Sadaļas Sadaļas

Kultūrdeva

Džeza dzejas projekts «klausies» laidis klajā jaunu plati «9»

Kultūrdeva

Agrākie raidījuma «100 g kultūras» vadītāji katrs laiduši klajā jaunas grāmatas

«Kultūrdevā» par projekta «Nepāriet» jauno albumu ar Marta Pujāta dzeju

Satikušies Imanta Kalniņa pasaulītē. Saruna ar apvienības «Nepāriet» mūziķiem

Jāņa Šipkēvica projekts “Nepāriet” 31. maijā izdevis oriģinālmūzikas plati “Lūk”. Albuma dziesmas sacerējuši astoņi projekta mūziķi. Viesojoties LTV raidījumā "Kultūrdeva", "Nepāriet" dalībnieki Evija Vēbere un Miķelis Putniņš atzina, ka viņi ar misticismu nenodarbojas, bet maģiska ir pati mūzika un ikviens no grupas dalībniekiem to uzskata par neticamu parādību.

Kristīne Komarovska: Mēs jūsu projektu iepazinām pirms pāris gadiem, kad veidojāt interpretācijas Imanta Kalniņa un Ainara Mielava albumam "Par lietām, kuras tā ar nekad nepāriet”. Es negaidīju, ka satiksieties atkal un izdosiet paši savu oriģinālmūzikas albumu. Kā jūs pie tā nonācāt?

Miķelis Putniņš: Mēs paši nezinājām, vai otrais albums taps, jo projekts “Nepāriet” sākotnēji tiešām bija projekts, kas satikās Imanta Kalniņa mūzikā, Jāņa Šipkēvica iniciētā projektiņā. Mēs, sastāva dalībnieki, jau bijām pazīstami, daži vairāk, daži mazāk, bet principā Jānis mūs visus savāca šādā sastāvā un izdomāja, ka tieši Imanta Kalniņa mūziku interpretēt būtu interesanti. Tā mēs 2017. gada vasarā lēnā garā viens otru iepazinām. Caur kopīgu muzicēšanu, Imanta Kalniņa mūziku un vēlāk ierakstījām arī albumu. Sākām spēlēt koncertiņus.

Sajūta bija tāda, ka ir ļoti labi kopā un negribas likt punktu pirmās tūres beigās. Man liekas, ka mēs visi tā jutāmies, bet Jānis bija tas, kurš pateica to skaļi.

Kā jūs iedomājāties pieaicināt Martu Pujātu? Viņa dzeja ir tieši tā, ko mēs dzirdam mūzikā.

Evija Vēbere: Tas arī ir Jāņa dievišķais pirksts. Man liekas, ka viņi satikās jau mūzikas skolā. Viņi bija klasesbiedri, un pie mums Marts atceļoja caur Jāni. Vismaz priekš manis tā bija pirmā tuvāka iepazīšanās ar Marta daiļradi. Tas bija ļoti zīmīgi. Mēs braucām uz vienu no pēdējiem koncertiem uz Liepāju, visi busiņā. Tas bija koncerts, kur mēs spēlējam pašam meistaram Imantam Kalniņam, kas bija ļoti, ļoti forši.

Jānis izvilka mapīti un teica: "Redz, kur te ir 12 dzejoļi, tagad mēs visi lasām, un katrs izvēlas savējo." Tas notika ļoti skaisti.

Mēs visi klusībā, braucot uz Liepāju, izlasījām, dabiski izvēlējāmies, kurš dzejolītis kuru uzrunā. Sarunājām, kurā datumā mēs tiekamies klausīties, ko nu katrs būs sarakstījis, kā būs ietērpis tekstus. Tas bija forši, jo tie teksti ir tādi, kā Miķelis teica: “Jo tu vairāk tos lasi, jo vairāk tajos atrodi viskautko.” Bet ne jau tādēļ, ka tie būtu sarežģīti. Tieši otrādi. Tajā vienkāršībā vari pamainīt spektru, no kura skaties, un to aiznest kaut kur.

Miķelis Putniņš:

Priekš manis Marts ir tāds maģisks vīrs, kuram dzeju rindas birst ārā.

Es atceros, ka mums bija viena dziesma, kur muzikāli bija sajūta, ka trūkst viens pantiņš. Kad mēs taisījām šo albumu, tad Marts ik pa brīdim atnāca uz mēģinājumiem, paklausījās, kā tas viss notiek. Alise viņam pajautāja: “Klau, Mart, varbūt tu varētu šim vēl vienu četrrindīti?” Un viņš teica: “Protams.” Un nākamajā dienā jau gatavs. Priekš manis tas ir kaut kas pilnīgi apbrīnojams.

Plates vāka autore un māksliniece ir Lāsma Pujāte.

Miķelis Putniņš: Tieši tā, Marta māsa.

Kurš no jūsu lielā kolektīva ir muzikālais tēvs? Kurš visvairāk rada mūziku jūsu lielajā kolektīvā?

Evija Vēbere: Visi kopā mēģina atrast to savu vietu un ko var sniegt. Noteikti gribas izcelt Matīsiņu – Matīsu Čudaru. Varbūt tieši tāpēc, ka viņš tagad dodas uz Jēlu mācīties septembrī, kas ir riktīgi forši, ka viņš dodas tālāk, un pēc tam būs jāskatās... Ne tā, ka viņš mums saka, kas jādara, bet viņš ir gariņš, kurš visu tur kopā.

Miķelis Putniņš: Es domāju, ka Matīss arī ir ļoti daudz strādājis. Bieži ir tā, ka caur viņu tās idejas, ko esam atnesuši, iespējams, ir skaidrākas nekā mums. Interesantais tik lielā sastāvā ir arī, ka viena diktatora vai izteikta līdera tiešām nav. Albumā ir desmit dziesmas, mēs katrs uzrakstījām vienu dziesmu, Alise ar Jāni pa divām. Mēs tās kopīgi uzrakstījām tik tālu, lai būtu dziesmas pamatiņi. Marts jau ir sagatavojis tekstus, un mēs katrs savā nodabā uzrakstījām melodijas, akordsecības vai tādas lietas. Mēs darījām visi kopā viscaur pagājušā gada vasarā. Ik pa brīdim tikāmies radošās nometnēs, kur mēs katrs strādājām pie savas idejas, katrs prezentējām.

Tas, protams, ir izaicinājums, ka ir astoņi komponisti vienam albumam. Tā bieži negadās. Ir risks, ka katram ir savs rokraksts, individuālā valoda un tas, kā viņš redz un dzird mūziku.

Risks ir iespējams tāds, ka gala rezultāts jau ir pārāk eklektisks. Man šķiet, ka mums ļoti palīdzēja tas, ka mēs strādājām kopā ar maģisko vīru Gati Zaķi, kurš mums bija klāt, kurš mūs vadīja, panāca to, ka tas viss tiešām beigās arī skan kopā. Mēs ar Eviju abi esam subjektīvi, bet šķiet, ka tas albums skan pēc grupas albuma, nevis pēc astoņu cilvēku “re, kur mana dziesmiņa un re, kur mana dziesmiņa”. Tas tiešām skan vienoti, un domāju, ka tas ļoti lielā mērā ir Gata nopelns.

Miķeli, kā tu esi sevī atklāji režisora gēnu?

Miķelis Putniņš: Es ikdienā darbojos ar skaņu, es rakstu mūziku, dziedu, izpildu, spēlēju ģitāru, bet man kaut kas ar to vizuālo mediju ir ļoti patīkami. Man patīk fotografēt dabas lietiņas, kas,  iespējams, tikai man liekas interesantas, bet es to daru ļoti daudz. Man patīk kaut kur izbraukt un pafotografēt lietas smiltīs. Biju kaut kad aizbraucis izbraucienā pie jūras,

klausījos Matīsa dziesmu. Jūrā bija ļoti interesanti, bija sniegs sapūsts, un viņš mijās ar smiltīm. Es sāku skriet un filmēt to, kā es skrienu. Man likās, nenormāli piestāv… Šis ir video klips!

