Latvijā trompetists ir trešo reizi. Pirmajā reizē, 2016.gadā, ceļodams kopā ar sievu, Pohjola restorānā “Trompete” neplānoti nonāca latviešu džeza mūziķu koncertā, kurā spēlēja arī Matīss Čudars. Nākamajā gadā Pohjola Latvijā atgriezās jau kā mūziķis, lai kopā ar latviešiem Matīsu, Tomu Rudzinski, Kasparu Kurdeko, igaunieti Kirki Karju un amerikāni Robu Dugvaiju dotos Baltijas koncerttūrē.
Un trešajā reizē viņš atgriežas ar “Verneri Pohjola Överdriven”. Tas ir džeza fusion projekts, kurā džezs saplūst ar rokmūzikas un elektroniskās mūzikas estētiku. Verneri rokmūziku sauc par sava veida attīrīšanos un nosmej, ka, iespējams, šis 29.jūnija koncerts Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zāle varētu samulsināt kā džeza, tā rokmūzikas fanus.
“Verneri Pohjola Överdriven”
Kamēr basģitārists Ēro vēl tikai izlidoja uz Rīgu, tiekamies pie vakariņu galda ar Verneri, Tatu un Matīsu un sarunā caur jokiem iztirzājam tādus nopietnus jautājumos kā savas piederības apzināšanos.
Šķiet, jēdziens džezs mums uzreiz saistās ar Amerikā radītu mūziku. Kas mums būtu jāzina par Somijas džeza skatuvi?
Verneri Pohjola: Iespējams, jums par somu džezu būtu jāzina, ka tas ir traks, drosmīgs un oriģināls.
Tatu Ronko: Somu džeza ietekmes vairāk meklējamas mūsu saknēs, nevis amerikāņu ideālos un tradīcijās. Un arī mani pašu muzikālajā jaunradē motivē vēlme uzzināt vairāk par savām saknēm. Kas tu pats esi? Kāpēc nodarbojies ar to, ar ko tu nodarbojies? Šie jautājumi attiecas gan uz dzīvi kopumā, gan tieši uz to, kā mēs izpaužam sevi mūzikā.
Verneri: Tieši par šo es runāju ar izcilo islandiešu pianisti Sunu Gunlaugsu (Sunna Gunnlaugs). Viņa stāstīja - kad deviņdesmitajos gados devās studēt uz Bērkliju, viņai skolotāji jautāja, ko viņa vēlas iemācīties? Viņa atbildēja, ka viņai ļoti patīk Telonius Monks, uz ko saņēma pretjautājumu, kāpēc viņa nevēlas iemācīties, kā prezentēt savu muzikālo mantojumu?
Tatu: Skaidrs, ka mēs visi esam saistīti ar savas kultūras mantojumu. Bet kādā veidā mēs vēlamies būt saistīti tieši šajā mirklī? Mani interesē radīt kaut ko tādu, kas iepriekš nebūtu dzirdēts (tas šķiet neiespējami).
Verneri: Es taču saku, ka somu džezs ir traks!
Somiem kā nācijai izdodas saglabāt veselīgu pašapziņu un pašlepnumu.
Verneri: Jā, tas nav viegli, bet mēs cenšamies. Normāla somu mentalitāte ir šāda - pēc nospēlēta koncerta tu saki - paldies un es atvainojos.
Kāpēc tā?
Verneri: Tu atvainojies katram gadījumam, ja nu esi kādā veidā kļūdījies. Tu atvainojies nevis publikai, līdzās esošajiem mūziķiem. Aizvadītos gados esmu pārliecinājies, ka šāda iezīme nav izplatīta starptautiski, tā ir raksturīga tieši somu mūziķiem.
Tatu: Tā stereotipiski izpaužas milzīga pazemība un pieticība.
Matīss Čudars: Patiesībā šo iezīmi esmu pamanījis arī Latvijā. Ne tādā tiešā veidā, kā "paldies un es atvainojos", bet gan garāk, atvainojoties par savas skaņas toni vai izvēlēto dziesmu.
Verneri: Būtībā tu saki - es zinu, ka neesmu labs, bet paldies par doto iespēju.
Matīss: Paldies par doto iespēju, bet es joprojām neesmu pietiekami labs.
Savukārt mans jautājums ir par drosmi. Verneri, tu mūzikā izdari drosmīgas izvēles. Vai atceries to brīdi, kad zaudēji bailes iziet no standartiem un sāki eksperimentēt?
Verneri: Paldies! Man jāatbild ar citātu, ko dzirdēju kādā filmā: "Tu nevari būt drosmīgs, ja neesi nobijies." Dzīve ir stāsts par savu baiļu pārvarēšanu. Patiesībā pats savu mūziku neuzskatu par drosmīgu. Es domāju šādi -
ja mums laimēsies, mēs šajā pasaulē būsim 70 - 80 gadus. Un es šajā laikā vēlētos dzirdēt konkrētu mūziku. Ja tā vēl nav radīta, tad man to vajag radīt!
Tātad tu esi zinātkārs?
Verneri: Jā, es esmu ļoti zinātkārs noskaidrot, kā lietas darbojas mūzikā. Es cenšos neuztraukties par to, kā es izklausos. Viss labais un viss sliktais jau ir manā mūzikā, lai tur vai kas. Es varu trenēties, kļūt labāks. Bet visdrīzāk tās lietas, kuras cilvēki novērtē manā mūzikā, ir tās, kuras es pats nemaz neapzinos. Un tas pats attiecas arī uz kļūdām. Galu galā nonāku pie secinājuma, ka pašam par sevi jāaizmirst, jābūt ieinteresētam mūzikā un sevī jāsaglabā teju akla ticība tam, ka šis trakais virziens mani aizvedīs pie jēgpilna rezultāta.
Skatos, cik ļoti jūs iedvesmo ēdiens!
Verneri: Domāju, ka nemelošu, sakot, ka 95% no džeza mūziķiem mīl baudīt ēdienu. Es nerunāju par ēšanu, bet gan tieši ēdiena baudīšanu. Mūziķi vēlas izmēģināt dažādas lietas.
Tatu: Tieši tā!
Matīss: Esmu ievērojis, ka daudz mūziķi ir labi pavāri.
Verneri: Jā, iespējams, tas ir saistīts ar to, ka ceļojot ēšanas laiks ir vienīgais mirklis dienā, kuru tu vari veltīt sev, ja vien tajā laikā nesniedz interviju.
Tatu: Vienmēr, kad atgriežos no koncerttūres, man ir divas vajadzības. Pirmā ir skriešana, lai atgūtu ikdienas ritmu. Otrā - ēdiena gatavošana. Kad beidzot esmu mājās, esmu priecīgs, ka pats varu gatavot - pats izlemt, ko un kādā veidā ēdīšu.
Kā jums šķiet, vai džeza mūzika ir brīvāka no modes tendencēm nekā citu stilu mūzika?
Tatu: Nedomāju, ka džezs ir brīvs no modes ietekmēm. Ļoti daudz džeza mūziķu ir tādā pašā tendenču uzliktā sprostā kā visi citi. Ja godīgi, nesekoju līdzi jaunumiem džeza pasaulē. Cik man jaunais džezs ir zināms, tur nav nekā jauna. Mēģinot nevispārināt, tomēr saklausu tendences, piemēram, to, cik ļoti amerikāņu kultūra diktē cilvēku uzvedību mūsdienās, raugoties no jebkura skatupunkta - apģērbs, ēdiens, ideāli. Džezs dažkārt var būt ļoti tehnisks, un arī šobrīd džezs ir kļuvis ļoti tehnisks - līdzīgi kā reālajā dzīvē cilvēki tiecas uz ļoti trenētu ķermeni. Tam ir jābūt formā, tvirtam un perfektam! Taču iztrūkst garīguma. Un es šeit nedomāju garīgumu reliģiskā izpratnē. Es nevaru paklausīties mūziku, kurā nav nekāda dziļuma.
Matīss: Liela daļa šī jaunā džeza top Ņujorkā, kas ir ļoti steidzīga pilsēta. Šī steiga tevi maina kā cilvēku. Lai izdzīvotu, tev ir jāpiemērojas pilsētas un sabiedrības ritmam, un tu centies kļūt ātrāks un perfektāks, jo tas tev ir vajadzīgs ikdienas dzīvei. Es, protams, to nezinu, tikai iedomājos, ka tā varētu būt. Pirms kāda laika biju Ņujorkā, un daļa no šīs jaunā mūzikas mani patiešām aizrāva. Kad atgriezos Eiropā, vēlāk Latvijā un savās lauku mājās, šī mūzika mani vairs nepavisam neuzrunāja. Ar to gribu sacīt, ka apkārt esošā vide ietekmē to, kā tu spēlē un kā tu mūziku klausies.
Tatu: Piekrītu!
Verneri: Mailss Deiviss ir sacījis daudzas lietas. Daļai var piekrist, daļai ne. Bet viens ir pilnīga taisnība - džezs ir sociāla mūzika.
Džezs lielā mērā ir saistīts ar to, kā mēs viens otru pieņemam.
Es gribēju piebilst - nedomāju, ka mūzikai vienmēr jābūt jaunradītai. Mūzikai ir jābūt patiesai, lai es to varētu izbaudīt.
Matīss: Kad mūzika ir patiesa, tu to vairāk izbaudi. Un vienā mirklī tā kļūst oriģinālāka. Ja arī ne, tas arī nekas.
Verneri: Tieši tā! Ar oriģinālu mūziku izprotu ko citu, nevis jaunradītu mūziku. Ja tu domā, ka visam ir jābūt jaunam, tu centies kaut ko izgudrot, nevis atļauj mūzikai plūst caur tevi. Mēs dzīvojam jauno lietu laikmetā. Es tiecos vairāk uz unikālo, nevis jauno.
(Un mūziķi uzsāk vārdu spēli ar new - jauns, unique - unikāls, veidojot salikteni newigue).
