Ja spēlēsi savā veidā, cilvēki tam var nepiekrist. Saruna ar komponistu Omeru Avitalu

Novembrī Dzintaru koncertzālē ar kvintetu “Omer Avital Qantar” uzstājās pasaulslavenais kontrabasists Omers Avitals. Mūziķis un komponists savu īpašo rokrakstu džeza mūzikā izkopis, padziļināti pētot savu izcelsmi. Viņa tēvs ir marokānis, bet māte – jemeniete, un ģimene dzīvojusi Izraēlā. Šobrīd Avitals pamatā dzīvo ASV.

Komponista mūzikā savijas džeza tradīcijas un pasaules mūzikas skanējums, veidojot dejojamu, dzīvespriecīgi melodisku un detaļās izsmalcinātu džeza mūziku.  Avitals ir arī viens no Latvijā pazīstamās pasaules mūzikas kolektīva “Yemen Blues”  dibinātājiem un reizi pa reizei joprojām uzstājas ar kolektīvu.

Ņemot vērā Avitala interesi par dažādu kultūru mijiedarbību un spēju runāt dažādās valodās – kā lingvistiski, tā arī muzikāli, erudīciju dažādās mākslu formās,  sarunā iztirzājam sekošanu tradīcijai un paša jaunradi – šīs dilemmas, kas gadsimtiem  ir saistošas un aktuālas dažādu formu mākslas radītājiem un tās cienītājiem.

Ikkatrs no mums - neatkarīgi no izvēlētās profesijas - konkrētā dzīves posmā ir savas “balss” jeb savas būtības meklējumos. Kā Jūs atklājāt savu “balsi” un izveidojāt savu “muzikālo valodu”?

Man patīk tradīcijas, bet viss, ko es vēlējos, – spēlēt džezu. Sāku ar to, ka pētīju džezu – bībopu, svingu. Sākumā es nemeklēju sevi. To arī saku  studentiem – nedomājiet, ka jums uzreiz ir jābūt jums pašiem, jāatrod sava balss. Jāsāk soli pa solim! Pamazām tu sāc spēlēt kopā ar citiem. Laika gaitā saproti, kā mūzika ir uzbūvēta un kādā veidā, piemēram, Djūks Elingtons ir veidojis savu skanējumu, kā to darījis Čārlijs Pārkers, Mailss Deiviss – viņi visi devās ceļojumā.

Kad nonācu Ņujorkā, savā starpā lieliski komunicēja atšķirīgas izcelsmes cilvēki. Katram bija sava identitāte, un viņi pārzināja savu vēstures mantojumu. Es sāku prātot, kāda ir mana izcelsme? Jemena, Maroka. Sapratu, ka viss ir jāsavieno, bet tas ir jādara pamazām. Viss ir savstarpēji saistīts, taču tajā pašā laikā tradīcijas ir un paliek tradīcijas, un tas attiecas arī uz mūzikas stiliem. Ja vēlies klausīties, piemēram, Brāmsu vai svingu, tu vēlēsies dzirdēt tradīciju.

Tradīcijas man bija svarīgas, tāpat jutu, ka man ir ko teikt. Lasīju dzejas un vēstures grāmatas. Tas vairāk bija intelektuāls, nekā tehnisks ieguldījums, kas ļāva man saprast, kas es vēlos būt un kas man ir svarīgi, un pamazām tas atspoguļojās manā mūzikā. Komponējot domāju par tēvu. Sava skaņdarba motīvā neviļus saklausīju Ravēla un arābu mūzikas ietekmi.

Tas notiek dabiski. To nevar pasteidzināt.

Tev ir jāstudē tradīcija un jāstudē pašam sevi. Tas prasa krietnu laiku, jo šī procesa mērķis ir kļūt labam un patiešām profesionālam, lai patiešām kalpotu mūzikai.

Jo labākas kļūst tavas idejas, jo izveicīgāks kļūsti un varēsi būt pats. Tātad, lai būtu tu pats, tev jābūt brīvam. Lai būtu brīvs, tev jāpārvalda tehnika.

Daudzi mākslinieki tā arī neizaug no izpildītāju lomas

Taisnība, ne visiem tas izdodas. Tā nu tas dzīvē notiek. Savu valodu neattīstīsi ar spēku. Es satieku ļoti daudz mūziķu, daži no tiem ir īpaši unikāli. Viņi iet savu ceļu. Citi ir ļoti tradicionāli. Lai apzinātos savu unikalitāti, viņiem ir vajadzīgs laiks. Iespējams, viņi tā arī to neapzināsies un visu mūžu kalpos tradīcijai, kas arī ir labi. Arī es pats esmu tradicionāls,  tikai spēju atrast savu veidu, kā kombinēt lietas netradicionālā veidā. Bet joprojām, viss, ko es spēlēju, ir balstīts tradīcijā. Cilvēki ir atšķirīgi. Ne katram piemīt spēja radīt jaunas idejas. Kā atrast jaunas idejas?  Būtībā – jāieskatās sevī un vienā brīdī jāpārstāj atdarināt citi. Ja atdarināšanā tev sokas labi, kļūsti pietiekami drosmīgs, lai spēlētu savā veidā. Tam ir vajadzīga liela drosme, jo tiksi kritizēts. Ir vieglāk atdarināt kādu citu, kas savu vārdu jau ir iemantojis un kuru cilvēki jau zina. Ja spēlēsi savā veidā, cilvēki tam var nepiekrist.

Kā atlasāt mūziķus, kad jūs kā komponists komplektējat grupu?

Man patīk, kad manās grupās spēlē mākslinieki, un tas attiecas gan uz manu džeza projektu, gan uz starpkultūru projektiem, kurus vadu Izraēlā. Parasti es projektos iesaistu cilvēkus, kuriem pašiem ir savs stāstāmais. Dažkārt es saistos ar cilvēkiem, jo mums ir kopīgas intereses – viņi labi orientējas Tuvo Austrumu kultūrā, klasiskajā mūzikā un džezā. Ja  tā ir jaunāka grupa un man jau ir sagatavota mūzika viņiem pazīstamā stilistikā, tad tā ir priekšrocība būt vecākam un pieredzējušākam – viņi to  akceptē un viņi nāk spēlēt manu mūziku. Manas džeza grupas mūziķiem ir jābūt labiem džeza mūzikas izpildītājiem un pietiekami atvērtiem apgūt ko jaunu. Šo izpildītāju atvērtība nosaka to, kādā virzienā dosies mana mūzika – vai džeza, vai Tuvo Austrumu mūzikas virzienā

Tātad jūs dodat iespēju mūziķiem improvizēt.

Jā, es ticu Djūka Elingtona, Mailsa Deivisa un citu izcilu grupu līderu piegājienam. Viņi algoja cilvēkus, kuri, viņuprāt, bija ļoti talantīgi un kuriem bija ko teikt, un atļāva šiem mūziķiem veidot aranžējumus. Arī es savai grupai nerakstu aranžējumus. Es tikai iesaku, kurā vietā ko vēlētos dzirdēt, kurā vietā vēlētos mūziķu jaunradi. Tās vienmēr ir kombinācijas, īpaši džeza grupai raksturīgs spēles veids, kas atrodas starp nošu rakstā pierakstītu un mirklī improvizētu mūziku.

Šobrīd džeza mūzikā, īpaši ASV skatuvē, ir aktuāli ar mūzikas starpniecību un koncertos paust sociāli aktīvu vēstījumu, piemēram par dažādu sabiedrības grupu nevienlīdzību. Vai jums ir aktuāli ar mūzikas starpniecību paust savu viedokli par pasaulē notiekošo?

Džezs ir cēlies vietā, kur melnādainie amerikāņi piedzīvoja sociālu netaisnību. Bet arī tolaikā, manuprāt, džezs galvenokārt bija mūzika. Un šīs mūzikas diženums veicināja pārmaiņas – nevis  problēmu iztirzāšana. Manuprāt, vairākumā gadījumu cilvēki viens otram vēl labu. Bet šobrīd ir modē runāt par sociālajām problēmām, un savā ziņā tev tas ir jādara, ja vēlies piedalīties spēlē.

Es domāju, ka mūzika pati par sevi ir tīra. Tā ir mākslas izpausmes forma pati par sevi, un mūzikai ir jābūt labai, neskatoties uz citiem apstākļiem.

Jā, protams, tu vari par kādu tēmu uzrakstīt dziesmu, savā mūzikā radīt kulturālu vidi. Arī mani interesē dažādas tēmas –  kaut vai vien tas, ka esmu no Izraēlas un spēlēju džezu, ir daļa no mana stāsta. Vai to visu vajadzētu izpaust ārpus mūzikas? Es tā nedaru – mana valoda ir mūzika.

Es neesmu politiķis, un tāds arī nevēlos būt. Esmu mūziķis un spēlēju visiem. Vienmēr pastāvēs atšķirīgi viedokļi, tāpēc vēlos būt atvērts diskusijai. Es vēlos būt objektīvs, redzēt kopainu simtiem gadu senā pagātnē. Es necenšos būt mirklī, kurā notiek šī brīža notikumi. Es vēlos atvērt cilvēku dvēseles lietu sapratnei. Dažreiz koncertā runāju, kad piesaku skaņdarbu, jo skaņdarbu nosaukumiem ir sava jēga – tā ir dzeja vai kāda frāze, kas cilvēkiem var raisīt iztēli.

Jā, manuprāt, mēs dzīvojam šādā laikā, kad sociālo tēmu iztirzāšana ir daļa no modes, nevis patiesa vajadzība muzikāli izpaust sociālās raizes.

Es arī nevēlos, lai sociālās problēmas kļūtu par manu mārketinga instrumentu. Taču, ja kāds jūt patiesu vajadzību izpaust savu viedokli par šīm tēmām, viņš to brīvi var darīt – mums katram ir savs ceļš ejams.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti