Māksla ir māksla, jo tai nav robežu. Saruna ar grupu «Singapūras satīns»

“Singapūras satīns” ir viena no aprunātākajām grupām Latvijas mūzikā, šajā gadā noteikti. Mīli vai nīsti – viedoklis būs visiem. Kas tam visam ir apakšā, par to vairāk sarunā ar pašiem mūziķiem.

Par grupu “Singapūras satīns” ļoti ātri var izteikt vērtējumu, bet viss nav tik vienkārši. Vispirms par albumu “Stonks” – no vienas puses grupas mūzika ar savu tekstuālo raupjumu rada neērtu sajūtu, no otras puses tā ir ļoti saprotama, jo runā tendenču valodā, atklājot šobrīd aktuālu vērtību sistēmu. Šīs vērtības nav cēlas, garīgas, bet cilvēciskām vājībām pakārtotas.

“Stonks”, starp citu, slengā nozīmē akciju tirgu (stock market) un šo terminu sadzīvē attiecina arī uz cilvēka – vīrieša, sievietes pievilcību, seksuālo partneru skaitu (dziesmas “Matēmatika”, “Sabīdīt”, “Joberis”). To var pacelt ar naudas maka biezumu, īpašām prasmēm, izskatu un tā tālāk. Šo priekšstatu dēļ ļoti bieži cilvēki ņem nevajadzīgus kredītus, nonāk parādos, kas ir reāla problēma, tas izstāstīts dziesmā “Blingi”. Savukārt “Joberis” patiesībā ir latviskotā versija “fuck boy”, kas ir “patēriņa attiecību” termins, kas aktuāls kā randiņu kultūrā, tā popkultūrā. Netrūkst arī pašmāju popkultūras atsauces gan uz konkrētām personām, gan dziesmām visa Latvijas popa 30 gadu garumā. Piemēram, “Ulala” veikli citē populāro “Re, kā dzīvo saimniekdēli” un tematiski ļoti labi iederētos Jura Pokšus filmas “Kolka Cool” remeika skaņu celiņā.

Albums izved cauri dzīves peripetijām, atceroties katru, vismazāko, vispikantāko detaļu. Izmantojot asprātīgas vārdu spēles, atsaucoties uz popkultūras, politikas aktualitātēm (“Bambaleo” un “Augļu serviss”), materiālisma kultu un citiem plaši zināmiem stereotipiem. Pārvaldot sarkasmu, notiek konfrontācija – ilūzija pret realitāti. Nepatīkama, vulgāra, ironiska – o, jā! – savādāk jau nebūtu efekts, šīs vājības, mēs mūsu “skeletus” un “velnus” noignorētu. Piemēram, “Ar dziesmām par dragiem piepildām klubus jau gadiem, bet mūs sauc parunāt ar bērniem uz kultūras namiem. Lasu grāmatu, bet par to neviens nejautās, jo kaut kā dziesmās par tādām tēmām te neviens neklausās. Tāpēc piededzini kāsi un pacel to glāzi, tie ir tikai parastu pacanu stāsti,” vēsta “Rokenrola dzīve”, kas ir viena no albuma atslēgas dziesmām, atgādinot par publikas iemīļotajiem stereotipiem saistībā ar popkultūras ilūzijām par “sliktajiem čaļiem” un patieso realitāti. Dziesma atsaucas uz iemīļoto “Iedzersim pa glāzei” no Maestro Paula 1975. gada albuma “Joku dziesmas”, un ne tikai.

Abstrahējoties no tekstuālā, muzikāli albums ir piemērots dejošanai. Albuma viešņas ir dziedātājas Samanta Tīna un Anmary, bītus veidojuši Niks Evalds, Rick Done Did it! un Slinkays Acs, albuma producenti – rolands če un Dj Rudd, miksa inženieris FAKTS.

Albums "Stonks" ir lecīgs, sociālkritisks un izklaidējošs albums – viss atkarīgs, no kādas pozīcijas to klausās. “Singapūras satīns” runā bez aplinkiem, “vienkāršo ļaužu” valodā. un tas arī izskaidro grupas lielo popularitāti – jo tas ir saprotami. Protams, tas viss var arī nepatikt. Izmantotais slengs var nogurdināt un radīt bezvērtības sajūtu. Albums var saasināt paaudžu konfliktu, jo daudzas vārdu formas un ekspresija būs saprotama jauniešu auditorijai, bet kaitinās vecākus. "Stonks", vismaz tematiski, nav radīts, lai izpatiktu, bet gan uz tuvcīņu izaicinātu tavu vērtību skalu. Nepiedāvā paglābšanos mākslas skaistuma pasaulē, bet gan noliek uz zemes realitātē, acīm plaši atvērtām, redzot, kā ar “Indriķa hroniku tiek aizpīpēts”. Indriķa hronika, kā zināms, ir Latvijas vēstures pirmavots. Vērtības izplēn gaisā kā dūmi. "Stonks" uzdod jautājumu – vai tavi darbi sakrīt ar taviem vārdiem par vērtībām?

