Džeza impresijas

Jauni albumi: "Sapņotājs" un "Self titled"

Džeza impresijas

Jubileja ar misijas apziņu. Intervija ar grupas "Vintāža" vadītāju Rihardu Bērziņu

Valsts svētku nedēļā - saruna par Latvijas džezu

«Rats ir iegriezies. Kas būs tālāk?» Diskusija par Latvijas džeza ainu

"Šie galīgi nav sliktākie laiki Latvijas džeza vēsturē – ir jauna kustība un jauna dzīvība. Mēs neesam sliktā pozīcijā, drīzāk tādā dzīvelīgā. Jo vairāk būs jauniešu, kas gribēs ar to nodarboties, jo dzīvāka būs scēna," diskusijā Latvijas Radio 3 "Klasika" raidījumā "Džeza impresijas" spriež mūzikas žurnālists Kaspars Zaviļeiskis.

Kāda ir mūsu džeza vide, kādi ir tās trūkumi un priekšrocības, aktuālie virzieni un mākslinieki, iekļaušanās starptautiskajā ainā un nākotnes perspektīvas? Par šīm un citām tēmām sarunājas elektroniskā džeza žurnāla JAZZin.lv redaktore Aleksandra Line, mūzikas žurnālists Kaspars Zaviļeiskis un ierakstu nama "Jersika Records" vadītājs Mareks Ameriks.

Anete Ašmane-Vilsone: Kā jūs raksturotu, kāds 2022. gadā ir Latvijas džezs un mūsu džeza ainava?

Aleksandra Line: Vai tad mēs esam spējuši to nodefinēt? Man patika Kaspara Zaviļeiska ievadvārdi albumam "Jazz in Latvia 2022" un salīdzinājums ar sēnēm. Ko mums ir izdevies nosēņot? Daudz ko.

Kaspars Zaviļeiskis: Jā, jā, mums ir gan gailenes, gan baravikas, ir arī dažas mušmires, bet man šķiet, ka aina ir progresīva. Tas ir priecējoši. Mēģinu maksimāli daudz iet uz koncertiem, tai skaitā "M/Darbnīcā". Uz turieni aizejot, rodas sajūta, ka tas ir kaut kas dzīvs – tas nav mirstošs organisms, bet gan tāds, kurš aug, mācās un attīstās.

Man šķiet, ka nākamajos gados varēsim vairāk parunāt par to sēņu grozu – šobrīd vēl esam pašā sēņošanas procesā.

Mareks Ameriks: Ir sajūta, ka tā ir scēna. Šāda sajūta bija arī pirms pieciem gadiem, kad dibināju savu izdevniecību, jo bija sajūta, ka gaisā ir mūzika un ir daudz mūziķu, kas dara radošas lietas. Šodien tas ir progresējis, pat ļoti intensīvi – ja pieskaitām "Blūza klubu", tad mums Rīgā ir jau trīs vietas šādai mūzikai. Un tas ir daudz. Prieks par "M/Darbnīcu", kas jau ir spējusi iedzīvoties. Pats pagājušajā nedēļā spēlēju DJ setu un jaunieši dejoja pie 1976. gada Hērbija Henkoka (Herbie Hancock) ierakstiem. Tas ir pozitīvs signāls, jo patiesībā jaunieši ir tie, kas virza mūziku – nosaka trendus un to, kas "aiziet masās".

No kreisās: Mareks Ameriks un Kaspars Zaviļeiskis
No kreisās: Mareks Ameriks un Kaspars Zaviļeiskis

Ja viens salīdzinājums ir sēņošana, tad otrs varētu būt augšanas process, kurā mēs arī joprojām esam. Kuri, jūsuprāt, ir tie principi, kas definē to, ka mēs augam?

Mareks Ameriks: Salikums ir ļoti labs un pareizs – mums ir gan izglītības puse, kas arī attīstās, gan reālā vide, kur tam notikt. Viens bez otra nav iespējams. Man šķiet, ka mums šī augsne ir gatava.

Jārodas vēl jaunām džeza vietām, jo, ja kaut kas kļūst par trendu, tad tam apakšā uzrodas arī bizness.

Tev šķiet, ka džezs varētu kļūt par trendu, kaut ko ļoti populāru arī jauniešiem? Citos festivālos mēs pārsvarā redzam hiphopu un tāda veida žanrus.

Kaspars Zaviļeiskis: Kā Mareks teica – ja jaunieši uz kaut ko "pavelkas", tad tas var kļūt par trendu. Labs piemērs ir Anglija – pēkšņi parādās pilnas zāles, un džezs atkal ir kaut kas jauns un trendīgs. Varbūt arī mums jāuztausta kaut kāds savs džezs – ja par to ieinteresējas vēl citu žanru cilvēki – vai tā būtu elektronika vai roks, vai vienalga kas –, tad tas var kļūt par festivālu cienīgu notikumu. Es ticu, ka tas var notikt, tikai vajag to darīt un uztaustīt, kur tas ir.

Aleksandra Line: Kādreiz jau džezs bija populārā un deju mūzika, tātad mēs varam.

Pirms kādiem 100 gadiem, man šķiet.

Aleksandra Line: Jā, tātad mēs varējām.

Aleksandra Line
Aleksandra Line

Mareks Ameriks: Šogad arī festivālā "Positivus", lai gan fokuss bija uz hiphopu, viesojās arī "Black Midi" un Thundercat. Es gaidu, kad Latvijas vidē parādīsies reperis, kas nāk no džeza aprindām. Te īsti neder sadarbība ar kādu no malas, tam jānāk no iekšienes. Kāds, varbūt, līdzās savai klavierspēlei vai cita instrumenta spēlei ir sācis repot un tagad izpauž sevi šādi, nokļūst šajā vidē un tad tas saslēdzas organiski. Uz "M/Darbnīcas" sesijām, piemēram, nāk daudz studentu, bet tur var ieklīst arī kāds nejaušs apmeklētājs un, ja viņš to visu redz un kaut ko no tā paķer, tas ir forši.

Kaspars Zaviļeiskis: Manuprāt, divas grupas, kas varētu iet plašākas auditorijas virzienā, ir grupa "Lupa" un "S&T Syndicate".

Redzot viņu pēdējos koncertus, tur ir cilvēki, kas pie tradicionāla džeza varbūt sēdētu ar sarauktāku pieri, bet šīs grupas jau rada ballīti, lai gan patiesībā tas ir džezs.

Šis, iespējams, tad arī ir viens no virzieniem, kurā mēs Latvijā varam doties. Par repu piekrītu – tas ir modē un ar džezu to ļoti veikli var savienot. Ir labi piemēri, kādam tikai jāsāk to darīt.

Mareks Ameriks: Svarīgi ir aizklauvēties līdz auditorijai, nokļūt uz viņu radara. Vadot izdevniecību, es vienmēr domāju, kā tas varētu izskatīties Eiropas kontekstā. Man ir mērķis radīt koncertaģentūru, kas piedāvātu mūziķiem pakalpojumu – kad iznāk albums, piedāvā vietas, kurp aizbraukt uzstāties – kaut tepat Baltijas valstīs, Polijā, Vācijā. Ir pazīstami koncertaģenti, kas varētu ievirzīt šādā gultnē, un tad mūsu mūziķi tiktu pamanīti.

Aleksandra Line: Žanru robežas saplūst ne tikai mūzikā, bet arī starp klausītājiem.

Un industrijas iekšienē. Jau tika minētas šīs trīs vietas Rīgā – "M/Darbnīca", klubs "Biedrība" un pavisam nesen atvērtais "Blūza nams". Kā jums šķiet, vai tas Rīgas kontekstā ir pietiekami? Vai šīs vietas vispār spēs izdzīvot mūsu tirgus situācijā?

Kaspars Zaviļeiskis: Tas jau ir plašāks jautājums par kultūrvietu atbalstu pašvaldības un valsts līmenī. Caur kaut kādiem projektiem tas notiek, bet par to varbūt būtu jādomā kādā "augstākā plauktā".

Mēs redzam, ka citas alternatīvas kultūrvietas veras ciet – tas nav tikai bārs, tā ir kultūrtelpa, tā ir scēna.

Džezs varbūt šajā gadījumā ir prioritārs, jo "augstajos plauktos" džezu varbūt saprot labāk nekā pankroku vai tehno. Es domāju, ka ar zināmu valsts atbalstu šādas vietas varētu rasties vairāk, un tas noteikti dotu rezultātu, kas patiktu mums visiem kā melomāniem un džeza faniem.

Kaspars Zaviļeiskis
Kaspars Zaviļeiskis

Problēma, šķiet, mēdz būt tāda, ka mēs sagaidām, ka visa mūzika skanēs reģionu koncertzālēs un citās lielās institūcijās, bet patiesībā džezs ir no tiem žanriem, kas, lai gan parādās šādās koncertzālēs, ne tuvu ne lielākā daļa no džeza piedāvājuma tur neizskan.

Aleksandra Line: Par laimi, džezs skan arī koncertzālēs – VEF Kultūras pilī ir sērija "VEF Jazz Club", arī vairākās citās koncertzālēs ir atsevišķi notikumi, bet, protams, gribas vairāk.

Mareks Ameriks: Aiz katras vietas jābūt cilvēkam, kas par to deg, kam tas ir dzīves aicinājums. Mums pašiem ir bijuši ne tik labi piemēri tepat Vecrīgā, kas ir diezgan ātri beigušies. Sākumā viss izskatās jauki, darbs ir ieguldīts, viss pat notiek, bet tad kaut kā iebuksē. Ja cilvēki aiz tā dedzīgi stāvēs, tad viss būs. Man tiešām liekas, ka mums Latvijā ir tik daudz labas mūzikas, ka varētu būt pat piecas izdevniecības, kas katra gada laikā izdotu vismaz desmit albumus.

Šķiet, tu, Marek, "Jersika Records" izdod daļu, bet tomēr liela daļa mūziķu savus albumus izdod paši, bez ierakstu namiem un izdevniecībām. Vai tā ir tendence, kurai būtu jāmainās?

Mareks Ameriks: Neko sliktu par to nesaku, galvenais faktors šeit ir reklāma. Man šķiet, ka mūziķim, kurš ir ieguldījis darbu, ir jāfokusējas uz mūziku, bet tam seko otrā daļa, kurā jādarbojas, lai šo mūziku vispār kāds sadzirdētu. Es pieļauju, ka daļai mūziķu tam nemaz nepietiek laika, jo jādomā par jaunradi, jāvingrinās, tāpēc izdevniecība var būt labs draugs, kas palīdz to sasniegt.

Aleksandra Line: Vēl viens iemesls, kāpēc džeza mūziķi Latvijā mēdz paši izdot mūziku, ir tas, ka "Jersika Records" teju nav konkurences –

ne jau mūziķiem kāds skrien pakaļ un viņi atsakās teikdami, ka izdos paši. Bieži vien nemaz nav citu iespēju.

Kaspars Zaviļeiskis: Es tajā nesaskatu tik lielu problēmu. Ja ir vēlme, tad vari izdot vai pats, vai Latvijā, Francijā, Čehijā, jebkur. Ja tu esi interesants kā mākslinieks, tad arī ārzemju izdevniecībām nav problēmu kaut ko izdot. Jāsāk ar pamata ugunskuru – ja būs šī pārbagātība un visi gaidīs rindā uz izdošanu, tad uzradīsies gan vēl kāda vietējā izdevniecība, gan ārzemnieki.

Mareks Ameriks
Mareks Ameriks

Mareks Ameriks: Nevaru piekrist, ka mums būtu par maz mūzikas – mūzikas ir ļoti daudz. Ja man būtu kapacitāte un resursi, mēs mierīgi varētu izdot 20 labus albumus gadā. "Jersikā" man jau ir vesels saraksts ar iesāktiem, ierakstītiem projektiem.

Tā jau tas notiek – tā nav nekāda ātrā prece, ko mēs nopērkam, un viss aiziet.

Aleksandra Line: Džezs pats par sevi nav ātrā prece.

Mareks Ameriks: Protams, un tas arī ir pluss, jo mēs strādājam ar mākslu, kas būs timeless – tai nav laika noilguma.

Mareks Ameriks: Somijā, piemēram, ir lielisks džeza žurnāls, kurā viņi raksta gan par starptautisko scēnu, pieaicinot dažādus izcilus žurnālistus, gan par to, kas notiek Somijā. Mums arī ir JAZZin.lv, kurš varētu, piemēram, reizi gadā uztaisīt tādu pabiezāku laidienu. Tas ir veids, kā paplašināt auditoriju, jo džeza auditorija patiesībā ir visai konservatīva – lasa grāmatas, žurnālus, pērk plates.

Tātad mums būtu vairāk jāpievēršas tam, kā mēs iepakojam un rādām mūziku?

Mareks Ameriks: Absolūti. Izglītība sāk nest augļus, džeza nodaļai Mūzikas akadēmijā jau vairāk nekā desmit gadu, rekordliels studentu skaits – rats ir iegriezies. Kas būs tālāk?

Kaspars Zaviļeiskis: Tādā kapitālismā dzīvojam – visu laiku jāpārdod. Mareks pareizi saka – labu mūziķu mums netrūkst, to jūt arī popmūzikā, aug gan kvalitātes latiņa, gan iespējas. Bet domāju, ka daudziem jaunajiem mūziķiem jākļūst radoši drosmīgākiem – jābūt drosmei pārkāpt savas robežas, tas veicina straujāku attīstību. Jauniešiem jāsaprot – ja tu nebūsi drosmīgs un citādāks, tad tu būsi tāds pats kā daudzi citi, un daudz kur pasaulē tas nav ļoti interesanti.

Aleksandra Line: Viena lieta tādam būt produktā, kuru tu radi, otra lieta – tā iepakošanā.

Anete Ašmane-Vilsone
Anete Ašmane-Vilsone

Kā mēs, skatoties Baltijas vai Eiropas mērogā, pašlaik izskatāmies?

Aleksandra Line: Viena lieta, kuras trūkst, ir valsts atbalsts, otra lieta – lielāka komunikācija, drosmīgāks mūzikas produkts, vairāk klausītāju, kas nāktu uz šīm džeza vietām, kuras mēs vēl varētu atvērt.

Kaspars Zaviļeiskis: Es negribētu tos definēt kā trūkumus, jo patiesībā šie galīgi nav sliktākie laiki Latvijas džeza vēsturē – ir jauna kustība un jauna dzīvība. Mēs neesam sliktā pozīcijā, drīzāk tādā dzīvelīgā. Jo vairāk būs jauniešu, kas gribēs ar to nodarboties, jo dzīvāka būs scēna. Tas, šķiet, šobrīd ir progresīvā līknē, un tas mani priecē.

Mareks Ameriks: Džezs ir mūzika, kurā jāzina pamati. Ja tu izej tam cauri un tad vari pielikt kaut ko klāt. Klausoties to visu, var dzirdēt – cik tu esi dziļš, kādi ir tavi pamati, vai tu zini vēsturi gan mūzikā, gan visā citā, un kas ir tas, ko tu pieliec klāt. To es novēlu mūsu džeza mūziķiem.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti