Latvijas publikai Avi Avitals ir zināms kā klasiskās mūzikas izpildītājs, kurš sadarbojas ar mūsu pašu klasiskās mūzikas zvaigzni – akordeonisti Kseniju Sidorovu.
Telefonintervijā pirms koncerttūres sākuma Avi Avitals pastāstīja par to, kā viņš izjūt atšķirību starp dažādiem žanriem jeb, paša mūziķa vārdiem sakot, vienas valodas – mūzikas valodas – dažādajiem dialektiem? Cik ļoti mūzikā izpaužas paša izpildītāja "es", cik ļoti tā pakļauta iepriekš atrunātiem nosacījumiem? Iespējams, mūzika ir valodas visuniversālākā izpausme.
Aiga Leitholde. Koncertprogrammā un arī albumā “Avital meets Avital” jūs kopā sapludiniet dažādus žanrus. Kādus principus ievērojat, lai tas viss skanētu kā elegants kopums?
Avi Avitals. Mēs ar Omeru katrs pārstāvam atšķirīgus mūzikas žanrus. Mana izglītība un mākslinieciskās aktivitātes balstās klasiskās mūzikas pasaulē, bet Omers darbojas džezā. Mēs neesam asinsradinieki, bet iepriekš jau bijām pazīstami, un, kaut arī neesmu džeza mūziķis, es ar sajūsmu sekoju līdzi tam, ko Omers dara. Darba procesā atklājām, ka mums ir daudz vairāk kopīga nekā atšķirīgā.
Mums ir tās pašas kultūras DNS - abi esam izraēlieši, kuri piedzimuši marokāņu vecākiem, kuriem bija jāintegrējas pastāvošajā izraēliešu sabiedrībā.
Protams, mūsu dzīvē marokāņu ietekmei ir liela nozīme. Par spīti žanriskajām atšķirībām mākslinieciskais process bija ļoti organisks un dabisks kopums. Šajā programmā skaņdarbu autors galvenokārt ir Omers, dažus esmu sarakstījis arī es, un šajā mūzikā ir nedaudz no visa – tā ir jauna, instrumentāla mūzika no Tuvajiem Austrumiem.
Var sacīt, ka kopības sajūtu atradāt savā izcelsmē – apzinoties savas saknes.
Tieši tā! Man pašam šis process bija nedaudz atšķirīgs. Līdz šim projektam manas marokāņu saknes nebija saklausāmas manis izpildītajā mūzikā. Mūzika man ir kaut kas universāls. Kad spēlēju Vivaldi, nevaru sacīt, ka šajā procesā manām marokāņu saknēm būtu kāda nozīme. Tu kalpo klasiskajai mūzikai, neskatoties uz to, kādas ir tavas saknes. Džezā ir atšķirīgāk. Ņemot vērā, ka skaņdarbu komponists ir pats Omers, izcelsme pavirzās priekšplānā un sajaucas kopā ar džeza tradīciju, kas ir veicinājusi viņa izaugsmi kā mūziķim.
Man pašam šī projekta ietvaros bija visnotaļ interesanti aizdomāties par savu izcelsmi, atklāt marokāņu mūziku, kuru iepriekš pats nebiju izpildījis.
Kādi komponenti jums ir svarīgi, lai mūzikā veidotu dialogu?
Kā pirmais, kas man nāk prātā, – atvērtība. Dialogu uzsākt, esot atvērts, bez nosacījumiem – šāda attieksme ir svarīgs komponents arī attiecībās ar draugiem un ģimeni, ne tikai mūzikas projektos. Šādi tu vari ne vien labāk komunicēt, bet arī saklausīt otru pusi. Runājot tieši par šo projektu, es zinu, ka esmu sevi nolicis ārpus komforta zonas. Projektā iesaistījos atvērts, ar lielu vēlmi mācīties.
Piemēram, improvizācijas daļas, ko pārējie grupas biedri piedzīvoja katru koncertvakaru, man bija dziļi ūdeņi.
Protams, esot šajā projektā kopš 2012. gada, tagad varu sacīt, ka esmu sev radījis improvizācijas valodu, iemantojis drosmi improvizēt, taču pašā sākumā tā tas nebija. No otras puses, džeza mūziķiem no klasiskās mūzikas jaunus izaicinājumus pienesu es, piemēram, zināšanas par to, kā veidot niansētāku priekšnesumu. Ja džeza mūzikā skaņdarbu vairāk vai mazāk veido viena tēma, ap kuru tiek veidotas variācijas, caur savu mūzikas pieredzi daudz vairāk akcentēju detaļas. Klasiskās mūzikas klātesamību jo īpaši labi var izbaudīt balādēs.
Taču galu galā klasiskā mūzika un džezs ir vienas valodas divi dialekti, kuriem abiem ir viens mērķis – dot klausītājiem māksliniecisku muzikālo piedzīvojumu.
Protams, spēlējot džeza mūziku, tev piemīt spontanitāte un tu reaģē mirklī uz to, kas notiek uz skatuves – priekšnesumā jau sākotnēji ir paredzēta vieta mirklim. Savukārt klasiskajā mūzikā viss ir otrādi. Tu spēlē skaņdarbu, kas ir uzrakstīts pirms 300 gadiem, un Baha manuskriptā nevēlies izmainīt nevienu noti. Protams, priekšnesums mainās ik vakaru. Iespējams, tas ir jūtīgums, kuru es gūstu, spēlējot kopā ar džeza mūziķiem. Saasināts jūtīgums ap to, kas notiek konkrētajā mirklī, kāda enerģija valda koncertzālē, un viņi šo jūtīgumu liek lietā arī tad, kad spēlē pierakstītu mūziku. Savukārt es šo dzīvīgumu nospodrinu līdz pilnībai, izmantojot klasiskās mūzikas detalizētos izteiksmes līdzekļus.
Mūzikas kritiķi jūsu spēli slavē kā izcili emocionālu. Kādā veidā bagātināt savu emociju gammu?
Spēlējot klasisko mūziku, tu esi izpildītājs, nevis radītājs. Komponista pieraksti definē tavu uzdevumu. Tas ir līdzīgi, kā lasot grāmatu, – mēs abi šo grāmatu būsim emocionāli izdzīvojuši, taču katrs interpretēsim atšķirīgi, atkarībā no savas pieredze, asociācijām un citiem faktoriem. Esot izpildītājs, tu interpretē komponista pierakstos paustās domas par to, kā konkrētā secībā klausītājos radīt konkrētas emocijas.
Tu ņem šo recepti, izpildi to publikai, radot jūtu, domu, mākslinieciskā skaistuma ekspresijas simbiozi – tas ir tavs uzdevums.
Lai to visu raksturotu pavisam vienkārši, es vienmēr izmantoju salīdzinājumu ar "paslēpēm", kuras spēlējam ar mazuļiem.
Aizliekot plaukstas priekšā sejai, it kā paslēpjoties no mazuļa, tu radi sasprindzinājumu, kad plaukstas atkal atklāj – tad atslābums mazulī raisa smieklus. Agrāk vai vēlāk pienāks brīdis, kad "paslēpes" mazulim vairāk nešķitīs interesantas, jo viss būs acīmredzami, tad būs kas jāmaina. Atgriežoties pie mūzikas, tur šīs emocijas ir neskaitāmas reizes intensīvākas, niansētākas, bet komponista rakstīts darbs ir kā spēles noteikumi, taču tas, kā tas radīs klausītājos šo sasprindzinājumu un atslābumu, tas ir atstāts interpreta meistarības ziņā. Džezā šīs emocijas spontāni izriet no mirkļa radītiem noteikumiem, pie reizes atklājot visu mūziķa zināšanu bagāžu, ko viņš ir krājis visas savas dzīves garumā.
Vai, veidojot klasiskās mūzikas priekšnesumu, ikreiz sanāk labāk iepazīt arī pašam sevi?
Labs jautājums. Kad spēlēju Bahu, Vivaldi, Brāmsu vai kāda cita komponista darbu, es nevaru sacīt, ka caur šiem skaņdarbiem izpaužu pats sevi. Es izpaužu uzrakstīto mūziku, es cenšos izpaust komponista sagatavoto klausīšanās pieredzi. Es kalpoju mūzikai, es esmu amatnieks ("craftsman" – angļu val.).
Spēlējot Brāmsa darbā emocijām piesātinātu tēmu, man nav svarīgi spēlējot pašam apraudāties. Man ir svarīgi zināt, kā radīt tās emocijas, kas raisīs klausītāju acīs asaras.
Zināt, kā klausītājs jutīsies, ja es spēlēšu vienā vai otrā veidā, - tas ir patiesais priekšnesuma spēks, nevis pašam izbaudīt priekšnesumu vai mūzikas radītās emocijas, cerot šādā veidā klausītājus iedvesmot justies līdzīgi. Protams, kad es pats apmeklēju koncertus, es pats priekšnesumus izbaudu emocionāli, taču, pašam esot uz skatuves, tā ir cita lieta.
