Sadaļas Sadaļas

Labrīt

LU rektors Indriķis Muižnieks par darbu pandēmijas apstākļos un tās ietekmi

Labrīt

Ilga Šuplinska: Patlaban pedagogi nesteidz vakcinēties

Klajā nācis unikāls grupas ''Saucējas'' albums ''Dabā''

«Saucēju» albums «Dabā» ļauj ieklausīties, kā reiz pļavās un mežos skanēja senču dziesmas

Kāda bija Latvijas skaniskā ainava, kad mūsu senči to piepildīja ar rotāšanu, gavilēšanu un citām balsīm pļavās, mežos un pakalnos? Atbildi uz šo jautājumu sniedz tikko klajā nākušais grupas “Saucējas” izdevums, kas saucas “Dabā” un ir grupas četru gadu darba vainagojums.

Projekta laikā grupas dalībnieces devās uz dažādām Latvijas vietām, lai dabā ierakstītu dažādus tradicionālās dziedāšanas veidus. Viņām neatsverami palīgi bija skaņu meistari Gatis Gaujinieks un Edmunds Račinskis. Latvijā šāda veida tautasdziesmu ieraksti veikti pirmo reizi, tādēļ projekts ir īpašas ievērības cienīgs. Gan ieraksti, gan uzkrātā pieredze tagad sakopota divos audio kompaktdiskos ar 60 ieskaņojumiem un grāmatā, kas atspoguļo projekta norises gaitu un iekļauj arī vairākus pētījumus par tradicionālo dziedāšanu.

Dziedātāju garie saucieni, rotāšana, gavilēšana savulaik gluži dabiski pieskandināja Latvijas pakalnus, pļavas un mežus, savijās ar putnu dziesmām, sienāžu sisāšanu, varžu kurkstēšanu un citām dabas skaņām.

Pārzinot senās tradīcijas, grupa “Saucējas” jau ilggadēji praktizēja dziedāšanu dabā, taču ierakstus veica studijā, jo dabā to izdarīt tiešām kvalitatīvi šķita ļoti sarežģīts uzdevums. Jo īpaši tādēļ, ka jādzied vietās, kas ir pēc iespējas pirmatnējākas, – tālu no ceļiem, elektrolīnijām un citiem tehnoloģisku skaņu avotiem.

Šobrīd skaņu tehnika jau ir tāda, ka to var uzstādīt teju jebkur, un tādējādi arī pirms četriem gadiem “Saucējas” uzsāka jau ilgāku laiku loloto ideju – ierakstīt dziesmas tieši dabā, kā tās reiz arī dabiski skanēja.

Ieraksti veikti dažādās Latvijas vietās, visvairāk Sāvienas pilskalna apkārtnē, kur bija visvairāk piemērotu vietu, jo, kā liecina avoti, – cilvēki visbiežāk dziedāja pie ūdeņiem, mežā, kalnos un pakalnos, stāsta “Saucēju” vadītāja Iveta Tāle.

“Mūsu pieredze rāda, ka kalns ir svarīgs jau tā iemesla dēļ, ka tas tev dod vienkārši tādu estētisku baudījumu. Tu esi pāri kaut kādām pārējām lietām ainavā, un tas ir brīnišķīgs skats, kad tu esi tajā kalna galā, un tad tu arī jūties kā tāds pasaules valdnieks, jo es domāju, dziedot dabā, tu tiešām tā arī jūties, ka tu valdi pār visu to dabas telpu, ainavu. Jo tad, kad tu palaid balsi tādā skanīgā vakarā, tad patiesi vairs nešķiet, ka kaut kādā veidā hiperbolizētas un pārspīlētas ir tās formulas, ko lieto mūsu tautasdziesmas par to, ka – “trīcēj' kalni, skanēj' meži” vai “lokatiesi mežu gali”, vai ka tur zeme līgojas, kad tu dziedi. Jo tieši tāda sajūta ir. Šī kinētiskā sajūta, ka visa ainava vibrē, viss kustas tad, kad tu to balsi palaid,” skaidro Iveta Tāle.

Praksē apstiprinājās arī tautadziesmās bieži minētais, ka vislabāk dziesmas skan no rītiem un vakaros, kā arī tas, ka putni sadziedas ar cilvēku balsīm, kā atzīst Iveta Tāle – tas nav poētisms, bet patiešām realitāte.

Viņa stāsta: “Putni neapšaubāmi piedalījās. Visdrīzāk viņi jutās satraukti par to, ka kāds ir viņu teritorijā. Katrā ziņā viņi reaģēja, tas bija nepārprotami, tieši uz dziedāšanu. Piemēram, dzeguzi var satracināt ar to vien, ka tu atdarini viņas kūkošanu. Tas bija pašā pirmajā ieraksta reizē, kad mēs bijām tādā vietā – pasaules gals, – Rožu purvā, Sēlpils pagastā. Un tad tas dzeguzis, jo tie ir vīrieši, kas tur kūko, viņš tiešām ieradās noskaidrot attiecības, viņš – tāds resns dzeguzis – lidoja mums virs galvas un mēģināja saprast, kas te ir ieradušies viņam traucēt. Arī Sāvienā bija ļoti daudz dzegužu, ierakstā var dzirdēt, ka viņas tur vairākas reizē kūko. Vajadzēja tikai sākt dziedāt, un tad viņas jau arī jutās uzrunātas un sāka piedalīties.”

Talku dziesmas ieskaņojot, savukārt ļoti labi noderēja mājputnu iesaistīšanās kādās lauku mājās Amatas pagastā.

Iveta Tāle atzīmē: “Jā, ir smieklīgs ieraksts ar tītaru, kurš reaģēja uz noteiktas frekvences skaņām, tad, kad tās atskanēja, viņš arī uzreiz savu dziesmu “iepēra” iekšā.”

Līdzās putniem dziedāšanai pievienojās arī citi dabas pārstāvji, arī Savienas apkārtnes varenais varžu koris, ar ko kopā ierakstīta dziesma “Puri, puri, meži, meži”.

Vai katrai dziesmai savulaik bija arī kāda konkrēta nozīme vai funkcija – tas līdz galam nav skaidrs, bet Iveta Tāle aicina to meklēt dziesmu vārdos: “Es vienkārši varu iedomāties, kā mēs jūtamies, kad mēs izejam dabā, piemēram, pavasarī, kad viss sāk plaukt. Mums katram ir pacilāta sajūta, un skaidrs, ka katrs grib piedalīties. Un dziesmu vārdi mums rāda, kam tās dziesmas ir domātas. Pirmkārt, ir iesaistīties visā tajā pavasara plaukšanas un ziedēšanas mistērijā. Jo tur ļoti daudz tiek dziedāts par ievu ziedēšanu, ābeļu ziedēšanu. Un arī paralēli par cilvēku. Kā meitas pušķojas, arī zied. Un, protams, tur ir arī visa tā mīlestības lieta. Ka gribas savu balsi palaist un parādīt, un savu tērpu parādīt jaunajiem cilvēkiem. Jo viens no veidiem, kā meitas tika arī kādreiz nolūkotas, bija pēc viņu dziedāšanas. Ja viņa labi dzied, tad var būt arī laba dzīvesbiedrene.”

Tikko klajā nākušais izdevums “Dabā” ietver divus audio kompaktdiskus ar 60 ieskaņojumiem un grāmatu ar rakstiem par projekta īstenošanas gaitā uzkrāto pieredzi.

Albuma ieskandināšana paredzēta maijā, jūnijā un jūlijā ar trīs akustiskiem koncertiem dabā; vai un kā tie notiks, tas būs atkarīgs no epidemioloģiskās situācijas valstī.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt