Kopāmuzicēt Ksenija Sidorova aicinājusi "Sinfonietta Rīga" stīgu kvartetu (Kristiānu Krūskopu, Agnesi Kanniņu, Artūru Gaili un Kārli Klotiņu) un kontrabasistu Jāni Stafecki. Koncertā – visai plašs autoru loks: itāļu akordeonists un komponists Pjetro Rofi un Kijivā dzimušais mūsdienu skaņradis Sergejs Ahunovs, Doneckas Valsts Mūzikas konservatorijas bajāna katedras vadītājs un komponists Artjoms Ņižņiks, kā arī reiz Latvijā koncertējušā krievu balalaikas Paganīni Alekseja Arhipovska oriģinālkompozīcijas. Akordeona versijā izskanēs fragments no amerikāņu minimālisma klasiķa Filipa Glāsa "Glassworks", vairāki spāņu komponistu klavierminiatūru pārlikumi, Astora Pjacollas tēmas no albuma "Pjacollas atspulgi", kā arī Johana Sebastiāna Baha mūzika.
Ksenija Sidorova: Šī programma tapa jau pirmā pandēmijas viļņa laikā, pēc tam mazliet mainījās, jo arī laiks mainās – piesakot programmu ilgu laiku pirms koncerta, var gadīties, ka kaut kas dzīvē ir mainījies. Kādā agrā rītā radās ideja par pilnīgi jaunu soloprogrammu, kurā būs daudz minimālisma mūzikas, kas man bija kaut kas jauns. Pandēmijas laikā gandrīz visi sāka lasīt kaut ko iepriekš nelasītu, gatavot kaut ko jaunu – darīt lietas, kas katram mazāk pazīstamas. Man repertuārā vienmēr bijusi ugunīga mūzika, kaut kas ļoti sarežģīts un laikmetīgs, bet šoreiz vēlējos ko citu. Pamostoties torīt bija sajūta kā starp sapni un realitāti. Reizēm pamosties pēc laba sapņa un šī sajūta saglabājas vēl ilgāk. Citreiz sanāk redzēt arī ko negatīvu, kas mūs satrauc. Šī koncertprogramma ir kaut kur uz robežas. Šis būs ceļojums – ne tikai mans, bet, domāju, arī visiem klausītājiem. Būs daudz vietas pārdomām. Piemēram, kā Filipa Glāsa mūzikā, kur fragmenti atkārtojas un tev ir laiks aizlidot savās domās un pasapņot. Man tas būs izaicinājums gan tāpēc, ka vairākus skaņdarbus atskaņošu pirmoreiz, gan tāpēc, ka jācenšas pasniegt un saglabāt domu, ko komponists rakstījis.
Mēs, mūziķi, esam kā šī materiāla tulki.
Ņemot vērā karu Ukrainā, daudzi mūziķi izjūt pat tādu kā atbildības sajūtu savās programmās iekļaut ukraiņu komponistu mūziku. Vai varat pastāstīt, kā Sergeja Ahunova un Artjoma Ņižņika mūzika nonāca pie jums?
Šie komponisti manā dzīvē ir jau sen, kā draugi. Artjoms ir bajānists, tātad arī no akordeonistu saimes, mēs esam kolēģi arī kā instrumentālisti. Sergeja Ahunova mūzika Latvijā jau ir atskaņota, to spēlēja arī "Sinfonietta Rīga". Neskatoties uz tautību vai pasi, mans draugu un sadarbību loks ir tiešām plašs, un tā notika, ka šo mūziku šoreiz atskaņosim. Protams, ar lielu prieku. Šai mūzikai ir jābūt dzirdamai.
Man liels prieks, ka arvien vairāk mūziķu mums savās koncertprogrammās atklāj komponistus, kurus iepriekš daudz nebijām dzirdējuši.
Tā ir lieliska doma. Cilvēki ir pieraduši pie tā, ko viņi zina, tāpēc nereti arī grūti pārdot biļetes, ja programma ir jauna. Cilvēki domā – kaut kas nezināms, tātad nezinu, vai būs vai nebūs labs. Tieši tāpēc domāju to miksēt ar kaut ko jau zināmu. Tas ir izaicinājums, bet mums ir jātiek nākotnē, jāstrādā tālāk – nedrīkst palikt tikai pagātnē. Dzīve turpinās. Ir brīnišķīgi jaunie komponisti, kuriem arī gribas būt sadzirdētiem. Diemžēl tā mēdz būt, ka komponisti dzīves laikā nesasniedz tādu popularitāti kā pēc nāves. Man šķiet, ka šobrīd ir ļoti raiba ainava ar komponistu valodu, jo katrs raksta atšķirīgi. Šie skaņdarbi un komponisti, es ceru, paliks atmiņā.
Vai izjūtat arī tādu kā misijas apziņu izglītot cilvēkus šajā "jaunajā mūzikā"? Vai vienmēr ir bijis uzstādījums, ka blakus vajag arī jauno?
Tā ir misija. Primāri misija ir radīt akordeonam jaunus darbus, tas ir galvenais. Es pateicos visiem cilvēkiem, kas nāk uz koncertiem, jo kam tad mēs spēlētu bez klausītājiem? Mani iepriecina, ka cilvēki privāti raksta, ka viņu bērni sāks mācīties akordeona spēli. Mums tiešām ir vajadzīga jauna paaudze. Es no savas puses cilvēkus varu izglītot, cik tik spēju. Bet, ja mēs katrs apzināti darīsim savu darbu, mēs nesīsim kaut ko labu sabiedrībai gan mūsu valstī, gan pasaulē. No manu draugu ārstu darba var būt atkarīga kāda dzīve. Mums, paldies Dievam, tā nav – mēs tikai spēlējam mūziku, bet mēs varam gan dvēseli, gan sabiedrību padarīt veselīgāku. Ir svarīgi izglītot, jo, manuprāt, 99% no pasaules problēmām būtu risināmas, ja mums būtu labāka izglītība.
Ja mēs vairāk ietu uz koncertiem, teātri, izstādēm, mums būtu plašāka, atvērtāka domāšana, līdz ar to mēs būtu vairāk atvērti un saprotoši pret citiem.
Kādā no iepriekšējām sarunām "Latvijas Radio" teicāt: "Es mēģinu savienot savu dzīvi ar mūziku, un tas tiešām ir viens un tas pats". Vai varētu šo domu attīstīt? Man vienmēr licies interesanti strādāt mākslas jomā un ar to pelnīt, jo tas tomēr nepieciešams, lai nomaksātu tādas pragmatiskas lietas kā, piemēram, īri vai telefona rēķinu. Tajā pašā laikā nevari strādāt tikai, lai nopelnītu naudiņu – tev tomēr "jābūt tajā iekšā". Kur ir šī robeža starp darbu un hobiju?
Es par to daudz domāju, īpaši pēc pandēmijas, jo tagad mums ir internets un mēs arī mākslu vēlamies baudīt no mājām. Sevišķi, ja par koncertu vai izrādi jāmaksā – ai, es to kaut kad vēlāk noskatīšos bez maksas. Protams, katrs mākslinieks uzreiz sāka domāt, kā nopelnīt naudu, daudzi sāka rīkot meistarklases, bet beigās tā visa bija par daudz. Šķiet, mēs vienkārši esam pieraduši dažas lietas uztvert kā bezmaksas. Šķiet, var uz pirkstiem saskaitīt māksliniekus, kuri var nopelnīt iztikai bez papildu apmācīšanas. Nav daudz cilvēku, kuri var dzīvot pēc japāņu ikigai – tu dari to, kas tev patīk, tas ir vajadzīgs pasaulei un tu vari ar to nopelnīt naudu. Ja tev šie principi satiekas, esi vinnējis loterijā, un nav svarīgi, vai esi mākslinieks, vai ārsts. Arī mākslinieku ir ļoti daudz, piemēram, no vienas akadēmijas vien vairāk nekā 400 absolventu, un tu sāc domāt – ko viņi visi darīs? (smejas) Kad mēs studējam, mēs vēl tikai meklējam savu balsi. Apkārt ir daudz pasniedzēju, un katrs saka, kā jāspēlē. Tagad ir ļoti modīgi būt pavisam raibam un atšķirīgam, bet, ja tev tas nepiestāv, nekādu lielo popularitāti negūsi. Katram ir jāatrod kaut kas savs, kas viņam piemīt un arī patīk citiem.
Māksla nevar patikt visiem simtprocentīgi, bet katram ir sava auditorija.
Tagad varu teikt, ka man ir paveicies ar savu instrumentu. Kad biju maza, tad gan tā nedomāju, jo akordeons bija jāstiepj uz skolu. Reizēm kāds kaut ko pateica, bet ar mobingu es nesaskāros – visi zināja, ka Ksenijai ir savs akordeons, mēs viņai neko tādu neprasām, ja nevar ar mums kaut kur aiziet, tātad viņai ir nodarbības. Man tiešām paveicies. Instruments ir rets, ir daudz komponistu, kuri grib tam rakstīt, un arī klausītāji var sadzirdēt kaut ko, kas viņiem patīk.
Turpinot domu par dzīvi un mūziku, kā lūkojaties uz savu instrumentu? Esat divi vienā?
Mums ir attiecības, un tajās es esmu tā, kas viņu nēsā uz rokām (smejas). Akordeonu spēlējot, tas ir kā roku pagarinājums, un es to apskauju. Tas ir instruments, kas tulko to, kas man ir galvā. Es to vienmēr esmu saukusi par savu bērnu, tagad tas ir mans trešais bērns (smejas). Akordeons ir mūsu ģimenes loceklis. Tagad, kad piedzima puika, mēs skatāmies uz mašīnu un saku vīram – klau, bet te vairs nav vietas akordeonam, mums vajag jaunu mašīnu!
Šobrīd pasaulē notiek visneiedomājamākās lietas – karš, pandēmija, krīze, bet, protams, neizpaliek arī patīkamās lietas. Kas jūsu dzīvē šobrīd ir tas, kas gan kā cilvēku, gan kā mākslinieku, kas uzstājas uz pasaules skatuvēm, iedvesmo visvairāk?
Kad gaidīju mazuli, sākās karš. Es sekoju līdzi ziņām un līdzpārdzīvoju. Ārsts teica, ka to tagad vispār nedrīkstot. Es centos atslēgties, bet tas jau īsti nav iespējams – ziņas ceļo pa visu pasauli, mēs tās dzirdam uz ielas, lasām veikalos. Bet sapratu, ka varu kaut ko ietekmēt tieši caur savu ģimeni, saviem bērniem, viņiem kaut ko iemācīt. Tas ir tas, kas ir atkarīgs no manis, visu citu es diemžēl ietekmēt nevaru. Mūsu paaudze diemžēl dzīvo sliktā laikā. Mani satrauc nākotne, bet tas, ko es varu ietekmēt šodien, ir mana ģimene. Es mēģinu būt laimīga tajā mazajā pasaulītē, kas ir manas mājas, un šo laimi cenšos nest tālāk, jo neviens no bērniem nav pelnījis to, kas notiek pasaulē. Katrs bērns ir pelnījis beznosacījumu mīlestību. Es to varu dot saviem apkārtējiem un mēģināt kaut ko ietekmēt arī no skatuves. Varbūt cilvēki kļūs maigāki, varbūt būs mazāk naida pasaulē. Ir daudz slāņu, kurus mēs nevaram ietekmēt, bet, ja mēs katrs savā lokā kaut ko darīsim, pasaule būs labāka. Es turpinu tā domāt.
