Par darbu pie albuma kopā ar Gati Zaķi stāsta Juris Kaukulis: "Gatis bija uzrunāts jau pirms diviem gadiem, bet līdz studijas darbiem tā arī netikām. Kad atkal satikāmies, viņš teica, lai viņam kaut ko atsūtu. Pirmās dziesmas, ko viņam atsūtīju, bija "Vēls pavasaris" un "Zvans pie durvīm". Gatis noklausījās, un viņam uzreiz radās savs redzējums. Kas attiecas uz producentiem, mums ir bijusi tikai viena ilglaicīga pieredze ar Gintu Solu, kurš "Dzelzs vilka" skanējumu ir iespaidojis vairākos albumos, tostarp "Manās mājās sieviešu nav", "Sārtā rītausma"."
Ar Gati Zaķi grupa esot iepazinusies tad, kad viņš vēl mācījās par skaņu operatoru, un priecājas, ka tagad viņš šajā sfērā ir viens no vadošajiem Latvijā. "Strādāt ar Gati bija pancīgāka sajūta, gada ietvaros tikāmies bieži," turpina Kaukulis. "Dažkārt producenti mēdz noslaucīt demo dzirdamo ieceri un sākt no jauna, bet Gatim bija svarīgs demo ieraksts. Mēs katrs ieraksta procesā pienesām savu pieredzi. Piemēram, es uz mūziku skatos kā savu laiku pārdzīvojis metālists, kas nu mēģina spēlēt postpanku. Tad atnāk Zaķis un sagriež ģitāru tā, kā es nekad to nebūtu darījis. Viņš ierakstīja, skaņoja un arī piedalījās repertuāra atlasīšanā. Par četrām dziesmām, kuras, manuprāt, varēja būt albumā, viņš teica, ka tās esot pārāk skumjas vai smagas. Galu galā viņš lielā mērā noteica, kas skanēs albumā."
Mūziķis saka, ka albuma tapšanu var iedalīt divos lielos periodos – laiks līdz ierakstam un laiks pēc ieraksta. Ja citas reizes publika ar jaunā albuma dziesmām būtu koncertos jāiepazīstina, vairākas albuma "Jauni" dziesmas klausītājiem jau kādu laiku ir zināmas, jo ir spēlētas koncertos vēl pirms ieraksta. Kaukulis turpina: "Sanāk, ka šajā albumā ir iekļautas divas dziesmas, kuras lepni jau var saukt par hitiem – "Tās vēl nav beigas" un "Glāzes", kā arī aktuālais singls "Tu negaidīji rītu" šobrīd jau ceturto nedēļu ir spēlētākā dziesma Latvijas radiostacijās. Sākumā nemaz nebijām plānojuši šo dziesmu izdot kā singlu, tāpēc "Tu negaidīji rītu" panākumi mums ir negaidīti. Ceram un sapņojam, ka tas pats notiks ar vēl citām albuma dziesmām."
Dažreiz īsāk ir labāk
Izrādās, ka leģendārajai dziesmai "Oranži mati" sāka veikties tad, kad tā nonāca radio rotācijā.
Kaukulis stāsta: "Par dziesmu "Oranži mati" es varu izstāstīt vienu komisku lietu. Dziesmas teksts sastāv tikai no divām galvenajām rindiņām un vēl četrām rindiņām noslēgumā. Tolaik studijas ierakstā secinājām, ka dziesmai nedrīkst būt tik maz teksta, tāpēc pierakstīju klāt papildu rindas, ko ierakstīja Gints Sola. Ierakstu noklausīties bija atbraukušas mūsu izdevējas Iveta Mielava un Sandra Amerika. Toreiz – garā teksta versijā – viņas dziesmu "Oranži mati" pat neievēroja. Vēlāk Gints man jautāja, ko es tur tik daudz teksta esmu sarakstījis, un tekstu izņēma laukā, nosūtot vēlreiz dziesmu Ivetai. Biju pārsteigts, kad viņa zvanīja un prasīja, kāpēc toreiz dziesmu viņai nerādījām? Šī esot īstā! Komiski – reizēm liekas, ka ir kauns dziedāt divas rindas, bet izrādās, ka tas ir pareizais piegājiens."
Kaspars Tobis viņam piebilst: "Šī dziesma vispār ir rekordiste. Tajā ir pasaulē vienkāršākā, bet zīmīgākā sintezatora tēma, kas sastāv no divām notīm."
Aktuālākā leģenda
Leģendām apvītajai dziesmai "Oranži mati" tūlīt būs 20 gadi, bet arī aktuālajā albumā ir tāda dziesma, kam ir pašai savs, atšķirīgs stāsts. Kad sākam pārspriest koncerta dziesmu sarakstu, pakāpeniski sarunā iesaistās arī pārējie grupas dalībnieki.
Juris Kaukulis: Dziesmai "Vēls pavasars" ir deviņas ieraksta versijas, kas tapušas trīs gadu laikā ar dažādiem producentiem.
Mārcis Judzis: Ierasti studijā ir tā, ka stundas vai dienas laikā viss ir gatavs – izdarīts. Iedomājies, cik daudz enerģijas ir prasījusi šī dziesma – tā deviņas reizes ir uztaisīta no jauna.
Juris Kaukulis: Vienā no tām ir Aijas spēlētas klavieres – kādu dienu nejauši padzirdēju, ka viņa uz klavierēm spēlē interesantu tēmu – un radās vēl viena dziesmas versija. Beigās visi ir iesaistījušies kādā no "Vēls pavasars" versijām. Savukārt dziesma "Tu negaidīji rītu" radās tieši pretēji – atnāca un bija gatava.
Mārcis Judzis: Rakstot "Vēls pavasaris", mēs zinājām, ka tas nebūs radio singls. Bet dziesmai ir deviņas versijas, kas nozīmē deviņas dienas studijā, un vēl viss radošais process – tās rakstīšana ir kopumā aizņēmusi vismaz divus mēnešus.
Aija Kaukule: Īstā versija ilgi nedevās rokā – varēja just, ka pamatmotīvā kaut kas ir, bet tas kaitinoši ilgi neļāvās notverties.
Juris Kaukulis: Dziesmas ideja man tapa, spēlējot ģitāru un skatoties ārā pa logu, aiz kura bija pavasaris. Pavisam vienkārši – ko redzēju un jutu, to arī dziedāju. Vēlāk tas apauga ar aranžējuma versiju versijām, līdz visa kā šķita par daudz, tad atkal par maz. Albuma kontekstā jāņem vērā arī albuma kompozīcija.
Populāras arī kaverversijas
Īpaši LTV 2023. gada svētku koncertam, kura režisors bija Fredis, "Dzelzs vilks" savā versijā bija sagatavojuši grupas "Labvēlīgā tipa" dziesmas "Alumīnija cūka" un "Saki jā, saki nē". To klausītāji un arī dziesmas autori uzņēma atsaucīgi, kas Jurim liek apsvērt domu, ka šad un tad to varētu uzspēlēt koncertos.
Aija Kaukule: Prātā ir ķecerīga doma par kaverversiju albumu.
Juris Kaukulis: Jā, gadu gaitā mums ir sakrājušies ļoti daudz kaveri, pat Ulda Stabulnieka "Nāk rudens apgleznot Latviju".
Kaspars Tobis: Arī "Mežrozīte"!
Mārcis Judzis: Starp citu, "Labvēlīgais tips" dziesmu "Alumīnija cūka" uzrakstīja, kad bija padzirdējuši par grupu "Dzelzs vilks".
Juris Kaukulis: Viss pareizi! Viņi esot domājuši dziesmai piedziedājumu, un kāds Fredim esot teicis, ka ir tāda smieklīga grupa ar nosaukumu "Dzelzs vilks". Haha – saucam savu dziesmu par "Alumīnija cūku".
"Mirušās kaijas" un citi sapņi
Katras grupas repertuārā ir dziesmas, kuras tā arī nesagaidīt izskanam koncertā. No savas puses varu pieminēt dziesmas "Kūkas konfektes", "Dievi krīt", "Kanibāliem svaigu gaļu", kuras, iespējams, esmu dzirdējusi tikai albuma "Manās mājās sieviešu nav" izdošanas koncertos 2004. gadā.
Jāpiemin, ka "Dzelzs vilks" savu ģērbtuvi "Muzikālajā bankā" dalīja ar Miku Dukuru un Ivo Fominu, kurš arī vienā brīdī iesaistās sarunā. Mūziķi viens otru pavilka uz zoba.
Juris Kaukulis: Mēs publiku mīlam un vienmēr spēlējam to, ko tā grib, jo mēs zinām, ko tā grib. Protams, mēdz gadīties situācijas, kad kāds atnāk un nosauc gadu, kurā esam spēlējuši dziesmas no albuma "Mirušās kaijas". Kad tās atkal tiks spēlētas? Un tad mēs stāvam un domājam – kur jūs bijāt toreiz – 1993. gadā, kad spēlējām "Mirušās kaijas". Tad gandrīz neviens nenāca uz koncertiem, tāpēc mēs sākām ko citu spēlēt. Patiesību sakot, mēs koncertos esam spēlējuši dziesmas arī no šī albuma. Iepriekšējā "Palladium" koncertā tāda bija dziesma "Dead Liar" ar jaunu, latviskotu teksta versiju.
Mārcis Judzis: Man ir šāda ķecerīga doma – izveidot programmu no dziesmām, kuras tik sen neesam spēlējuši, ka, šķiet, esam aizmirsuši.
Juris Kaukulis: Sapņot drīkst.
Mārcis Judzis: Labi, es uz sevi šo paņemšu!
Juris Kaukulis: Mārci, viss jau pareizi!
Mārcis Judzis: Man šķiet, to vajag izdarīt!
Aija Kaukule: Bet neslēpsim, ka dažas no šīm vecajām dziesmām skanēs arī "Palladium" koncertā!
Mārcis Judzis: Tāpēc jau mēs klausījāmies tos vecos albumus. Juris jau neatklāj, ka mums bija veco dziesmu mēģinājums.
Juris Kaukulis: Piemēram, "Dievi krīt" varu mierīgi nospēlēt, iet no rokas. Viss gan neiet tik viegli, dažām dziesmām tekstu un harmonijas esmu aizmirsis.
Aija Kaukule: Juris joprojām visus dziesmu tekstus dzied no galvas.
Juris Kaukulis: Man nav laba atmiņa!
Mārcis Judzis: Jā, jā...
Juris Kaukulis: Es izstāstīšu, kā es to daru – ierakstu dziesmu mājās un, braucot uz Rīgu, to klausos. Ceļā tā ir uz riņķi skanējusi un "palikusi pirkstgalos". Interesanti! Runājot par albumu "Jauni", vēl nezinu, kur tas mūs aizvedīs, bet man patīk! Ar šo albumu tā pirmsākumos man bija laiks vairāk pasēdēt ar sevi un radīt mūziku pašam savās mājās. Vientulībā eksperimentējot ar sintezatoriem un ģitārām, manas garāžas sienas reizēm vibrēja līdz rīta gaismai. Šī skaņas pulsēšanas sajūta bija iedvesmojoša.
Aiga Leitholde: Kā izjūtat šo laiku, kad ierastais vairs nestrādā?
Ivo Fomins: Mūsdienās neviens vairs nevēlas strādāt.
Juris Kaukulis: Tikai tu strādā! Ivo vajag to balvu, un viņš jau kuru gadu piedalās "Muzikālajā bankā".
Mārcis Judzis: Ne jau viņam vajag, viņam pašam.
Ivo Fomins: Man pašam jau ir apnicis.
Aiga Leitholde: Pamodelēsim nākotni!
Ivo Fomins: Nākotne – viņam? Kā jau nākotne: Sigulda, Liepāja, Valmiera, Alūksne, Daugavpils.
Juris Kaukulis: Mēs vienmēr esam bijuši meklējumos un ejam uz priekšu.
Aiga Leitholde: Roks nav miris!
Juris Kaukulis: Ja ir miris, lai dzīvo miroņi!
Aiga Leitholde: Starp citu, nesen runāju ar mūzikas skolotāju, kurš pastāstīja, ka vecāko klašu skolēni hiphopu klausās, bet septītās klases skolēni ņem ģitāras rokās, viņiem patīk klasiskais roks.
Juris Kaukulis: Man pazīstamie ģitāru tirgotāji arī ir teikuši, ka pirms kāda laika ģitāru noiets bija krities par 30 procentiem. Pagājušā gada beigās tas ir mainījies. Izrādās, ka jauniešiem patīkot amerikāņu roks.
Mārcis Judzis: Kad Eirovīzijā vinnēja "Måneskin", tas arī daudzus jauniešus ieinteresēja ģitāras skaņā. Bet es gribu piebilst, ka hiphops vienmēr ir bijis modē! Pirms "Dzelzs vilka" esmu bijis gan reperis, gan reiveris. "Onxy", Nana – manā laikā vairāk par hiphopu klausījos tikai "Prodigy".
Juris Kaukulis: Manā jaunībā astoņdesmitajos mani ieintriģēja "Run-DMC" un "Aerosmith" sadarbība. Tagad, bērnu iespaidots, klausos ASAP Rocky un esmu Lil Peep fans. Manās acīs Lil Peep ir mūsdienu "Nirvana". Arī viņš tagad ir miris un spēlē tajā koncertā, kur gaida šādus vīrus. Bet ģitāras rēcienā joprojām kaut kas ir! Un tas "kaut kas" arvien tur kopā arī mūs – mazliet sirmos jauniešus.
Mārcis Judzis: Mēs esam tā viens pie otra pieraduši, kad varam nolasīt otra domas no skatiena vien.
Juris Kaukulis: Mēs esam ilgi kopā!
Mārcis Judzis: Un labi turamies!
Aija Kaukule: Tieši to šajos turbulentajos laikos var novērtēt.