"Singapūras satīns"

Intervijā piedalās četri grupas dalībnieki, kuri pazīstami ar skatuves vārdiem: Krivenchy, Edavārdi, Eliots, Jumbo. Katrs no viņiem atsevišķi ir zināms ar savu radošo darbību, publisko viedokli, bet intervijā mūziķi tik tiešām kļūst par lojāliem “musketieriem”, kuri pabeidz otra iesākto teikumu. Mūsu saruna ir asprātīga – netrūkst ne ironijas, ne skaudras patiesības par to, ko “Singapūras satīns” vēlas publikai pateikt.

Aiga Leitholde: Pēc albuma "Stonks" noklausīšanās man jāsaka, ka attaisnojas iepriekš izdotie, stilistiski un tematiski atšķirīgie singli. Šīs dziesmas ir kā daļa no albuma kopējā stāsta.

Edavārdi: Man šķiet, ka arī iepriekšējos "Singapūras satīns" albumos varēja atrast visu. Nav bijis albuma ar saldām vai tikai priecīgām kompozīcijām.

Krivenchy: Mums patīk būt daudzpusīgiem.

Edavārdi: Un mums tas dabiski sanāk.

Krivenchy: Un vēl mums piemīt sava veida augstprātība. Kad kaut kas muzikāli piesaista interesi, mēs sakām – mēs varam labāk! Saderam? Un uzsākam veselīgu, draudzīgu konkurenci. Tā rodas stilistiskā daudzveidība.

Jumbo: Šis albums bija tā pirmā reize, kad ļoti rediģējām to, ko vispār tur liekam iekšā. Ļoti daudz atstājām aiz strīpas, citos albumos būtu strādājuši pēc principa – ātri pabeidzam un liekam iekšā! Šajā albumā mēs izvērtējam, vai tas iet iekšā, vai nē. Un tāpēc ir šī sajūta, ka tas ir viens stāsts, viens albums.

Krivenchy: Ne par vienu no dziesmām mums nav šaubu. Agrākajos albumos domas varēja dalīties, tagad katra dziesma ir slaps (sasit plaukstas) (slap angliski – sitiens, plaukšķis, žargonā – kaut kas lielisks, īpaši par mūziku – red.)

Jumbo: Tas plaukšķis man izsita domu.

Edavārdi: Pieraksti, ka bija plaukšķis!

Vēl nedaudz par singliem, kuru uzdevums ir nest to priekšnojautu par albumu. Šoreiz tā nebija. Tikai noklausoties albumu, tapa skaidrs, cik labi, piemēram, "Toksisks" iederas tā kontekstā. Kā singls pats par sevi mani šī izvēle izbrīnīja.

Eliots: Mēs darām tā, ka taisām neparedzamus nākamos soļus. Katra dziesma, singls vai albuma saturs ir kaut kas tāds, ko tu nevarētu sagaidīt no iepriekšējā singla. Pirmais bija "Blingi", kas bija radio draudzīgs pops, kam sekoja "Bambaleo".

Krivenchy: Cilvēki neticēja, ka UMG [“Universal Music Group”] mums vispār atļaus izdot šo dziesmu. Tad bija "Toksisks".

Eliots: "Toksisks", "Plāksteris" – atšķirīgas dziesmas.

Krivenchy: Kontrasti.

Jumbo: "Plāksteris" ir dancehall, kas šobrīd ir topā. Pirmo reizi klausoties, gribas bītam kāju pasist līdzi, otro reizi – redzi pavisam citu šķautni.

Mēs vienmēr esam ar kontrastiem spēlējušies, un gājuši pēc principa, lai nav garlaicīgi un lai nākamais solis nav paredzams.

Krivenchy: Mūzikai kā dzīvei ir jābūt kontrastos.

Eliots: Tas arī notur to uzmanību. Cilvēki gaida kaut ko vienu, saņem ko citu.

Edavārdi: Un galu galā saņem veselu albumu. Klausītāji vienmēr var rēķināties ar to, ja reiz "Singapūras satīnam" ir tapusi kāda radio draudzīga kompozīcija, tad vienmēr paralēli būs sarakstīts arī kaut kas tāds, ko radio nekad nespēlēs.

Edavārdi

Par latviešu valodu

Būtu šis albums iznācis 2000. gados, to droši vien rotātu uzlīme, ka nav ieteicams bērniem zem 16 gadiem. Tagad no šādām uzlīmēm nav nekādas jēgas, jo bieži bērni lietas zina labāk par saviem vecākiem. Kas notiek? Vai nav pārāk liela tā visatļautība? Robežas var ierobežot, bet var arī radoši motivēt.

Krivenchy: Māksla ir māksla, jo tai nav robežu. Uzreiz, kad gribi kaut ko ierobežot, sāksies problēmas. Māksla kļūs par protesta formu.

Jumbo: Vai tas ir jautājums par Latvijas vai pasaules mākslas problēmām? Tas, kas mani vienmēr ir uzjautrinājis – klausoties radio dziesmas angļu valodā būtībā tu klausies ļoti līdzīgus stāstus tiem, kādus mēs rakstām. Spilgts piemērs The Weeknd "I Can't Feel My Face", pie kura cilvēki priecīgi dejo, un viņš saņem “Fox” televīzijas "Teen Choice" balvu par šo dziesmu, lai gan dziesma ir par tieši tādu pašu tematiku, par kādu mēs spēlējam. Kad šādu dziesmu uztaisa latviski, tad visas mammas pēkšņi plēš matus un visiem liekas, ak dies' kā mūsu tautu tagad čakarē. Lai gan pati mamma mēdz dziedāt līdzi dziesmām "sexy bitch". Kad tas tiek adaptēts Latvijas kultūrā, tad sākas – kā tā var! Lai gan bērni un jaunieši saprot angļu valodu, viņi zina, par ko tiek dziedāts, un beigās tas ir tāds filozofisks jautājums – vai šāds satraukums ir tikai tāpēc, ka dziesma ir latviski?

Jā, vārds vietā. Skatoties kopumā, tieši hiphopa māksliniekiem būtu jāsaka paldies par latviešu valodas aktualitātes uzturēšanu un asprātīgiem jaunievedumiem.

Krivenchy: Nokio par šo bija labi pateicis – principā latviešu reperiem vajadzētu medaļas un diplomus, ka viņi latviešu valodai ļauj skanēt patiešām stilīgi.

Mūsu valoda repošanai nav vislabākā izvēle.

Jumbo: Mums ir ļoti skaldāma valoda, ar daudz “ššš”.

Krivenchy: Tāpēc latviešu reperiem ir baigā izdoma, ka viņi tam spēj likt skanēt.

Edavārdi: Jāstrādā ar to, kas ir!

Krivenchy: Un jādomā pašiem savi vārdi.

Edavārdi: Katrs reperis ir priecīgs par to, ja izdodas ieviest kādu jaunvārdu vai jaunu frāzi, ko visi pēc tam izmanto. Piemēram, izdomā jaunus terminus, kā aprakstīt nakts dzīvi.

Krivenchy: Mēs sākām ar “slazds”.

Edavārdi: Slazdo vai mirsti!

Kā tapa šis "slazds"? Kā vispār rodas šie jaunievedumi?

Krivenchy: Tu gribi "slazda" vietas koordinātes?

Edavārdi: Uzzvani piektdien!

Krivenchy: Tas vairāk vai mazāk ir tiešs tulkojums no angļu valodas. Mums bija interesanti, kā skanēs šie termini tiešā tulkojumā no angļu valodas, un "slazds" ir ņemts no vārda "trap", "trap house" – "slazdu māja".

Jumbo: Kad tu to latvisko kā "slazds", mainās skanējums un nozīme.

Eliots: Tu iedod papildu nozīmi, kas nāk klāt no latviešu "filoloģijas bagāžas".

Jumbo: Un tas viss veido jaunu kokteili. Mums ir bijuši daudz jaunievedumi. Atceros, ka pirms trim gadiem "Facebook" mums bija sava skaidrojumu vārdnīca.

Krivenchy: Pareizi!

Edavārdi: Tie skaidrojumi ir labi! Nesen kaut kur lasīju, ka opera un reps ir tās mākslas formas, kuras ir grūti uztvert, jo tur ir ļoti daudz specifisku terminu.

Krivenchy: Tev ir jābūt noteiktam IQ līmenim, lai saprastu repu! (visi smejas)

Jumbo: Lielākā problēma, lai saprastu hiphopu, ir tā, ka visi pārāk ātri runā. (visi smejas)

Krivenchy: Jā, šis ir daudziem latviešiem! Piemēram, kad dziesma "Piededzini Mann" kļuva populāra, sapratu, ka lielākā auditorija dziesmā dzird pilnīgi ko citu. Es runāju ar sievietēm virs 45, viņas nedzird "piededzini man", viņas dzird "iededzini mani". Jautāju mammai, vai viņa dzird, ko es dziesmā saku? Viņa man atbildēja – nē, jūs repojat nedaudz par ātru.

Edavārdi: Un "Piededzini Mann" ir lēna dziesma!

Krivenchy: Tad tu saproti, ka auditorija tevi nedzird. Reperi latviešu demogrāfijai izklausās pēc džibriša – pupiņu valodas.

Edavārdi: Tāpēc vajag lamuvārdus, lai vismaz tie pievērš uzmanību. Vidēji vienā “Satīna” dziesmā ir 500 vārdi, bet cilvēki dzird trīs, kuri ir lamuvārdi.

Un izdara secinājumus.

Krivenchy: Kā tad! Es saņēmu daudz atbildes uz daudz jautājumiem pēc šī, teiksim tā, sociālā pētījuma. Es pat nebiju aizdomājies, ka to var tā dzirdēt!

Eliots: Tas, ka vidējais latvietis nedzird repa vārdus, tas mums bija skaidrs jau iepriekš. Vēl jo vairāk – dziesma “Piededzini Mann” šajā auditorijā ir populāra, jo tā ar savu ritmu un piedziedājumu atgādina šlāgeri, bet repa daļa nav saprotama.

Jumbo: Nereti mēs paši grupā runājam, ka ir reizes viens otram jautājam – ko tu repoji? Mēs ikdienā ar to darbojamies, un ne vienmēr viss ir 100% skaidrs.

Krivenchy: Jābūt noteiktam inteliģences līmenim!

Krivenchy

Eliots: Jāņem vērā, ka auditorijā virs 30 gadiem reps nav tik populārs kā starp divdesmitgadniekiem, līdz ar to nav izveidojusies tā kultūra, kad klausītājs repu klausās un analizē. Piemēram, klausoties tos pašus Kanje Vestu vai Dreiku, tu pusi no teksta neizpratīsi, ja nezināsi tā vēsturi un kultūras slāni, atsauces un fenomenus. Ārzemēs to zināt ir normāli, jo tur auditorija repu klausās jau 50 gadus. Trīsdesmitgadnieki un pat piecdesmitgadnieki ir ar repu uzauguši un pieraduši ieklausīties, zināt un domāt līdzi. Ir tāda interneta vietne genius.com, kurā cilvēki raksta anotācijas un analizē tekstus. Latvijā šāda veida kultūra nav tik attīstīta, varbūt tāpēc mums ir nedaudz grūtāk. Bet divdesmitpiecgadnieki zina pietiekami daudz.

Krivenchy: Tas arī sāk mainīties, jo cilvēkiem, kas ir uzauguši ar repu, viņiem visiem tūlīt būs trīsdesmit gadi.

Eliots: Mana solo materiāla klausītājiem lielākajai daļai ir virs trīsdesmit.

Jā, Krivenchy jau pieminēja to, ka "Singapūras satīnam" jau visiem ir 30 gadi

Jumbo: Visiem nav!

Krivenchy: Ļaujiet man paskaidrot kontekstu! Tas bija saistībā ar to, ka mums tiek pārmests, ka jaunās dziesmas nav vecais “Satīns”. Kur ir “Satīns”, kas degradē tautu? Pirmkārt, ja gribat veco “Satīnu”, klausieties vecos albumus. Mums visiem ir virs trīsdesmit, vai tūlīt būs trīsdesmit.

Mēs vairs nevaram dziedāt par to, kā sešos no rīta rijam ripas pritonā kā pirms pieciem gadiem. Ļaujiet mums pieaugt!

Jumbo: Bieži cilvēkiem šķiet, ka grupa viņiem patīk veco dziesmu dēļ. Ja mēs mauktu tikai šāda stila dziesmas, tad tas visiem sen būtu izbesījis. Kāpēc šīs vecās dziesmas ir tik tuvas sirsniņai? Gan jau tādēļ, ka saistās ar laiku, kurā notika foršas ballītes vai citas atmiņas, kuras nevar uzģenerēt ar jaunām dziesmām.

Eliots: Kā saka – divreiz vienā upē nevar iekāpt.

Krivenchy: Tev bija laba doma par to "dzīve ir kā upe"! Pastāsti!

Eliots: Kaut kas man jautāja par "veco stafu", kāpēc netaisu tādas dziesmas kā pirms desmit gadiem? Es atbildēju, ka nevar jau uztaisīt! Reps ir kā upe, nevar divreiz vienā upē iekāpt.

Jumbo: Nevar

Krivenchy: Inteliģences līmenis!

Edavārdi: Var just, ka ir pieredze.

Jumbo: Pieredzes bagāža!

Par stiliem un žanriem

Jums kādu laiku bija apzīmējums "joku (prikolu) grupa"

Krivenchy: Mums nekad tāds apzīmējums nav bijis. Mēs arī neesam prikolu grupa, mēs esam prikolīga grupa. Tā ir ļoti liela starpība! Kas ir joku grupa?

Eliots: Var ar to ir domāts, ka “jums nav īsta mūzika, jums ir joku mūzika”? Tādā gadījumā – kas ir īsta mūzika?

Jumbo: Mūsu Sushi jau bija šāda veida joki.

Krivenchy: Jā, piezvanīt pa joku telefonu!

Jumbo: Un parunāt par joku koncertiem un joku albumiem.

Vai tas nebija saistīts ar to, ka reiz "Singapūras satīns" albumu iesniedza šlāgera kategorijā?

Edavārdi: Tā tas varētu būt. (smejas)

Eliots: Mēs gribējām iesniegt albumu popa kategorijā.

Krivenchy: Bet mūs nepieņēma.

Edavārdi: “Satīns” nav popmūzika.

Jumbo: Latvijas konsīlijs nolēma...

Eliots: Ka mēs tomēr neesam popgrupa.

Edavārdi: Mēs neesam popgrupa.

Jumbo: Lai gan paši tā jūtamies, kas savukārt ir diezgan jocīgi.

Eliots: Tā robeža droši vien ir pārāk izplūdusi, lai viennozīmīgi pateiktu, kādā žanrā mēs esam.

Edavārdi:

Žanrs vispār ir sociāla konstrukcija.

Jumbo: Un arī jaunajā albumā tas ir labi jūtams – lai gan hiphops ir vienojošais elements, bet tur tāpat ir kantri iezīmes, dancehall un tā tālāk. Plašas muzikālās ietekmes. Esam ar savu pieredzes bagāžu, paliekam veci.

Krivenchy: Tagad gribas pamēģināt ko jaunu.

Runājot par hiphopa pasauli globālā mērogā, par konkrētu piemēru ņemot Dreiku – manuprāt, viņš ir apbrīnojams ar to, cik nemainīgi viņš spēj uz sevi noturēt uzmanību. Man viņš ir ietekmīgs izklaidētājs, kas sevi pierāda daudz dažādos veidos un uz dažādām skatuvēm. Mūziķis? Jā, te nonākam pie jautājuma – kas ir mūzika? Dreika gadījumā mūzika, šķiet, ir arī viena no izklaidēšanas formām. Patīk vai nepatīk – viņš labprāt tev arī nepatiks, bet tā vai tā viņš aizies kā ieguvējs. Man šķiet, ka šis attiecas arī uz "Singapūras satīnu" – jūs esat izklaidētāji!

Krivenchy: Jā, štatos jau sen ir tā, ka lielākās repa zvaigznes sevi sauc par "entertainer". Mēs vēl meklējam veidu, lai šis termins latviski skanētu labi. Izklaidētāji – kaut kas nav līdz galam!

Jumbo: Izklaidētāji – tas izklausās pēc klauniem.

Edavārdi: “Entertainer” latviski varētu būt kustinātāji.

Krivenchy: Dreiks ir pārāk liels, lai viņš feilotu. Viņš ir sasniedzis auditorijas kritisko masu. Lai ko viņš arī darītu, tas strādās! “Satīns” lēnām uz to iet, lai kā arī citi to negribētu atzīt, – lai kādu arī dziesmu mēs izdotu, tā savāks vērā ņemamu klausījumu skaitu.

Jo mēs runājam par izklaidi, kas notiek dažādās formās, bet par mūziku tomēr visu laiku ir jādomā. Kā jūs turat savu līmeni, ņemot vērā, ka grupā esat skaitliski daudz un katrs ar savu viedokli?

Krivenchy: Visi grib, lai dziesma ir pēc iespējas labāka.

Edavārdi: Un ļoti palīdz tas, ka neviens no mums negrib atkārtoties.

Jumbo: Protams, ir tematiski līdzīgas dziesmas, bet tad izvērtējam, kura no tām ir labāka.

Jumbo

Krivenchy: Mums ar paškritiku viss ir kārtībā, un mēs vienmēr viens otru uzklausām.

Jumbo: Un palīdz arī “Universal Music” ar savu pasaules pieredzi. Tepat Latvijā ir Dj Rudd, kurš ir ar savu skatījumu un lielu pieredzi producēšanā. Arī viņš iedod svaigu skatījumu no malas. Nav tā, ka mēs paši savā burbulī kuļamies.

Edavārdi: Ar mūziku vispār ir tā, ka labākās dziesmas ir tās, par kurām nav jāzīlē, kāpēc tās ir labas. Grupas čatā visi nolemjam, ka šī ir! Šādā veidā arī izvēlējāmies albuma dziesmas.

Jumbo: No pāri palikušajām mēs varētu vēl vienu albumu izlaist.

Krivenchy: Laiks rādīs! Jātiek ar šo vēl galā.

Jumbo: Tagad tas ir tāds eksperiments, kad varam izlaist kaut ko muzikāli kompaktāku un vairāk izpausties producēšanas kvalitātē. Dzīvosim un skatīsimies, kā tas attīstīsies.

Jūs esat “Universal Music” mākslinieki, un darbu ar lielajām mūzikas izdevniecībām mūziķi uztver kā sava veida pagodinājumus. Kā tas viss darbojas reālitātē?

Jumbo: Zini kā – liela grupa, liels leibls. Viss notika dabīgi. “Universal Music” mūs piesedz tajās lietās, ar kurām brīžiem paši netikām galā. Viņi ļauj mums izpausties radoši un palīdz ar praktisko pusi, producēšanu un kontaktiem. Mums pašiem ir savi blakusprojekti, bet “Satīns” pats par sevi ir kā pilna laika darbs. Tāpēc bieži vien bija tā sajūta, ka varētu izdarīt labāk, bet pašam rokas tik tālu nesniedzas visu paspēt.

Tagad mums aizmugurē ir komanda, līdz ar to mēs vīziju varam iznest līdz galam.

Mēs varam secīgi taisīt klipus kā "Blingi" un "Bambaleo". Mēs varam taisīt kaut ko eksperimentālāku, vai veidot sadarbības kā ar Samantu Tīnu dziesmā "Plāksteris". Sadarbība ar “Universal Music” mums iedod lielākas spējas būt radošiem un paplašina darbības lauku, izmēru. Tas ir tas galvenais.

Edavārdi: Tas, ka esam zem leibla un kā otro singlu izdodam "Bambaleo", vien norāda uz to, cik laba ir mūsu sadarbība.

Krivenchy: Mums uzticas! Mūsu priekšnosacījums šai sadarbībai bija tāds, lai mūsu saturs netiktu ietekmēts. Viss radošais paliek mūsu izvēlē. Leibls šo mūsu izvēli ciena, un mēs to ļoti novērtējam. Viņi var iedot padomu, bet dienas beigās galavārds būs mums. Tādēļ arī mūsu sadarbība ir tik veiksmīga.

Jumbo: Tik ilgi, kamēr no “Satīna” netiek taisīta "Dzeguzīte", viss ir kārtībā!

Krivenchy: Vai pasaka – jums pārāk daudz džeku grupā, vajag meiteni! Un sāk veidot K-pop formāta grupu.

Jumbo: Vai ved mūsu uz tautas deju nodarbībām.

Par vecajiem un jaunajiem

Domājot ilgtermiņā, hiphopa albums ir kā konkrēta laika dokumentācija. Šajā kontekstā gribu jautāt jums katram, kas ir tas Latvijas hiphopa albums, ko jūs izvēlētos kā nozīmīgu? Personīgi sev nozīmīgu, vai arī vērtējot hiphopa skatuves kopumā.

Jumbo: Man tas būtu anša "Balzams" (2017.). Toreiz biju arī uz šī albuma prezentāciju un dzirdēju visu to stāstu, kas ir šim albumam apakšā. Manuprāt, ansis ir vienīgais Latvijā, kas pats albumu var šādā kvalitātē uzrakstīt, noproducēt, novest no sākuma līdz galam.

Krivenchy: Man tas būs Eliota albums "Sērijas" (2008.). Eliots ir tas, kura dēļ pats sāku rakstīt tekstus. Kad es pirmo reizi dzirdēju "Sērijas", man šķirta – tā arī drīkst? Mani tas ļoti iedvesmoja un kopš tā brīža aizgāja tās visas lietas, kas man ir saistītas ar hiphopu. Manuprāt, šis albums iezīmē pārejas posmu arī Latvijas hiphopa scēnā, un Eliots bija tā aizsācējs.

Edavārdi: Man tas būtu…

Jumbo: Šalle!

Edavārdi: Vecīt, ja Šalle izdotu albumu! Protams, Šalle ir devis savu ieguldījumu. Runājot par jaunākiem albumiem, šovasar biju uz rolands če un xantikvariāts fon Stricka villā un pēc koncerta pāris nedēļas uz riņķi spēlēju albumu "Siera plate 2" (2019.). Un tas bija brīdis, kad sapratu, ka šis ir klasisks repa albums.

Eliots: Man tas būtu "Siera plate" (2018.), visiem patīk otrā. Man patīk pirmā. Tas bija “Satīna” darbības sākuma perioda pirmie divi-trīs gadi.

Krivenchy: Labi, ka dzīvi palikām! (visi smejas)

Eliots: Tajā laikā arī ārzemēs tika radīta svaiga mūzika. Tas bija pārejas periods. Meinstrīmā ienāca mumble reps un daudz kas cits interesants. Tagad tas ir apmetis riņķi un vairāk nekas jauns nerodas. Bet runājot konkrēti par albumu "Siera plate 1" – tas bija interesants albums savā skanējumā. Ar šo albumu Latvijā tika ienestas pasaules aktualitātes. Šis albums definē man svarīgu periodu. Tad vēl jāpiemin Skuteļa albums "Manī mīt" (2009.) – tā ir klasika.

Eliots

Jumbo: Edavārdi "Ej Ellē!" (2007. Edavārdu pirmais albums – red.) (visi smejas)

Krivenchy: "Ej Ellē!" ir baigi labais albums! Tev vēl bija gari mati. Kāpēc tu matus nogriezi?

Edavārdi: Es domāju atlaist!

Jumbo: Vienkārši atlaist vai atlaist matus?

Krivenchy: Laid vaļā, tev tik smuki bija!

Edavārdi: Paldies, vecīt! Man patīk arī tavi mati. Varbūt ne šodien gluži.

Krivenchy: Šodien nē, šodien ir slikto matu diena.

Jumbo: Turpinot par "Siera plati", man šķiet, tie, kas ir gan reperi, gan producenti, māk atrast tās ekstra šķautnes, ko vienkārši repojot tu nevari izdarīt.

Krivenchy: če ir tāds fenomenāls zelts! Viņš arī ir pieslēdzies uz producēšanu lielākajai daļai no mūsu dziesmām.

Edavārdi: Tajos periodos, kad Latvijas reps zeļ, tad noteikti pie pogām ir kāds ļoti talantīgs cilvēks. Kādu periodu tas bija ansis, kas rakstīja visus nozīmīgākos ierakstus, un tagad tas ir Roļiks.

Jumbo: Mums ir paveicies ar abiem diviem!

Krivenchy: Mums ir bijis gods strādāt ar abiem diviem. No anša un če – viņi noteikti ir daļa no “Satīna” panākumiem. Mūsu pirmos ierakstus ierakstīja un apstrādāja ansis. Ja nebūt bijis viņš, tad “Satīns” nebūtu tur, kur mēs esam šobrīd. Tas pats attiecas uz če.

Jumbo: Visu cieņu producentiem, kas bieži vien paliek aizkadrā, bet patiesībā ir ieguldījuši lielu darbu.

Muzikālos veiksmes stāstos tas producenta faktors ir ļoti jūtams.

"Singapūras satīns"

Pastāstiet vairāk, kas šobrīd ir jūsu radošajā komandā?

Jumbo: Mums ir trīs fantastiski bītmeikeri, no kuriem viens ir mūsu dīdžejs Niks Evalds. Tad vēl ir Rikijs un Toms Griģis. Viņi trīs mums ir uztaisījuši 80 procentus šī albuma bītu.

Krivenchy: Toms un Rikijs – mēs viņus pilnīgi nejauši atradām. Iepriekš viņi nekur nebija dzirdami. Šis albums ir viņu pirmā atzīmēšanās plašākai auditorija, turklāt – ļoti veiksmīgi. Viņi ir visu šī albuma singlu producenti.

Jumbo: Jā! Tomam ir "Bamboleo" un "Plāksteris", Rikijam – "Toksisks". Visu cieņu džekiem. Un Rikijs ir arī jauns izpildītājs, kurš ir dzirdams mūsu kompozīcijā "Joberis".

"Singapūras satīns" šobrīd reprezentē vidējo paaudzi. Jaunajiem jau ir citi – savi talanti, kas ir pilnīgi atšķirīgi!

Jumbo: Tā arī vajadzētu būt.

Krivenchy: No jaunajiem man ļoti patīk “Ziedu Vija”.

Man ieteica paklausīties Viesuli!

Krivenchy: Viesulis? Pačekosim!

Edavārdi: Jauno ir daudz.

Krivenchy: Un mēs vairs neesam viņu burbulī.

Edavārdi: Tagad ir tie laiki, kad ātri var palaist garām jaunās relīzes, jo tās ir tik daudz un tu par tām neuzzini, jo neesi tajā burbulī. Ja paveicas, tad ieraugi kādu retvītu vai kāds tev kaut ko iesaka paklausīties.

Man ir sajūta, ka man aizmugurē, ko es nevaru redzēt, vietējā repa skatuvē notiek visādas brīnumu lietas. Mazliet bailīgi!

Senāk bija arī klubi, kur regulāri varēja izdzirdēt jaunos. Vai tie jaunie tagad kaut kur uzstājas?

Krivenchy: Uzstājas!

Edavārdi: Uzstājas, un koncerti ir pilni!

Kur?

Jumbo: Piemēram, Ozolam "Court" bieži notiek pasākumi.

Edavārdi: Pirms kāda laika "Ziedu Vijai" bija koncerts “Aleponijā”.

Eliots: Klubā "Melnā piektdiena" šogad notika pasākums "Paliec skolā 2".

Jumbo: Pasākumi notiek arī "First Dacha". Agrāk "Coyote Fly" pie sevis uzņēma jaunos māksliniekus.

Krivenchy: Tādus jaunos kā mūs! Tagad viss notiek “informācijas burbuļos”. Mēs zinām, ka koncerti ir, bet konkrēti šobrīd nevaram pateikt, kur.

Jumbo: Mēs jau te mēģinām uzminēt.

Krivenchy: Informācijas ir tik daudz, ka daudz ko sanāk palaist garām.

Mēs jau te secinājām, ka jūs velkat uz popgrupu!

Krivenchy: Lūk! Es tagad vairāk zinu, kur Busulis koncertē.

Vai "Singapūras satīns" ir atnesis jaunus klausītājus jūsu katra paša solo karjerai? Vai var dalīt – jūsu klausītāji un "Singapūras satīna" klausītāji?

Edavārdi: Man šķiet, tā var dalīt, bet būtu forši, ja kāds uztaisītu pētījumu. Skaidrs, ir kāda klausītāju daļa, kurai "Singapūras satīna" mūzika nepatīk. Viņi grib nopietnu repu par iekšējām sajūtām un vērtībām.

Krivenchy: Un politiku!

Edavārdi: Tajā pašā laikā ir arī klausītāji, kas saprot, cik dažāda var būt mūzika. Cik liela ir šī daļa, to es nezinu. Es nezinu, vai man kā solo izpildītājam no darbības “Satīnā” ir pienākuši vairāk klausītāju.

Krivenchy: Paklausieties Eda solo stafu! Viņam nesen iznāca foršs albums “Ekosistēmas”.

Edavārdi: Eliotam ar šo jautājumu ir interesantāk. Viņa mūzikā ir lielāka “Satīna” ietekme.

Eliots: Grūti pateikt. Ja uz Stricka villas koncertu atnāca mani vecie fani, tad koncertā Jelgavā varēja redzēt jauniešus – studentus, kas, man šķiet, vairāk ir "Singapūras satīna" fani. Kā ir reāli, pēc cipariem? To es nezinu. Man arī šķiet, ka tās ir atsevišķas auditorijas.

Jumbo: Es atceros, kad tu plānoji jaunās relīzes, bija daudzi, kas gaidīja kaut ko tādu, ko darīji pirms desmit gadiem.

Eliots: Jā, ir “vecā stafa nekrofili”. (visi smejas)

Krivenchy: Šis ir labs termins! Būs jāatceras.

Eliots: Vecā stafa nekrofili mēdz komentāros rakstīt tekstus no tik senām manām kompozīcijām, kuras jau pats esmu aizmirsis.

Edavārdi: Man liekas, ka puse klausītāju nemaz nezina, ka es esmu "Singapūras satīnā" (visi smejas).

Krivenchy: Tu to tik veiksmīgi nodali, esot “Barona centrs”.

Edavārdi: Varbūt šī raksta lasītāji komentāros var ierakstīt, vai viņi vēlētos dzirdēt “Barona centra” solo kompozīcijas. (visi smejas)

Jumbo: Lūdzu, piesekojiet @edavārdi!

Krivenchy: Tā mēs te kuļamies.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt