Plkst.19.00 tā būs klausāma arī Latvijas Radio 3 “Klasika” un replay.lv tiešraidē, bet pēc plkst. 22.00 skatāma arī Latvijas Televīzijā.
Nedomāju, ka mūziku viegli savienot ar citiem mākslas žanriem – tas var noņemt galveno fokusu no mūzikas. Bet ir veidi, kā mūsdienīgi pasniegt mūziku – manuprāt, 21. gadsimts ir vizuālais gadsimts.
Un ir lietas, ar ko mūzikas emocionālo pusi iespējams pastiprināt.
– Kādas ir sajūtas, uzstājoties ar māsu un brāli?
– Ar māsu esam ļoti tuvas, tāpēc muzicēšana ir emocionālāka, intuitīvāka. Gadās arī nesaprašanās, bet mūzikā mums ir vislielākā harmonija – ļoti labi izjūtam viena otru. Tas pats – muzicējot kopā ar brāli. Tas ir personiskāk. Ir arī mīnusi, bet plusi tomēr lielāki.
