Viņa ir liepājniece. Mācījusies Liepājas Mūzikas vidusskolā, bet uzvārds vedina atcerēties teātra vidi.
"Mans vectēvs bija aktieris Liepājas teātrī, līdz ar to tas uzvārds kādai cilvēku grupai ir zināms – īpaši jau teātramīļiem," sirsnīgi smaida mūziķe. "Mēs tiešām ģimenē esam mākslinieki – mani vecāki ir mūziķi: mamma ir vijolniece Liepājas Simfoniskajā orķestri, tētis tajā bija klarnetists – kaut kā tā māksla ir aizgājusi ģimenē, un ir tāds prieks to darīt un turpināt, tikai savā veidā un savā laikā, ar saviem cilvēkiem apkārt."
Mūziķe neslēpj – viņai ļoti patīk akadēmiskā mūzika, akadēmiskais pianisms. "Bet tad,
kad mācījos vidusskolā izpausties caur šo mākslu, sapratu, ka nedaudz tieku ielikta kaut kādos rāmjos, kas nav manējie.
Kad sāku komponēt, apjautu, ka šis rāmis man ir par šauru – ka no manis tiek gaidīts kas cits, nekā es pati vēlētos – mūzika vai izpildījums. Sāku meklēt veidus un ceļus, kā varu vairāk izpausties tieši kā komponiste, improvizatore. Ka tas rāmītis būtu tāds, ko pati varu stiept plašāku, kāpt ārā no savām komforta zonām un meklēt to, kā tas skan citādāk. Šajā izaicinājumā jutos daudz ērtāk, nevis izpildot kāda ģēnija darbu ar savu redzējumu."
Zandas Locenieces debijas albumā iekļautas piecas dziesmas, kas tapušas tieši studiju laikā. "Divas no tām ir absolūti studiju uzdevumi," atklāj mūziķe.
"Pārējie ir vienkārši skaņdarbi, kas tapuši studiju laikā, bet ne saistībā ar akadēmiskajiem uzdevumiem."
It visās dziesmās jau jūtams viņas pašas rokraksts, un īpaši tuva Loceniecei ir aranžēšana. "Man ļoti patīk izdomāt, kā viss varētu skanēt. Esmu atvērta tādiem mūziķiem, kas gatavi gan cienīt manas idejas, gan eksperimentēt no savas puses -
man ir brīnišķīgi kursabiedri, ar kuriem akadēmijas laikā esmu kopā studējusi un kuri arī piedalās šajā ierakstā. Esmu milzīgu pateicību viņiem parādā..."
