Ērģeles atrodas LU Lielajā aulā, otrā stāva daļā. Ērģeles sastāv no spēles galda un neskaitāmiem tūkstošiem stabuļu, kas izvietotas spēles galda abās pusēs. Un kā nu ne, šīs ir trešās lielākās ērģeles Latvijā.
"Lielo aulu atklāja 1935. gadā un šeit Lielajai aulai augšā bija tukša vieta, un Latvijas Universitātes vadība iedomājās, ka būtu jauki, ja svinīgos pasākumos šeit skanētu ērģeles," stāsta LU fonda izpilddirektore Laila Kundziņa-Zvejniece.
Toreiz ar lūgumu sabiedrībai ziedot naudu ērģeļu iegādei vērsās gan Latvijas Universitātes rektors Jūlijs Auškāps, gan toreizējais valsts prezidents Kārlis Ulmanis.
Pateicoties ziedotajai naudai, varēja iegādāties 20. gadsimta 30. gadu modernākās ērģeles. Tolaik tās bija vācu firmas “E. F. Walcker & Co " ražotās pneimatiskās traktūras ērģeles.
"Un arī mūsdienās mēs mēģinājām skatīties, kā mēs varam šo tradīciju ziedošanā pārcelt uz šodienu, un Latvijas Universitāte noziedoja pirmos 14 tūkstošus, un tad kopā ar mūsu sabiedrību gan šeit Latvijā, gan Austrālijā, Kanādā un Amerikā mums ir izdevies savākt vairāk nekā 27 tūkstošus eiro," turpina Kundziņa-Zvejniece.
Nu atliek vien veikt rekonstrukcijas darbus, lai pēc 77 gadu ilgas skanēšanas ērģeles būtu atbilstošas mūsu laikmeta garam.
"Ērģelēm ir notikuši arī nelieli remonti jau drusciņ agrāk acīmredzot; man nav īsti zināms, kā šeit ērģeles pārdzīvojušas kara laiku, Otro pasaules karu, bet tagad, piekļūstot tādām vietām, kurām mēs piekļūstam pirmo reizi, ir redzams, ka ūdens ir tecējis uz ērģelēm, uz koka daļām, uz metāla daļām. Vai nu bijuši griestos bojājumi – to ir grūti pateikt," ar ērģelēm iepazīstina LU ērģeļu koncertmeistars Tālivaldis Deksnis, kas veic arī ērģeļu restaurācijas darbus.
Ērģeļu iekšpusē iepriekšējo laiku meistari atstājuši dažus uzrakstus, kas liecina par agrāko laiku labojumiem. Tāpat ērģeļmeistars sazinājies ar vācu firmu “Oile”, kas 60. gados laboja gan Rīgas Doma, gan Latvijas Universitātes ērģeles. Lielākoties darbi notikuši pie elektrifikācijas un pneimatikas.
"Ja vecākās ērģeles darbojās mehāniski ar dažādām sviriņām un vārstulīšiem, kurus kustināja un darbināja klaviatūras taustiņi, tad ērģeļu pneimatiskajiem instrumentiem šī stabuļu iekustināšana notika caur vārstulīšiem, kurus iedarbināja pneimatiski," skaidro Tālivaldis Deksnis. "Mazas caurulītes ar saspiesta gaisa palīdzību iedarbināja membrānas un tālāk ielaida gaisu stabulē."
Šīs ādas membrānas, kas LU ērģelēs ir vairākos tūkstošos, savu mūžu ir nokalpojušas, un šajā remonta reizē visas sīkās detaļiņas tiek nomainītas un pārlīmētas ar jaunu ādu.
"Otra lieta, pa šiem gadiem ērģeles ir ļoti pieputējušas, dažas detaļas ir apsūbējušas. Diezgan daudzas lietas, ieskaitot stabules, ir mehāniski bojātas, jo šeit ir darbojušies daudzi skaņotāji, droši vien ne visi varbūt to tik lietpratīgi ir darījuši," turpina Deksnis. "Viss tiek saglabāts oriģinālā veidā, jo šim instrumentam kā tādam no 1937. gada ir faktiski tāda kultūrvēsturiska nozīme, vairs šobrīd šādus instrumentus negatavo, bet profesionālam ērģelniekam, pat ērģeļu būvētājam, ļoti interesanti šos instrumentus spēlēt, aptaustīt, kā tad šis instruments ir gatavots. Un jāsaka, gatavots ir ļoti, ļoti kvalitatīvi."
Lielākā daļa stabuļu, kā norāda Tālivaldis Deksnis, gatavotas no metāla, bet tās, kas ir vairāk fasādē – no cinka skārda, kas ir pietiekoši izturīgs materiāls. Un, kad ar reģistra slēdžiem saslēdz vajadzīgās kombinācijās spēles galdu, ar taustiņiem un daudzajiem pedāļiem iespējams ieskandināt ērģeles neskaitāmās skaņās.
Gaidāms, ka LU ērģeles pilnā skanējumā skanēs jau rudenī, kad būs novērstas visas nepilnības.