Tad es domāju, kā lai es to pārdodu saviem grupas biedriem? Es teicu: “Hei, varbūt mēs katrs varētu uzfilmēt kādu video?”

Ko mūsu paaudzes cilvēkiem izsaka Anša Bērziņa, Rozes Stiebras 1991. gadā uzņemtais mākslas darbs “Ness un Nesija”?

Evija Vēbere: Kaut kāda silta sajūta. Kad es ieraudzīju to multenīti, un Miķelis teica – šito es kaut kā redzu – un viņš atsūtīja mums fragmentiņu... Tā tāda silta sajūta. Kaut kas, kas jau ir aizmirsies nedaudz, bet raksturiņš tai multenītei tāds ļoti mīļš, iesakņojies kaut kādā ziņā.

Miķelis Putniņš: Marts ir paņēmis Nesu un Nesiju kā metaforu diviem mīlniekiem. Ir skaidrs, kas tie tēli ir, un visi uzreiz domā par to multeni.

Jūs neesat tikuši pārāk tālu no Imanta Kalniņa brāļa Vika (Viktora Kalniņa), kas ir “Zemūdens bara lielā diena” autors.

Miķelis Putniņš: Es uzzināju no Rozes, ka viņš ir tas, kurš radīja Nesu. Nesija ir aizgūts tēls no Lohnesa briesmoņa, bet Ness – tāds ir tikai mums. Vikam par to liels paldies. Bija interesanti, ka jau sākotnēji, kad bijām studijā, jau tad domāju par to, ka tā multfilma varētu būt kopā ar albumu vienā brīdī, kaut kā to vizualizēt. Pienāca brīdis, kad mēs sākām strādāt pie tiem video.

Un tā kā tu tagad esi režisors…

Miķelis Putniņš: Un tā kā es tagad esmu liels režisors, tad es domāju, ka labprāt arī savai dziesmai režisētu klipu. Tad es sapratu, ka man ir jāiepazīstas ar Rozi un Ansi, jāpalūdz viņu atļauja, padomi. Tas bija fantastiski. Viņi abi divi ir brīnišķīgi cilvēki. Roze ir tik dāsna savā personībā, un kā viņa dalās ar savu pieredzi, stāstiem! Bija tik interesanti klausīties. Mēs vienreiz norunājām pa telefonu stundu.

Viņa man stāstīja par to, kā tapa “Ness un Nesija”. Bija barikāžu laiks, un aktieri gāja no darba studijā uz barikādēm un no barikādēm atpakaļ uz darbu.

Starp ierakstu posmiem pārrunāja to, kas vispār notiks, par to, kas būs. Iespējams, man arī tas radās no “Nesa un Nesijas” mīlestības, brīvības… Un tas, ka tā ir iznākusi 1991. gadā... Īstenībā daudzi no “Nepāriet” dalībniekiem ir ''iznākuši'' 1991. gadā. Es tai skaitā.

Jūs esat ļoti dažāds kolektīvs. Katrs no savas muzikālās apvienības. Kāpēc tieši tāds sastāvs? Kāpēc jūsu sastāvā, piemēram, nav Dons?

Evija Vēbere: Mēs vienreiz filmējot par šo domājām, ne par to, kādēļ nav Dons, bet vai Jānis ir apzināti izvēlējies trīs vienāda garuma mazas meitenes. Tad, kad viņš domāja par sastāvu, vai viņš domāja: “Cik tev ir? Tev ir apmēram 1,64 cm?” Tas ir Jāņa [ziņā]. Neesam to prasījuši, kāpēc tieši mēs. Man liekas, ka ir ļoti forši tas, ka mēs esam superdažādi. Mēs it kā tikām salasīti, bet skaistais, kādēļ ir šis albums, ir tieši tādēļ, ka mēs satikāmies tajā Imanta Kalniņa pasaulītē. Un tur ir iekšā kaut kas tāds mūsu latviskajā DNS, kaut arī esam dažādi... 

Spēlējot Imanta Kalniņa mūziku, mēs sapratām, ka varbūt mēs arī neesam tik dažādi.

Visiem mums iekšā ir mīlestība pret melodijām, kas mums liekas silti, kas mums liekas tuvs, skanīgs. Tas ir kaut kas vienojošs. Man liekas, ka tādēļ arī ir šis otrs albums. Caur to pieredzi mēs sapratām, ka mēs varam būt kopā un gribam būt kopā, kaut arī esam tik dažādi.

Miķelis Putniņš: Mums arī tā iepazīšanās bija tāda izplesta. Pirmā vasara, kad mēs satikāmies un izveidojām to pirmo koncertprogrammu, un tad kādu laiku neko vairāk nedarījām. Tad mēs tā palēnām, palēnām... starp pirmajiem randiņiem mums bija ļoti daudz laika pārdomāt visu krustām šķērsām un atkal satikties, sajust…

Miķeli, tu darbojies arī mūzikas grupā “Ezeri”, darbojies kopā arī ar Lindu Leen, esi darbojies arī kabarē. Savukārt tu, Evij, gan elektroniskajā mūzikā, gan džezā. Kas jums pašiem mūzikā ir tuvākais?

Miķelis Putniņš: Noteiktu žanru man būtu neiespējami nosaukt, jo tiešām es jau pēdējos desmit gadus par mūziku vairs nespēju domāt žanros. Es vērtēju tās kvalitātes mūzikā, kas ir universālas, kas iet pāri žanram. Es mīlu rokmūziku, mīlu džeza mūziku, akadēmisko mūziku, un es arī mīlu popu. Mani nebeidz pārsteigt – jo es vairāk daru, jo es vairāk atrodu, atklāju, manas attiecības ar mūziku šķietami nepāriet. Ar katru projektu, kurā es piedalos, atrodu par sevi kaut ko jaunu, jo katra sadarbība prasa jaunu tavu šķautni. Man šausmīgi patīk, ka man dzīve ir ļāvusi un devusi tādas iespējas, ka es spēju sevi iepazīt caur projektiem, atrast sevī iezīmes, kuras, iespējams, ja man būtu tikai mans projekts “Ezeri”, neatrastu.

Mūzika pati par sevi ir ļoti jaudīga parādība, bet viņa strādā visefektīvāk, mijiedarbojoties gan ar cilvēkiem, ar kuriem tu strādā kopā, gan protams arī ar klausītājiem.

Vai jums ir kaut kāds sakars ar misticisma pasauli, jo klausoties, brīžiem liekas, ka jūs tā kā zināt vairāk un mēģināt pateikt mums, vai tā ir?

Evija Vēbere: Nē, tā nav. Mums reizēm liekas, lai izteiktu visas tās sajūtas par žanriem, par mūziku, uzreiz tu automātiski runā ezotēriski, bet kaut kas maģisks tur ir iekšā. Miķelis teica par tām kvalitātēm, kas iet jau pāri tām žanru kastēm, tur nevar tā vienā vārdā vairs pateikt, ka “tas ir šitā”, un to es novērtēju mūzikā. Tur ir tik daudz kas, tas ir tāds pavedieniņš, tāds trauslums, tas attiecas arī uz cilvēkiem.

Miķelis Putniņš: Runājot par misticismu, es domāju, ka nav tā, ka mums būtu pirms mēģinājuma rituāls. Mums ikdiena ir ļoti normāla, mēs spēlējam basketbolu, mēs pasūtam ļoti daudz “Woltu”, mēs domājam, ko mēs šodien pasūtīsim. Mums tā sadzīve ir ļoti ģimeniski vienkārša. Kad esam kopā, man ir sajūta, ka esmu starp cilvēkiem, kas mani saprot, kur es jūtos ērti un ir viegli būt.

Es domāju, tas maģiskais šajā sastāvā ir, ka visi cilvēki uzskata mūziku par kaut ko maģisku. Mēs visi par to jūtamies kā par neticamu parādību, kas mums dzīvē ir dota.

Es varu darīt mūziku ilgu laiku, un man vēl joprojām liekas, kā kaut kas tāds vispār – kā dziesmas, ģitāras – skan?

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt