"Neviena muzikāla forma nav gaidīta ar tādām ilgām kā latviskais oriģinālballets. Kādreizējās Marijas teātra solistes Aleksandras Fjodorovas pārraudzībā mūsu jaunradītā baleta trupa pamazām kļuvusi par vienu no spēcīgākajām Vakareiropā, bet tās repertuārā gadu no gada nav neviena oriģināldarba. Latviskais ballets ir gaidīts, vēl vairāk – tas ir kļuvis nepieciešams, tas ir mūsu horeogrāfiskās mākslas turpmākās pastāvēšanas attaisnojums un attīstības izejpunkts.” Tā 20. gadsimta trīsdesmitajos gados raksta laikraksti, un to apzinās arī komponists Jānis Mediņš, kurš 20. gados vadījis neskaitāmas baleta izrādes Baltā nama orķestra bedrē pie diriģenta pults.
Bērnībā mācījies ne viena vien instrumenta spēli, konservatorijas izglītību pirmā latviešu trio, klavierkoncerta, čellkoncerta un baleta autors tā arī neieguva - īsi pirms studijām Pēterburgas konservatorijā viņu iesauca karadienestā.
20. gadu pašās beigās baletmeistars Voldemārs Komisārs iedod Mediņam libretu – "Mīlas uzvara", kurā ir arī atzīmes par vēlamajiem pamatritmiem, tempu un deju garumu. Komponists ķeras pie darba, bet tad iestājas vairāku gadu pauze.
Četrdesmitgadīgā Jāņa Mediņa dzīvē tobrīd ir gan ģimene, gan kaislīgas attiecības, kuras beidzas ar lielu traģēdiju, tāpēc saprotams, ka pats viņš par šo laiku un baleta tapšanu izvairās runāt.
Un tad pienāk 1934. gads, kad septiņu mēnešu laikā "visā klusībā lielā partitūra ir nākusi gatava”. Pats autors kautri atvainojas: "Es nevaru lēnāk."
Pirmizrāde sajūsmina Latviju
Lai gan nedaudz vēlāk, nekā sākotnēji paredzēts, klāt bija pirmizrādes vakars, par kuru tā brīža autoritatīvākais latviskās senatnes pazinējs, profesors Francis Balodis rakstīja: "1935. gada 9. maiju būs zelta burtiem ierakstīt latviešu kultūras un nacionālās vēstūres grāmatā. Tikai nācionāla saviļnojuma un sajūsmas, nācionāla spēka uzplūduma laikmets spēj radīt ko līdzīgu Mediņa – Liberta ģeniālam sacerējumam.”
Gan baletmeistars Osvalds Lēmanis, gan dekorators Ludolfs Liberts "dzina vagas neskartā līdumā”.
"Mīlas uzvarai" tika veltīts ne viens vien sajūsmas pilns raksts. Plašu atbalsi balets raisīja kā skatītāju sirdīs, tā kritiķu prātos. Kā nekā ""Mīlas uzvara" bija latviskās mākslas lielā uzvara".
Un šo uzvaru līdz ar Jāni Mediņu, Voldemāru Komisāru, Osvaldu Lēmani un Ludolfu Libertu kaldināja solisti – Osvalds Bernhofs, Helena Tangijeva-Birzniece, Betija Tobiase, Harijs Plūcis, Rūdolfs Saule un Karina Pētersone.
""Mīlas uzvara" rādīja arī latviskā gara uzvaru. Līdz šim pazinām tikai ačkupu vai sudmaliņu mūziku. Jānis Mediņš nu dod arī citas mūsu deju "variācijas", liek atskanēt tām individuāli rastā melodikā.
Mediņa mūzikālā psīche ir būtiski latviska.
Balletā dominē simfoniskais stils, kālab, līdzās kustību ornamentikai uz skatuves, aizvien uzmanību saista arī pati mūzika kā pastāvīgs aistētisks faktors. Vispārīgi ''Mīlas uzvaras'' partitūra mūsu mūzikas literātūrā viena no viskrāšņākajām, latviska stila ziņā iezīmīgākajām,” pēc pirmizrādes raksta Jānis Zālītis.
Pirmizrādē klāt bija arī Volfgangs Dārziņš, kurš atzīmēja lūk, ko: "Mediņam, kurš rada ar apskaužami mocartisku vieglumu un ātrumu, arī "Mīlas uzvaras" mūzika, redzams, radusies spontāni, komponista bagātai fantāzijai nepārtraukti strāvojot. Mūzika daudz iegūst sava krāšņā orķestrālā tērpa dēļ.”
Savukārt Jēkabs Graubiņš savu kolēģi raksturo šādi: "Mediņa orķestris dzīvo un elpo. Komponists zina, ko tas spēj, kas tam tuvs un mīļš. Mediņš pārvalda un izmanto šo sarežģīto organismu ar lielu meistarību."
Tautiskais un fantastiskais vienuviet
Mūsu pirmā nacionālā baleta sižetā līdzās sadzīvo tautiskais un fantastiskais. „Latvju virsaiša Tautvalda meita Aina un jaunais bajārs Sauldots mīl viens otru. Bet Sauldotu mīl arī Ainas mirušās mātes māsa Alda. Būdama greizsirdīga, viņa Jāņu naktī pasniedz Ainai apburtu vainadziņu. Aina nonāk burvja Tumsoņas dārzos, kur, līdzīgi kā citas noburtās zeltenes, pārvēršanas par puķi. Sauldots atrod un atbrīvo Ainu, tiek svinētas kāzas.”
Pats Jānis Mediņš pēc "Mīlas uzvaras" pirmizrādes varēja būt gandarīts – līdzās komplimentiem viņš saņēma Kultūras fonda prēmiju, jau pirmizrādes gadā trupa "Mīlas uzvaru" aizveda uz Stokholmu.
Turpmāko trīs sezonu laikā "Mīlas uzvara" tika rādīta 20 reizes.
Otrais iestudējums datēts ar 1970. gadu. Tiesa, tad horeogrāfiju no jauna veidoja Irēna Strode, kura ieviesa arī izmaiņas libretā.
Šobrīd rit 2018. gads, un pirmais latviešu nacionālais balets dzīvo vien vecākās paaudzes skatītāju atmiņās. Pilnībā baleta mūzika nav ne iemūžināta, ne, domājams, rūpīgi pētīta.
