Uzzinot par gaidāmo koncerta programmu Liepājā, šāda skaņdarbu kombinācija pārsteigusi klarnetistu Egīlu Šēferu. Ar Liepājas Simfonisko orķestri viņš spēlēs kopā pirmo reizi. Mūziķis akcentē skaņdarbu dažādību. Tie sevī ietver gan instrumentālo koncertu, simfoniju un vokāli instrumentālu darbu ar kori un solistiem. Egīls Šēfers ir pārliecināts, ka tā būs krāšņa un interesanta programma: „Ar savu vadlīniju kaut kur vedoša. Vēlīnais Mocarts... protams, Mocarts nezināja, ka tā būs viņa vēlīnā mūzika, bet tajā mēs varam saklausīt jau tādu gaišumu, tādu debešķīgumu no citas pasaules. Tas ir viņa pēdējais instrumentālais koncerts, viens no pēdējiem skaņdarbiem. Otrā daļa ir kaut kas tik debešķīgs, tik pasakains... Daudzi cilvēki domā, ka tā vispār ir skaistākā klasiskā mūzika, kāda ir radīta. Protams, „Rekviēms”- tur ir tikai debesis, debesis, debesis...”
Pie Liepājas Simfoniskā orķestra diriģenta pults diriģēšanas profesors Lucs Kēlers, kuru mūziķu aprindās mēdz dēvēt arī par vienu no Mocarta staigājošajām enciklopēdijām. Viņam ir visaptverošas zināšanas par klasicisma ģēnija daiļradi, tāpēc jautājums, kur slēpjas Mocarta fenomens, šķiet ir vietā un laikā: „Ja sajūti Mocarta mūzikas iedarbību, tu sāc to apbrīnot. Ja mēģini saprast, caur kurieni nāk šī iedarbība, tad nav iespējams atrast vārdus, lai to izskaidrotu. Tas ir aptuveni tā - kad tu satiec kādu cilvēku un pēkšņi sajūti kaut ko īpašu - to nevar aprakstīt. Tā ir tikai ar Mocartu.”
Mocarts jau piedzimstot visu zināja, viņam tikai bija jāapgūst dažas lietas – tā sacījis kāds diriģents, kuru citē Liepājas Simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs Atvars Lakstīgala. Mocarta Pirmā simfonija, kuru viņš sarakstīja astoņu gadu vecumā, ir viņa sešpadsmitā nozīmīgā kompozīcija, kuru viņš radījis: „Es nekur neesmu dzirdējis šādu salikumu. Varu kaut kādā ziņā uzsist sev pa plecu par šo ideju - apvienot vienā koncertā pašu pirmo un pašu pēdējo Mocarta skaņdarbu, kas lielās līnijā aptver visu Mocarta daiļradi.”
Atvars Lakstīgala apbrīno Mocarta humora izjūtu. Dzīvespriecīgas un gaišas sajūtas, kuras caurvij nopietnas līnijas mūzikā, akcentē arī klarnetists Egīls Šēfers, piebilstot, ka Mocarts ar smaidu runā par nopietnām lietām - klarnetes lielais reģistrs ļauj spēlēt ļoti zemu un ļoti augstu, vienlaikus radot teatrālu, operas sajūtu un izspēlējot pasaules duālismu – tā Egils Šēfers.
